Par holandiešu rakstnieka Edvarda van de Vendela romānu pusaudžiem "Zilās zāles vasara" (izdevniecība "liels un mazs", latviski tulkojis Dens Dimiņš, 2020).
Sākšu ar neobligātu atkāpi. Rakstīt par tulkotu literatūru bieži ir grūtāk nekā rakstīt par oriģinālliteratūru. Galvenokārt tāpēc, ka papildus ierastajiem pienākumiem – būt interesantam, analītiskam, puslīdz objektīvam un pārzināt kontekstu – recenzentam jāpievēršas arī tulkojuma niansēm un jāpārvalda darba konteksts oriģinālvalodā. Šajā tekstā minētos principus atmetīšu, jo domāju, ka "Zilās zāles vasaras" izdošana latviski varbūt ir pat būtiskāks notikums nekā oriģinālā – holandiski.
*
"Zilās zāles vasara" ir grāmata, kuras sociālais konteksts ir tik uzmācīgi skaļš, ka draud apslāpēt un padarīt nedzirdamu pašu tekstu. Ar to domāju faktu, ka šī ir, ciktāl man zināms, pirmā un vienīgā latviski lasāmā grāmata pusaudžiem, kuras centrā ir homoseksuālas attiecības. To, cik uzmācīgs ir šis konteksts, sapratu, kad domās un sarunās Dena Dimiņa tulkojumu sāku saukt par "to geju grāmatu". Tā ir muļķīga palama un nodara skādi tekstam, jo ieliek "Zilās zāles vasaru" tajā nejēdzīgajā plauktiņā, ko sauc par "geju literatūru" (latviski tas tiešām ir tikai plauktiņš), – proti, grāmatas, kas rakstītas gejiem par gejiem. Man šķiet jocīga jau šāda plauktiņa eksistence vien (jo tad vajadzētu runāt arī par heteroseksuāļu literatūru), bet "Zilās zāles vasaru" šajā kategorijā negribu ievietot, jo tas primāri ir romāns pusaudžiem par pirmo mīlestību. Un tādā ziņā "Zilās zāles vasara" ir diezgan tipisks sava žanra produkts.
Romāna galvenais varonis holandietis Tiho pēc skolas beigšanas dodas strādāt uz vasaras nometni ASV. Ceļā viņš satiek savu vienaudzi norvēģi Uliveru, kuram ir tāds pats galamērķis. Nometnē abi iemīlas, taču apkārtējiem viņu attiecības nav pieņemamas, puiši reaģē saprotamā, bet tīniski stulbā veidā un tiek izraidīti no nometnes, tad dodas uz Ulivera mājām Norvēģijā, kur uz brīdi patveras savas mīlestības anklāvā, taču neiztur ārpasaules spiedienu, un stāsts beidzas ar smeldzīgu, bet paredzamu šķiršanos. Tā ir gandrīz tikpat liela "geju kultūras" klišeja kā "heteroseksuāļu kultūras" "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi" (atvainojiet par daudzajām pēdiņām) – vēl lielāka klišeja būtu tikai nāve no HIV.
Par grāmatas literāri spēcīgākajām iezīmēm uzskatu organisko angļu, holandiešu un norvēģu valodas iepludināšanu dialogos, kas materializē stāsta vidi, apskaužami vieglo sarunvalodas un poētiskās izteiksmes savienošanu, kā arī precīzo psiholoģiskās dinamikas portretējumu abu puišu starpā, attiecībās ar sevi un sabiedrību. Tieši pēdējam no minētajiem aspektiem gribu pievērsties vairāk, jo man tas personiski šķiet interesantākais, turklāt arī šobrīd – vairāk nekā mēnesi pēc grāmatas izlasīšanas – man neizdodas prātā izolēt tekstu no Latvijas sociālā konteksta.
Kad puiši ir pārvarējuši mulsuma, tvīkšanas un kautrēšanās fāzi un atklājuši savas jūtas, viņi tās sākotnēji tur slepenībā, jo nojauš, ka abu attiecības un pati eksistence heteronormatīvā sabiedrībā tiks uztverta kā nevēlama provokācija. Aizdomas apstiprinās, kad attiecības nāk gaismā un viņi tiek izsaukti pie nometnes vadītāja, lai pārrunātu situāciju un uzzinātu, ka abiem nevajadzētu savstarpējo pieķeršanos izrādīt, citiem redzot. Nometnes vadītāja runa ir diezgan tipisks "es neesmu homofobs, bet" piemērs: "…bet mēs šeit neesam vieni. Mums jādomā arī par pārējiem nometnes dalībniekiem. Un es zinu, ka jūs saprotat – ne visi spēs jūsu "attiecības" pieņemt tikpat viegli kā mēs." [1]
Šī frāze stāstā kļūst par lūzuma punktu (līdzīga situācija atkārtojas vēlāk aprakstītajā futbola mačā) – jauniešu trauslās attiecības un identitātes aspekts, kuru viņi nupat apjautuši un atzinuši, tiek konfrontēts un stigmatizēts. Tiho un Ulivers redz divas iespējas – atbildēt ar provokāciju vai bēgt – un secīgi realizē abas. Līdz šim punktam abu attiecības ar savu seksualitāti un tās pieņemšanu veidojušās līdzīgi, taču tālāk aiztiecas pretējos virzienos. Ulivers bravūrīgi postulē: "Man nav nekādas vēlēšanās būt gejam! Vismaz ne šādā veidā. Es vienkārši esmu Ulivers Hjelsbergs no Norvēģijas, un viss. Un Tiho Zēlings no Nīderlandes ir tas, ar kuru es gribu būt kopā, [..] es negribu, lai kāds man māca dzīvot, kā viņi to dara, sakot, ka mums jāuzvedas piesardzīgāk, un tiri piri [..]" Aiz bravūras un pārdrošības Ulivers slēpj trauksmi un nespēju sadzīvot ar sabiedrības aizspriedumiem, kas nāk līdz ar geja lomu, kura viņam tagad jāapgūst. Visa viņa identitāte citu acīs pēkšņi tiek deformēta un ierobežota pakārtoti seksualitātei, un viņš zaudē iepriekš pašsaprotamās brīvības. Savukārt Tiho šo lūzumu, ko vēlējies attālināt, uztver drīzāk ar atvieglojumu un iemanto lielāku pašpārliecību, jo atšķirībā no Ulivera saņem ne tikai noraidījumu, bet arī atbalstu – viņa sociālais tīkls ir ciešāks un drošāks.
Likumsakarīgi, ka abiem puišiem sevis atklāšanas process norit, promesot no mājām, proti, brīdī, kad ir visvairāk brīvības un vismazāk, ko zaudēt, jo nometne un tās dalībnieki vasaras beigās tāpat būs jāpamet. Visprecīzāk tas nolasāms pie grāmatas beigām, kad Tiho vairs nespēj izturēt idillisko divvientulību, kas nemanot pāraug smacējošā ieslodzījumā Ulivera mājās Norvēģijā (puiša māte ir ceļojumā). Ulivers draugam saka: "Tā ir mana pasaule, Tiho. Tu esi tālu no savām mājām. Uz tevi neviens neskatās." [2] Atklāt citiem attiecības ar Tiho nozīmētu stāties pretī iespējamam noraidījumam no savas vides, bet Uliveram šādas drosmes nav.
Baidos, ka šajā brīdī sāku tekstu un tā varoņus par daudz psiholoģizēt, atņemot grāmatai literāro vērtību, taču "Zilās zāles vasara" ir pateicīgs materiāls, lai iedziļinātos tajā, kas cilvēkā notiek pēc iznākšanas no skapja. Lai arī romāna sižetu nospriego pretstatījums – homoseksuāls pāris vs. heteronormatīva sabiedrība –, kā arī varoņu ceļš uz savas seksualitātes pieņemšanu, pamatā tas ir vecais stāsts par pirmo mīlestību un personības nobriešanu – universāla pieredze ar bezgala daudzām variācijām. Jūtos gandrīz spiests uzsvērt, ka tādējādi grāmata ir tuva un saprotama ikvienam un nav nogrūžama muļķīgā geju literatūras plauktiņā.
*
Varoņu uzvedība man bieži šķita pārsteidzīga un muļķīga, teksts – vietām nedaudz par salkanu, pats stāsts – par vienkāršotu. Proti, es lasīju piekasīga un nedaudz ciniska pieaugušā, nevis pusaudža acīm. Nevaru pakāpties soli atpakaļ laikā, taču spekulēju, ka pusaudzis tekstu izjustu dabiskāk par mani. Par to domājot, saprotu – žēl, ka nevarēju šo grāmatu izlasīt pirms desmit gadiem – tā, iespējams, būtu palīdzējusi man sakārtot savas emocijas un domas, ejot cauri līdzīgiem procesiem kā Tiho un Ulivers.
Sarunās "Satori" redakcijā pirms diskusijas par minoritāšu attēlojumu bērnu kultūrā mēģinājām atcerēties, kad pirmoreiz uzzinājām par homoseksuālu cilvēku eksistenci. Protams, pantiņu "biete, biete, lesbiete" un lamuvārdu (tā mēs to izmantojām) "gejs" es zināju jau bērnudārzā, bet domāju, ka šos vārdus ar jēgu un izpratni piepildīju daudz vēlāk, vēl pēc neīstā un sensacionalizētā grupas "T.A.T.U." uznāciena Eirovīzijā. Liekas, ka tajā lomu spēlēja arī daudz apsmietā emo kultūra, kas cita starpā normalizēja biseksualitāti. Literatūrā ar homoseksualitāti pirmoreiz saskāros Maikla Kaningema iespaidīgajā romānā "Miesa un asinis", kad man bija kādi sešpadsmit – manuprāt, tā bija arī pirmā reize, kad homoseksualitāti redzēju atveidotu godīgā un pozitīvā veidā. Tā, protams, nebija grāmata, kurā spēju saskatīt sevi, lai arī droši vien mēģināju. Tāpēc man prieks par "Zilās zāles vasaras" izdošanu latviski – tas noteikti ir vairāk piemērots teksts, kurā spoguļoties padsmitnieka vecumā. Tiesa, kad atšķīru grāmatas pasi un secināju, ka oriģināls iznācis jau pirms divdesmit viena gada, saskumu – romānā aprakstītās problēmas nešķiet novecojušas.
0