Attēls: Nacionālā enciklopēdija, fotogrāfs Aivars Siliņš.
 
Komentārs
30.08.2021

Sarkanbaltsarkano karogu nes ļoti dažādi ļaudis

Komentē
5
Saglabā

Pat ja tas ir emocionāli grūti, ir jāpieņem, ka vēsturiskiem simboliem nav "pareizās" un "nepareizās" lietošanas.

Tālākā teksta sarakstīšanas nojaušamais iemesls ir asās debates Latvijas publiskajā telpā, ko izraisīja jauna versija par 1989. gada 23. augustā notikušo "Baltijas ceļu". Te, protams, var atgādināt, ka vēl biežāk un, saudzīgi izsakoties, vēl brīvāk mūsdienās tiek lietots Atmodas jēdziens, tomēr vispirms vēlos norādīt, ka ar līdzīgu situāciju sastopas arī citas nācijas. Daži piemēri.

T.s. sešstaru vai Dāvida zvaigzne. Nevēlos tērēt savu un lasītāju laiku, aprakstot tos neliešus, kas šo simbolu izmanto savām politiskajām interesēm. Ebreju kopienas to lietoja jau viduslaikos – tiek uzskatīts, ka par kopienas oficiālo simbolu tā kļuva 14. gadsimtā, kad imperators Kārlis IV apstiprināja šo zvaigzni kā Prāgas ebreju kopienas karoga sastāvdaļu. Pieļauju, ka ebrejus pārāk neuztrauc tas, ka šāds dekoratīvs simbols atrodams gan etrusku un seno grieķu kultūras pieminekļos, gan kristīgās Eiropas un arī viduslaiku (tostarp musulmaņu) amuletos. Bet ticu, ka jau pretrunīgākas izjūtas rada šī simbola parādīšanās dažādu apšaubāmas raudzes "mistiķu" (Jeļena Blavatska & Co.) tekstos  vai – ņemot vērā cariskajā Krievijā plaši izplatīto antisemītismu – pat visnotaļ banālās apsveikuma kartītēs 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Krievijā.

Karabaha jeb Arcaha. Ja pareizi saprotu, armēņiem tā ir vienīgā teritorija, kurā gadsimtiem ilgi, kamēr armēņu tautas vairākums dzīvoja zemēs, kur valdošā kārta bija musulmaņi, saglabājās zināma armēņu feodālā elite (lai arī kā vasaļi) un pilnvērtīga sociālā struktūra, tādēļ šī teritorija ir tik nozīmīga armēņu pašidentitātei. No šī viedokļa armēņi droši vien nav sajūsmā par mūsdienu azerbaidžāņu skatījumu, kurā ar Šušas pilsētu Karabahā ir saistīta liela daļa jaunās azerbaidžāņu inteliģences 19. gadsimta otrajā pusē, un tādēļ šī teritorija savukārt ir tik nozīmīga azerbaidžāņu pašidentitātei. Tēlaini izsakoties, protesti par "svētuma zaimošanu" izskan abās pusēs, tikai konkrētajā gadījumā diemžēl novedot arī līdz militāram konfliktam un cilvēku upuriem.

Trešais piemērs ir salīdzinoši vieglprātīgāks. Pirms dažiem gadiem Krievijā daudzi noskaitās, kad izrādījās – ASV Federālais izmeklēšanas birojs (FIB), cenšoties piesaistīt, teiksim tā, sadarbības partnerus krieviski runājošo amerikāņu vidē, esot sociālajos tīklos izmantojis kulta personību Vladimiru Visocki kapteiņa Žeglova lomā kulta filmā "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst". Respektīvi, var saprast cilvēkus, kuri, izlasījuši "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Mums ir, par ko parunāt. Mēs arī mīlam Visocki. FIB", jutās patiesi sašutuši.

Vai masoni drīkst izmantot sešstaru zvaigznes simbolu un amerikāņu specdienests – Visocki? Un kāds sakars vācu patriotiem (jēdziens lietots bez konotācijām) ar Teitoburgas meža kauju mūsu ēras 9. gadsimtā? Tā ir vai nav, kā saka, lepošanās ar svešām spalvām? Un, ja atbilde vispārinātā formulējumā skan – cilvēkam pašam ir vajadzīga takta izjūta, lai saprastu, ko var un ko nevar, tad mans pretjautājums ir: kopš kura laika ar vēsturi un ideoloģiju saistītās diskusijās var paļauties uz empātiju, godprātību, kaut vai uz gaumes izjūtu?

Jāpiezīmē, ka šī situācija nav saistīta tikai ar vēsturi. Starp Latvijā fiksētiem buramvārdiem ir arī šāds (pret galvassāpēm): "Uz Mūsu Kunga Kristus Galvas zied trīs rozītes: tā pirmā viņa jaunības, tā otrā viņa tikuma, tā trešā viņa gribēšana. Galvas sāpe, paliec klusu! Iekš tā vārda Tās visu spēcīgās Trīsvienības tā Tēva Āmen, Āmen, Āmen." [1] Neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr cenšos izturēties pret šo tēmu ar zināmu cieņu, un man par šādiem un līdzīgiem tekstiem, lietojot sarunvalodas izteiksmi, jāsaka: kas tas par sviestu?! No otras puses, es uzskatu, ka māksliniekiem ir tiesības strādāt ar reliģiskiem simboliem un sižetiem tā, kā viņi uzskata par nepieciešamu, neatkarīgi no tā, vai tas aizskar kādu, jo šim "kādam" nav monopoltiesību uz vienīgo un pareizo interpretāciju. Tiesa, es priecātos, ja mākslinieka interpretācijā nebūtu pašmērķīgas provocēšanas, bet nav jau skaidrs, ko katrs saprot ar vēlmi pievērst sev uzmanību.

Skaidrs, ka arī turpmāk būs tāda vēstures (reliģijas, kultūras utt.) simbolu lietošana, kas kādam no mums (pat vairākumam) nepatīk, riebjas vai liekas zaimojoša. Un tas atkal un atkal radīs gaisotni sabiedrībā, ko pandēmijas sākumposmā piemīlīgi aprakstīja dzejniece Inga Pizāne: "Varētu nošaut visus, kas neietur / divu metru distanci, / un tad nošaut tos, kuri nošāva tos, kuri neietur / divu metru distanci." [2]

Kādi ir iespējamie pretlīdzekļi? Vienkāršākais un vienlaicīgi visgrūtāk īstenojamais – saprast un pieņemt, ka jebkurš simbols, uz visaptverošu raksturojumu pretendējošs apzīmējums ir tikai konstrukcija, kas radusies noteiktā kontekstā. Kā ironiski 1844. gadā rakstīja čehu rakstnieks Karels Havličeks (tiesa, ne par pašiem čehiem, bet tas nemaina būtību): "Krievi visu krievisko sauc par slāvisku, lai pēc tam visu slāvisko sauktu par krievisku." [3] Galu galā pastāv versija, ka mūsdienās tik pašsaprotami un ar labu nozīmi skanošais vārds "prestižs" ir cēlies no latīņu "praestigium", proti, 'apmāns', 'krāpšana'. Tik traki ar simboliem un "neaizskaramiem svētumiem" droši vien nav, tomēr nobeigumā šāds atgādinājums: "Daina kā tautasdziesmas apzīmējums līdz 19. gadsimta beigām tautā nav pazīstama. Krišjānis Barons šo vārdu par sava krājuma virsrakstu izvēlas izdevēja H. Visendorfa ietekmē, pārņemot to no lietuviešu valodas." [4] Šāds eksperta apgalvojums nemazina manu interesi par latviešu folkloru, tomēr, ja kāds ķēms, sarkanbaltsarkano karogu vicinādams, atsauksies uz "mūsu dainām", centīšos sev atgādināt, ka nav vērts bojāt nervus.

 

[1] Lielbārdis, Aigars. 150. kolekcija. Buramvārdi. LU LFMI, 2020, 90. lpp.
[2] "Domuzīme", 2020. gada 2. numurs, 47. lpp.
[3] "Inostrannaja ļiteratura", 2019. gada 12. numurs, 222. lpp.
[4] Bula, Dace. Dziedātājtauta. Folklora un nacionālā ideoloģija. Zinātne, 2000, 64. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!