Ir dīvaini rakstīt par izstādi, kura jau beigusies. Protams, mūžības rētainā vaiga priekšā mēs visi esam miruši un visas izstādes sen ir beigušās, bet dīvaini tas ir tādēļ, ka ierasti kritika vai pārskats ir aktīva izstādes sastāvdaļa. Ne tādā nozīmē kā beidzot atradusies trūkstošā galda kāja, bet drīzāk kā taciņa, kas kādam jāmin pirmajam līdz izstādes durvīm, aiz kurām rēgojas, piemēram, džungļi, – un tad skaļi un citiem dzirdot jāmēģina aprakstīt, kas tieši šajos džungļos ir atrodams. Varbūt tur vispār nekā nav. Kā recenziju uzrakstīt tā, lai lasītājs gribētu to izlasīt līdz galam, bet potenciālais skatītājs – iemīt kritiķa taciņai blakus savējo un ideālā variantā argumentēti piekasīties kritiķa taciņas izvēlētajai trajektorijai? Kritiķis taču riskē tāpat kā mākslinieks. Savukārt mākslinieka visbaisākais murgs ir aka, kurā viņš iemet savu akmentiņu, bet aka klusē un savu hipnotisko aci viņa dēļ pat nedomā pamirkšķināt.
Tomēr pat ar visu aku iepriekš aprakstītie džungļi ir un paliek Ēdenes dārza aina, jo tajā vienādā mērā ieinteresēts uzturas mākslinieks, kritiķis (kurators, galerists, kolekcionārs, muzejnieks) un skatītājs. Latvijas mākslas aina turpretī ir citāda. Lielākoties viļņošanās un notikumi tās pasaulē turpat arī paliek – nelielā rādiusā ap aku. Kaut arī vizuālās mākslas pasākumu apmeklējums arvien biežāk iekļaujas aktīvu, izglītotu pilsētnieku ikdienas maršrutos, padziļināta, patiesa interese par mākslu tomēr vēl arvien ir profesionāļu pasaulei piederoša. Un to loks ir samērā šaurs.
Tad nu varētu secināt, ka Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltītā studentu izstāde "Academia", kas nesen bija skatāma izstāžu zālē "Arsenāls", ir gājusi pret šo noslēgtās vides kārtību un iesaistījusi neierasti daudz līdzjutēju un oponentu. Izstāde tika atklāta un arī beidzās ar Ances Vilnītes un Elīnas Semanes performancēm, un tieši nobeiguma performance tīri tehniski ir iemesls, kādēļ šis apraksts nevarēja tikt uzrakstīts agrāk.
Šī performance "Māksla ir kā mamma – to nevar izvēlēties" saviem skatītājiem sniedza tieši to, ko viņi gaidīja, – vēlreiz skaļi un svinīgos apstākļos (ar kāzu ceremonijmeistaru melnā maskā un divām līgavām viscaur baltā) tika nolasīti Interneta radītie hiti – spoži komentāru piemēri, kas sociālajos tīklos pavadīja pirmās performances dokumentāciju. Izteikumi "Marina Abramoviča – sātaniste" un "deģenerāti, kas nebeidz gaudot par savu modernās mākslas muzeju" ļauj droši vērtēt Internetu kā pilntiesīgu šī mākslas darba autoru. Kamēr gaidīju performances sākumu, aiz muguras risinājās divu jaunu skatītāju saruna. Vai tiešām cilvēki sēž pie saviem datoriem un komentāros raksta kaut ko tādu? Bet tam taču ir grūti noticēt! Jā. Tomēr, visticamāk, viņi tiešām tur sēž – un tiešām to visu raksta. Cilvēki, kas domā latviešu valodā, nevis mākslīgā intelekta roboti.
Izrādās, informācijas aprite interneta lietotājam nedod neko. Netrūkst tādu, kas diagonāli pārlasa jaunāko izstāžu nosaukumus, izstādes apmeklē reti, bet tic, ka mākslu, ja vien tur kaut kas ir, var novērtēt vienā acu uzmetienā. Man ir acis pierē, es taču redzu! Un, ja reiz es redzu un nesaprotu – nu nelāga tā jūsu māksla. Kļūst saprotams gan nogurums, kas pārņem katru vizuālās mākslas kritiķi vai apskatnieku, gan viņu neticība tam, ka ik pa brīdim būs jāatgriežas ābeces līmenī, uzmanīgi un prātīgi skaidrojot, ka tieši šī šķietami pašsaprotamā spēja redzēt ir klupšanas akmens. Māksla pieprasa vispirms jau neuzticēšanos paša acīm. Tā nu fakts, ka performances ieraksts brīvi atrodams internetā, negarantē neko. Tāpat neko negarantē brīvi pieejamas pasaulslavenu mākslinieku intervijas, viņu pacietīgie skaidrojumi par izvēlētajām stratēģijām un pārvarētajām grūtībām: tie negarantē lielāku izpratni, interesi vai iecietību. Toties padara ēterā iznākušo mākslinieku par viegli sasniedzamu un ērtu mērķi.
Noteikta interneta lietotāju daļa Latvijā tic, ka laikmetīgās mākslas radītājs ir ciema āksts. Pajoliņš, kurš neko skaistu vairs nav spējīgs laist pasaulē. Nelga, kurš nogalinājis pēdējo stirniņu pēdējā saulrieta gaismā, skatītāja izslāpušajai dvēselei neatstājot neko – jo mēs jau skatītos, ja vien būtu, uz ko! Tomēr patiesi satraucoša šajā komentāru jezgā ir situācija, kurā pieredzējis mākslas kritiķis var nonākt pie līdzīga secinājuma – mākslinieks patiešām ir pajoliņš, jo kāpēc gan viņš nenovēršas, kāpēc viņš neturas pretim šiem infantilajiem, visus māksliniekus vienādojošajiem zaimiem? Kāpēc viņš patiešām necīnās, kāpēc tikai imitē cīņu ar komiskām interneta ēnām, skaidri zinot, ka uzvarēt šai cīniņā nav iespējams?
Pirmā māksliniece, kurai Latvijā nācās saskarties ar interneta komentāru galēju izsmieklu un naidu, bija Ingrīda Pičukāne (nesen notika viņas izstāde "Sarkanā istaba"). Uzreiz pēc tam sekoja komentāri par Mētras Saberovas mākslu. Un nu ir pienākusi Ances un Elīnas kārta.
Šis nav jautājums tikai par mākslu – laikmetīgu vai klasisku, skaistu vai neglītu, saprotamu vai sarežģītu, tas nav jautājums par mākslu vispār, lai arī māksla, protams, visu padara tikai ļaunāku. Izstādē Ance bija izlikusi vēl vienu savu darbu, ne tikai guļošo meiteni un noķēpātos skolas metāla skapīšus. Tā bija fotogrāfiju sērija, tiešs turpinājums Ingrīdas Pičukānes zīnā "Samanta" novilktajam problēmlokam. Vai tas kādu īpaši aizkustināja vai aizskāra? Vai uz performances fona to kāds vispār pamanīja? Turklāt Ance "Samantas" stāstu turpināja, to paplašinot. Viņa iekļāvusi tajā vīrieša ķermeni – vienā no portretiem skatītājam omulīgi uzsmaida akadēmijas mācībspēks Uldis. Vai kādu ārpus profesionāļu loka interesētu, ka Ance, iespējams, varētu kļūt laba gleznotāja, jo tieši apgleznotie skapīši bija viena no pārliecinošākajām gleznām visā izstādē [1]? Nē, jo visa tā vietā bija nācis daudz nopietnāks izaicinājums. Divas jaunas mākslinieces, kas atklāti bučojas.
Manas draudzenes smejoties atzīstas, ka arvien biežāk viņām liekas - nekur tālāk par 19. gadsimtu mēs tā arī neesam tikušas, klāt nākuši tikai pamperi un veļas mašīna. Doma par 19. gadsimtu patiešām ir smieklīga, bet ir vērts skatīties atpakaļ pat daudz senāk. 9. gadsimtā pāvests Bonifācijs VI deklarēja, ka ticība raganām savā dziļākajā būtībā ir nekristīga [2], un 10. un 11. gadsimta bīskapi stingri pieturējās pie šī kursa. Tomēr vēlīnajos viduslaikos aizsākas būtiskas pārmaiņas. Mūsdienu pētnieki tās saista ar ģilžu veidošanos (sieviete palika mājās, nevis "devās uz darbu", tādējādi zaudējot iespējas attīstīt savas dotības, pretēji viduslaikiem, kad visa veida ražošana un amatniecība tika piekopta mājās, vienas ģimenes vai klana ietvaros) un – mazliet vēlāk – arī ar iespieddarbu, proti, drukas mašīnas veikumu, rašanos.
1486. gadā dominikāņu inkvizitori Heinrihs Krāmers un Džeimss Sprengers publicēja "Malleus Maleficarum" – raganu atpazīšanas rokasgrāmatu. Tā kļuva par vienu no pirmajām drukātajām grāmatām Rietumeiropā. Sarakstīta latīņu valodā, kas tolaik izglītotam eiropietim bija ierasti lietojama, grāmata līdz 1520. gadam piedzīvoja 14 izdevumus un vismaz 16 izdevumus no 1574. līdz 1669. gadam, iekļaujoties raganu medību simtgadē no 1550. līdz 1650. gadam. Šie gada skaitļi liekas sausi un ķeburaini – tālu, izdzisušu notikumu ēnas uz šodienas ziņu sienas. "Malleus Maleficarum" teikumus: "Tā kā pirmā sieviete tika radīta no liektas ribas, viņa nes sevī sākotnēju defektu. Caur šo defektu viņa ir un paliek nepilnīgs dzīvnieks, viņa pieviļ vienmēr," – varētu citēt mājas ballītēs un pēc tam pakrist zem galda, – kā gan visi šie gada skaitļi un minējumi par upuru patieso skaitu vispār var tikt vērtējami ar tik milzīgu laika distanci? Ir dažāda veida spekulācijas, un ir arī nopietnas apsūdzības. Holokausta pētnieks Stīvens Kacs savā 1994. gadā publicētajā pētījumā "Holokausts un tā vēsturiskais konteksts" raksta, ka raganu medības pēc 1500. gada sasniedza masu histērijas apjomus tieši tādēļ, ka tās vairumā gadījumu tika vērstas pret sievietēm – nemierīgajos laikos bailes no sievietēm bija kļuvušas sociāli akceptētas. Raganu medībām 1648. gadā punktu pielika Vestfālenes miera līgumi, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu un nolīdzināja reliģiskos nemierus starp protestantiem un katoļiem.
Paralēli protestantu reformācijas pamfletu un Bībeles tulkojumu drukāšanai, bez kuru plašas pieejamības reformācijas process, iespējams, būtu bijis citāds, iespiedēji ķērās klāt vēl kādam jaunumam – pornogrāfisko attēlu drukāšanai. Bija sācies process, kura gaitā cilvēka ķermeņa kailums (gan vīrieša, gan sievietes) neatgriezeniski sāka zaudēt reliģiska simbola mājvietu vai statusu. Dzimtes studiju pētnieču iemīļots piemērs ir salīdzinājums starp atkailinātu Marijas krūti vēlīno viduslaiku gleznojumos un krūti mūsdienu reklāmā. Protams, 21. gadsimta skatītāja acīm Lutera laika pornogrāfija vispirms ir māksla – pat ļoti skaista māksla. Šīs gravīras ir brīnišķīgas: savijies mīlas pāris tajās man atgādina divu mītisku milžu cīņu un attālumi, kas tikuši nostaigāti līdz attēlam, ko par pornogrāfisku uzskatām šodien, ir milža kāju nostaigāti.
Sievietes un raganas ķermeni varēja ne tikai aprakstīt, to varēja attēlot, bet attēlojumu vēl nebijušā veidā lēti pavairot un izplatīt (interesanta līdzība ar internetu). Un, lai gan par raganām apsūdzēja arī vīriešus, pārsvarā nabadzīgus zemniekus vai amatniekus, lielākā daļa sodīto bija sievietes vecumā ap piecdesmit gadiem, pārsvarā neizglītotas atraitnes, kas dzīvoja vienas, – viņu eksistence vien bija aizdomīga. Kā gan viņas spēja izdzīvot laikā, kad vidējais eiropieša vecums mēra epidēmiju uzliesmojumos noslīdēja zem 30 gadu atzīmes? Iemīļots raganas attēlojuma veids bija dažāda vecuma ķermeņu apvienojums – jauna vai vidēja vecuma ragana un ragana večiņa – visas kopā vienā zīmējumā. Jebkurš sievietes ķermenis ir defektīvs, jebkura ir spējīga slēgt savienību ar Nelabo.
Jo nevar taču būt, ka jauna meitene spējīga uz simbolisku aktu kādas savas idejas vārdā (vienalga, vai tā būtu Grēta Tunberga uz jahtas okeānā vai Ance un Elīna muzeja telpās) – tur vienmēr aiz muguras stāvēs kāds cits. Nelabais vai jahtas inženieris ar netīras naudas pilnām rokām – sievietēm pienākas darboties viņu vārdā vēl arvien. Un mēs viņas vērojam – ilgi un lietpratīgi, ar vēsturiski iedibinātu aizdomīgumu.
Protams, apgalvot, ka Gūtenberga izgudrojums ir vainojams raganu medībās, būtu tieši tāpat kā apgalvot, ka internets ir miskaste, kas to tik vien dara, kā, vāku klabinot, atskaņo naida runu un ir vainojams pie visām nelaimēm, – tomēr brīdis, kad Ance un Elīna performancē metas uz grīdas, lai tiktu nopērtas ar kaķasti – pletni, ko ļoti mīlēja baroka laika gleznotāji – un caur sodu attīrītos, ir vēsturiski precīzs. Lai vai cik liela nozīme performancē nebūtu humoram – un humors tur, protams, bija –, Internets, māksliniecēm uzšņācot, atskaņo senu, tradīcijām bagātu melodiju ar grūti aizmirstamiem vārdiem.
[1] Ja nu skatītāju interesē klasiskais žanru iedalījums mākslā, akadēmijas izstāde piedāvāja arī to – turklāt interesantā veidā, liekot skatītājam pašam prātot: diez kurā nodaļā students varētu mācīties? Pašu autoru rakstītās darbu anotācijas varētu būt atsevišķa raksta vērts temats, tās lasīt bija ļoti interesanti. Visasprātīgākā bija Anna Malicka ar anotāciju savam video darbam "Kanapē dobītes": "Es vēlos būt ne tikai laba māksliniece, bet arī laba saimniece." Visizsmeļošākais – Nils Jumītis, jo viņš, pretēji vairumam autoru, nebija baidījies nosaukt mākslas darbā izmantoto materiālu – Nila gadījumā tas bija čuguns. Savukārt konceptuāli visrūpīgāk izsvērtais teksts un vispār brīnišķīgs darbs izstādē piederēja Brendai Lindai Jansonei. Žēl, ka tāda autore kā Inuta Graudiņa pie sava darba nebija atstājusi nekādu aprakstu – par viņas urnām (vāzēm, objektiem?) "Dāvana dieviem" gribētos uzzināt katru sīkumu. Kas tās ir par glazūrām, cik grādos veikts dedzinājums? Tas viss taču ir ārkārtīgi interesanti.
[2] Visi gada skaitļi, fakti, uzvārdi un pētījumu nosaukumi tālāk manā tekstā ņemti no amerikāņu profesores Mārgaretas Mailzas (Margaret Miles) starpdisciplinārā pētījuma "Sarežģītā bauda. Krūts sekularizācija, 1350–1750" ("A Complex Delight. The secularization of the Breast, 1350–1750") 5. nodaļas, 2008. gada izdevums.
0