Foto: Valsts kanceleja
 
Komentārs
14.11.2022

Sen nav bijis tik dīvains "patriotu mēnesis"

Komentē
2

Neatkarīgi no tā, kā beigsies sarunas par iespējamo koalīciju, tās dalībnieki ir pamanījušies pārsteigt. Ne labā nozīmē.

Publikas vairākumam, "Satori" lasītājus, domāju, ieskaitot, dzīvē ir būtiskākas un interesantākas tēmas par valdības veidošanu. Tomēr pieļauju, ka gandrīz visi ir ievērojuši – par nākamo valdību runājošie ir pamanījušies, lietojot Raivja Dzintara metaforu, izrakt tādus ierakumus, no kuriem grūti izrāpties.

Vispirms par to, kāpēc visas šīs izdarības tomēr ietekmē arī mierīgos civiliedzīvotājus. Kamēr nav skaidrības par valdību un tās sastāvu, nav skaidrības par parlamenta komisiju vadību, jo kāda jēga "izvietot" savus cilvēkus komisijās, ja varbūt kāds no viņiem kļūst par ministru. Ja nav izveidotas komisijas, 14. Saeima faktiski nefunkcionē. Proti, faktiski apstājas arī likumdošanas process, un gan jau starp daudzajiem likumprojektiem ir arī sabiedrībai nozīmīgi. Īsi sakot, es neteiktu, ka stīvēšanās ap valdības veidošanu ir "iekšējo stabilitāti apdraudoša", nepārspīlēsim, bet vispār blaknes ir.

Kāpēc šī teksta ievadā minēju, ka koalīcijas veidotājiem ir izdevies pārsteigt? Jebkuras koalīcijas un valdības veidošanas normāla sastāvdaļa ir blefošana, kā saka, spēlēšana uz nerviem, draudīga celšanās no galda promiešanai, apvainošanās un līdzīgi vingrinājumi. Tomēr principā šādas rotaļas piedienas sarunu sākumposmā, un iesaistītās puses temperatūru pakāpeniski pazemina. Šoreiz gandrīz jāsaka – jo tālāk, jo dusmīgāk. Respektīvi, tur, kur dārgajiem nākamajiem partneriem piestāvētu sākt runāt pielaidīgāk, nu viņi pamanās sarunāt viens otram dzēlības. "Apvienotā saraksta" (AS) pārstāvis Edgars Tavars pagājušajā nedēļā paguva Krišjānim Kariņam neglaimojoši salīdzināt Kariņa un Ulda Pīlēna (AS) "intelektuālās kapacitātes". Par muļķi gluži nenosauca, tomēr... Savukārt arvien diplomātiskais "Jaunās Vienotības" (JV) Arvils Ašeradens pamanījās publiski pavēstīt, ka "šitā mums bieži gadās ar Pīlēna kungu, ka telpā skan viens teksts un tad viņš interpretē viņu savādāk". Par meli gluži nenosauca, bet…

Kaut kā vīri un sievas "uzvilkušies" ne pa jokam. Un jāatzīst, ka mani patiesi tas pārsteidz. Vai kādam no sarunu dalībniekiem Kariņš var krist uz nerviem? Protams. Un Pīlēns? Protams. Bet – kopš kura laika starp koalīcijas partneriem jābūt cilvēciskām simpātijām? Cik atceros privātās sarunas iepriekšējās valdības laikā, koalīcijas partneri un pat pie viena valdības galda sēdošie ministri nebūt nebija viens par otru sajūsmā. Gadās pat vēl trakāk: aizvadītajā nedēļā "The Economist" publicēja tekstu par Vācijas un Ķīnas biznesa attiecībām, un, spriežot pēc šī apskata, "zaļie" valdošajā koalīcijā – tostarp ārlietu ministre – galīgi neatbalsta sociāldemokrātu – tostarp valdības vadītāja – vēlmi ar Ķīnu draudzēties. Tomēr Vācijas valdība turpina strādāt.

Vēlreiz: sarunu sākumposmā runāt blēņas, puspatiesības vai izlikties par muļķi ir teju vai normāla prakse. Tomēr šoreiz šīs ēverģēlības kaut kā ieilgst. Mēģināšu paskaidrot.

Kādā citviet publicētā tekstā aizvadītajā nedēļā izteicu minējumu – iespējams, AS stresu rada tas, ka šis sarunu partneris īsti nesaprot, ar kādu budžetu var rēķināties, uzņemoties Kariņa piedāvāto ministriju vadību. Cilvēcīgi saprotams: neviens negrib "pirkt kaķi maisā". Minējuma publicēšanas dienā satiku kādu no AS līderiem, kurš apstiprināja pieļāvuma patiesumu. Tomēr pēc tam, kad biju līdzjūtīgi pašūpojis sava ķermeņa augšdaļu (t.i., galvu), man arī ienāca prātā, ka vispār jau AS (precīzāk, Pīlēns) gan priekšvēlēšanu periodā, gan vēlāk bija daudzkārt palepojies ar AS rīcībā esošo "domnīcu" un izciliem "ekspertiem". Vai starp tiem nav neviena, kurš spēj analizēt Finanšu ministrijas veidotās valsts budžeta un makroekonomiskās prognozes? Dīvaini gan.

Raugoties no AS interešu viedokļa, var saprast, ka šāds Kariņa piedāvātais "portfeļu" sadalījums AS īsti neapmierina, jo "garšīgi" ir tikai divi – zemkopība (atgādināšu, ka "zem" šī ministra ir mežu politika) un, protams, vides aizsardzība un reģionālā attīstība. Ja atļaujamies būt nedaudz ciniski – tieši reģionālā attīstība. Vēlams – no šī bloka neatdalot skaistos un jaukos IT iepirkumus. Nu, labi, bet kāpēc "startēt" ar tik dīvainu argumentu, ka, lūk, starp Saeimā ievēlētajiem AS deputātiem neviens neesot "no veselības", tādēļ Kariņa piedāvājums nederot? Kāda Latvijā nepieredzēta un skandaloza situācija – ministrs nav no "nozares"! Te var iebilst, ka ironija nav gluži vietā, jo ne no "veselības" nākušie "Attīstībai/Par!" (AP) ministri nav tas labākais arguments. Kā saka, Daniels Pavļuts nav tas labākais, ko veselības aprūpe ir piedzīvojusi. Labi, bet paši AS cilvēki, aci nepamirkšķinot, citviet pavēsta – viņi konsultējoties ar "Attīstībai/Par!" par veselības aprūpes jomas aktualitātēm. Vai neveidojas pretruna (formulēju pieklājīgi)?

Nevarētu teikt, ka "jo tālāk mežā, jo dīvaināk" attiecas tikai uz AS. Acīmredzot vismaz daļa no JV spices ir pārliecināti par Valsts prezidenta Egila Levita ģenialitāti, tādēļ pagājušā nedēļā JV formulēja, viņuprāt, kompromisu (Levita ideju iedzīvināšanu praksē) – atsevišķi nozaru koordinēšanai varētu veidot ministra biedru amatus. Respektīvi, ja AS kārotais satiksmes ministra postenis atbilstoši Kariņa plānam tiek Nacionālajai apvienībai (NA), tad varētu, piemēram, iecelt tādu satiksmes ministra biedru, kas nodarbotos ar ostām, un šo posteni ieņemtu AS cilvēks. Ģeniāli. Savlaicīgi izsaku līdzjūtību satiksmes ministram. Ja esam korekti, kaut kas līdzīgs Latvijas jaunlaiku vēsturē ir bijis. Piemēram, Valda Birkava valdībā Edvīns Inkēns bija "īpašo uzdevumu ministrs", Edmunds Krastiņš ir bijis Valsts īpašuma valsts ministrs. Būtiskā nianse ir tā, ka šie "ministra biedri" vai "valsts ministri" piederēja tai pašai politiskajai grupai, kurā bija premjers un/vai ministrs konkrētajā posmā. Šobrīd, cik saprotu, ir runa par "biedru" no citas partijas. Es, protams, cienu asiņainus skatus, tomēr ne tik ļoti – piemēram, iedomājoties, kā sadzīvotu potenciālais VARAM ministrs Māris Sprindžuks (AS) ar, teiksim, savu "biedru" digitālajos jautājumos, kurš pārstāv "nacionāļus". Vai arī tieši otrādi – vīri spētu tik jauki vienoties, ka nav skaidrs, vai šāds "cimds ar roku" modelis nebūtu vēl draņķīgāks.

Tāpat grūti saprast JV ieciršanos par to, ka par ministru var kļūt tikai Saeimā ievēlēts personāžs. Pareizāk sakot, ideja ir jēdzīga, bet – ja ir redzams, ka atkāpšanās no tās atrisina problēmas iespējamiem koalīcijas partneriem, tad iespītēšanās nav produktīva.

Ja atceramies 13. Saeimas sākumu un vairākkārtīgos neveiksmīgos valdības izveidošanas mēģinājumus, tad jāatzīst, ka tolaik arī gāja jestri. Tomēr tā laika šarms, manuprāt, izrietēja no ļoti kolorītajām personām, kuras bija ievēlētas (premjera amata kandidāts Aldis Gobzems vien bija žilbinošs), un nejaucībām, kādas bija sarunātas priekšvēlēšanu posmā (JKP un KPV LV kā "cieti" status  quo noliedzēji). Šobrīd partijas, kuras mēģina izveidot valdību, – JV, AS un NA – tik daudz dubļu viena otrai uz galvas priekšvēlēšanu posmā nav salējušas, un varētu šķist, ka kopumā domstarpībām vajadzētu būt mazākām. Nē, iet tikpat smagi.

Ja atmetam hipotēzi par kolektīvu sajukšanu prātā, tad novērojamo muļļāšanos atliek skaidrot ar kaut kādām domstarpībām, par kurām publika nenojauš un paši politiķi nerunās. Vai formulēšu citādi: pat privātās sarunās iesaistītās puses uzstāj, ka nekādu slēptu iemeslu nesot, esot tikai "idejiskas domstarpības" vai apvainošanās žanrā "ne tā uz mani paskatījās". Atvainojiet, neticu. Kaut tādēļ, ka sāpju slieksnis ļaudīm, kuri Latvijas politikā kādu laiku pagrozījušies, ir tāds, ka viņi ne tādus vien krupjus spēj norīt. Ir mēģinājumi problēmu reducēt uz Kariņu, kuram esot "sakāpis galvā" vai kurš vispār apzināti vilcina vienošanos (lūk, ar Edgaru Rinkēviču kā sarunu vedēju no JV puses dialogs vedoties labāk, dod mājienu ļaudis no AS un NA…). No vienas puses, vecumdienās rakstāmajiem memuāriem man ir vesela kolekcija piemēru žanram "politiķa emocionālā tipa un viņa tuvākā radu un paziņu loka ietekme". No otras puses, Kariņa partija – JV – varā ir pārāk ilgi (labā un sliktā nozīmē), lai bezpalīdzīgi pieļautu šādu vienas personas dominēšanu pār partijas interesēm.

Politisko procesu t.s. vērotāja ierasts niķis ir radīt iespaidu, ka viņš zina, "kā ir patiesībā". Lai gan arī man ir dažas versijas par notiekošo, šobrīd palieku pie teksta iesākumā lietotajiem apzīmējumiem "dīvains" un "pārsteidzošs". Nevis lai "uzturētu intrigu" ar noslēpumainiem mājieniem, bet pavisam banālu iemeslu dēļ. Būtu labi, ja valdību tomēr izveidotu. Kamēr šāda iespēja pastāv, domāju, ka pareizāk ir "nepiemest savu kapeiku" jau tā viegli murgainajā gaisotnē.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!