Sabiedrība
06.03.2018

Pret dzimti

Komentē
12

"Genderisma [1]" jēdziens kā maldināšanas stratēģija

"Cilvēks piedzimst par vīrieti vai par sievieti. (..) Genderisma kustība vērsta uz to, lai (..) visus padarītu vienādus, radītu tā saucamo nekatro jeb nenoteikto dzimtu," savu pozīciju dzimtes politikā iezīmē "Asociācija Ģimene" (turpmāk – ĀĢ). "Būtu diezgan baisi iedomāties, ka pēkšņi pretī nāk cilvēki "vispār", bez dzimumpiederības iezīmēm," savās bažās 16. februāra intervijā NRA dalās literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa, konstatējot, ka "jau 20. gadsimta 90. gados jēdziens gender ir nonācis krīzes situācijā tā teorētiskā neadekvātuma dēļ". Savukārt NRA žurnālists Viktors Avotiņš, kurš Cimdiņu intervē, neslēpj savu pārliecību: Latvijā neaizsargātākā ir "bioloģiskā ģimene ar bērnu". Pieņēmumu, ka viendzimuma laulības perspektīva visvairāk apdraud "pašus vājākos sabiedrības locekļus – bērnus un pusaudžus", žurnāla "Rīgas Laiks" februāra numurā atkārto arī Agnese Irbe, minot uzskatu, ka "laulības noteiksmes izmaiņas dos iespēju legalizēt arī poligāmiju, neauglīgu incestu un, piemēram, (..) zoofiliju". Apdraudējumu tradicionālās ģimenes vērtībām Stambulas konvencijā saskata Latvijas kristīgie skolotāji kopā ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, kuri aicina to neratificēt. Vairāki politiķi pauž pārliecību, ka "dzimtes" jēdziena lietojums konvencijā ir pretrunā Latvijas Satversmei. Droši vien arī kampaņa #MeToo būtu pretrunā ar to, ja vien Latvijā tai būtu bijušas kādas dzirdamas atbalsis, taču to, ka tā ir "eiropiešu iznīdēšanas kampaņa ar mērķi mazināt dzimstību un iepludināt Āzijas un Āfrikas migrantus", sabiedrība varēja uzzināt no Nacionālās apvienības politiķa Aleksandra Kiršteina 19. janvāra tvīta.

Šie ir tikai daži piemēri noteiktam valodas lietojumam, kuri savā starpā varbūt šķiet nesaistīti un, atsevišķi tverti, vispār skan absurdi un bezjēdzīgi. Tomēr tipiskie "argumenti" un izmantotā retorika tos ļauj klasificēt kā noteiktu valodspēli, ko dzimtes teoriju pētnieki un politikas analītiķi redz kā daļu no plašāka sociālā fenomena – anti-gender jeb pret dzimti vērstu kustību, kas noraida dzimumu vienlīdzības un dažādu grupu tiesību idejas. [2] Šī kustība apvieno grupējumus, kas vēl pirms dažiem gadiem nebūtu spējīgi atrast kopīgu valodu, tostarp konservatīvos katoļus, kristīgā humānisma ideju paudējus, galēji labējus politiskos spēkus, eiroskeptiķus, antiimigrantu kustību, bērnu un ģimenes tiesību aizstāvjus u.c. Pret dzimti vērstā kampaņa tiem ļauj apvienoties cīņā pret kopīgu ienaidnieku – tā saukto "gendera ideoloģiju", "gendera teoriju" vai vienkārši "genderismu", tāpēc, saglabājot nelielu ironiju, tos saukšu par antidženderistiem.

Pret dzimti vērstas iniciatīvas pēdējās desmitgades laikā kļuvušas par daudzu Eiropas valstu politisko dienaskārtību, kuru ietekmē notiek demonstrācijas, referendumi, tiek pieņemti jauni likumi un veidotas dažādas nevalstiskas organizācijas. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir iespaidīgie "La Manif Pour Tous" protesti Francijā pret laulības vienlīdzību 2012.–2013. gadā, kam sekoja līdzīgi protesti Vācijā, "ģimenes aizsardzības" referendums Slovākijā 2015. gadā, kā arī debates par pilnīgu abortu aizliegumu Polijā (it īpaši kopš 2011. gada). Līdzīgas tendences novērojamas arī ASV, Latīņamerikā un Āfrikā. Šīs kustības pārstāvju retorika ir uzkrītoši līdzīga, tāpat kā gandrīz vienādi ir viņu izmantotie logotipi (šajā ziņā AĢ pat izceļas ar zināmu "oriģinalitāti", iespējams, tāpēc, ka Latvijā tradicionālās ģimenes klasisko vizualizāciju savulaik bija adaptējusi Tautas partija). Demonstrācijās visbiežāk tiek izmantota rozā un zilā krāsa.

Termina izcelsme

Termina "genderisms" skanējums rada iespaidu, ka tas apzīmē dzimtes studijas vai kādu poststrukturālu teoriju par dzimtes identitāti, un kā "gendera ideoloģijas" pamatlicēju antidženderisti parasti piesauc Džūditu Batleri. Taču patiesībā "genderisms" ir izdomāta konstrukcija, kas akadēmisko "dzimtes" (gender) jēdzienu tulko kā apdraudējumu konservatīvajai pasaules kārtībai un kas radīta ar mērķi pretoties sieviešu un LGBTI [3] tiesību aktīvismam, bērnu un jauniešu seksuālajai izglītībai, kā arī akadēmiskajai pētniecībai, kas dekonstruē priekšstatu par dzimti un seksualitāti kā esenciālu un dabisku kategoriju. Pēc "antidžederistu" domām, "gendera teorija" ir radikālā feminisma un LGBTI kustības "slepenā stratēģija", lai iznīcinātu pasaules fundamentālākās lietas, kā sievišķība/vīrišķība, mātišķība/tēvišķība, heteronormatīvā seksualitāte, laulība, ģimene un bērni. Tiek uzburta apokaliptiska aina, kas apdraud sabiedrības, kultūras un cilvēces pastāvēšanu. Nereti "genderismu" skata kā neomarksisma, neokomunisma vai neokoloniālisma paveidu, kurš itin drīz "marginālas, bet labi organizētas un dāsni finansētas grupas intereses uzspiedīs parastajai tautai". Izvirtusi elite, kura kontrolē un apspiež sabiedrības vairākumu, ir konspirācijas teorija, kas antidženderistu retorikā tiek izmantota bieži un ar labiem panākumiem.

Termina "genderisms" saturs ir diezgan neskaidrs, un daži pētnieki [4] to pat sauc par tukšu apzīmētāju (empty signifier), norādot, ka aiz "genderisma" var slēpties teju jebkas, bieži vien – arī savstarpēji pretrunīgas lietas. Pats jēdziens radies 90. gadu vidū, un tas nāk no Vatikāna kā reakcija uz 1994. gadā Kairā notikušo Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko konferenci par iedzīvotājiem un attīstību un uz 1995. gadā Pasaules sieviešu konferenci Pekinā. Tajās starptautiskā mērogā tika atzītas seksuālās un reproduktīvās tiesības, kā arī tika pieņemts mērķis veicināt dzimumu vienlīdzību, ko Vatikāns uzskatīja par sakāvi, īpaši asi iebilstot pret jēdzienu "dzimte" (gender). Pēc konferencēm Romas Katoļu baznīca sāka aktīvi izplatīt paziņojumus par "genderisma" postošo dabu, īpaši uzsverot, ka šīs ideoloģijas ietekmē pieaugs abortu skaits, tiks iznīcināta tradicionālā mātišķība un tiks atzīts homoseksuālisms. Kā alternatīvu Vatikāns piedāvāja ideju par cieņu kā galveno abu dzimumu attiecības regulējošu mehānismu un uzsvēra, ka dzimumi nevis konkurē, bet gan viens otru papildina (nav īpaši jānorāda, ka šajā gadījumā runa ir par dzimumu kā bināru sistēmu). Šīs idejas tālāk attīstīja katoļu aktīvisti, intelektuāļi un konservatīvie žurnālisti. Piemēram, 1997. gada Romas Katoļu baznīcas Peru konferencē izskanēja "gendera programmas" kritika, kā vienu no veidiem, kādā tā "manipulē" ar iedzīvotājiem, minot jauno oficiālo dokumentu aizpildīšanas kārtību, kur "dzimuma" vietā tagad esot jānorāda "dzimte", kas ir skaidrs signāls par slimīgu atkāpi no "dabiskās lietu kārtības" [5]. Citiem vārdiem, darinot "genderisma" un "gendera ideoloģijas" konstrukciju, baznīca un tās sekotāji piesavinājās progresīvos "dzimtes" un "feminisma" jēdzienus, kariķēja un demonizēja tos, izmainot līdz nepazīšanai, un tālāk izplatīja neadekvātu informāciju un radīja sajukumu, kas maldina cilvēkus un ļauj ar tiem manipulēt [6]. Galvenie autori, kas snieguši savu "teorētisko" ieguldījumu antidženderisma propagandā, ir Deila Olīrija (Dale O'Leary), Tonijs Anatrella (Tony Anatrella), Gabriela Kubī (Gabriele Kuby), Margerita Pītersa (Marguerite Peeters) un Mišels Šujans (Michel Schooyans) (viņu darbi tiek plaši tulkoti un izmantoti dažādu valstu kopienās). Nozīmīgākais šīs kustības tekstuālais korpuss ir 2003. gadā organizācijas "Human Life International" klajā laistā apjomīgā publikācija "Leksikons: apšaubāmi un strīdīgi jēdzieni, kas attiecas uz ģimenes dzīvi un ētikas jautājumiem" ("Lexicon: Ambiguous and Debatable Terms Regarding Family Life and Ethical Questions"), kas lasītājus informē par dzimtes diskursā lietoto vārdu "patiesajām nozīmēm", kā arī atmasko "genderisma ideoloģijas" kaitīgumu un tā "slepeno mērķi" ieviest un izplatīt "nāves kultūru". Arī šis darbs ir tulkots vairākās valodās.

Šobrīd cīņa ar "genderismu" ir krietni pāraugusi reliģiskas kopienas robežas un vairāki politiskie spēki novērtējuši tās sniegtās retoriskās iespējas populistisku saukļu darināšanai un cilvēku mobilizācijai. Pārsteidzošā kārtā pret dzimti vērstas iniciatīvas novērojamas ne tikai tradicionāli katoliciskās (kā Itālija, Spānija vai Īrija) vai postpadomju sindroma skartajās valstīs (kā Slovākija, Horvātija un Polija), bet arī, piemēram, Francijā, Austrijā un Vācijā, kuras līdz šim tika uzskatītas par progresīvām un par kuru virzību pretī tiesību un dažādības atzīšanai līdz šim neviens nav šaubījies. Ekonomiskā krīze, taupības pasākumi un labējās politikas ietekmes pieaugums Eiropā nodrošina auglīgu vidi antidženderisma kustības izplatībai plašsaziņas līdzekļu, nevalstisko organizāciju un politiskajās aprindās. Pēdējo gadu laikā "cīņa pret genderu" novērojama arī Latvijas publiskajā telpā, kas īpaši saasinājusies Stambulas konvencijas diskusiju kontekstā.

Termina lietojuma tipiskākie piemēri

Viens no antidženderistu skaļākajiem saukļiem pauž, ka "genderisma ideoloģija" uzbrūk un iznīcina tradicionālo ģimeni, kura ir "sabiedrības pamatšūniņa, kuras bojāeja iezīmē visas sabiedrības bojāeju" [7]. Cik var saprast, viens no ģimenes bojāejas cēloņiem būs cilvēka identitātes krīze apstākļos, kad dzimti varēs mainīt vairākas reizes dienā. Te antidženderistu domas dalās: daži apgalvo, ka mēs iegūsim "nenoteikto dzimtu", citi izvirza dažādus aprēķinus, cik daudz dzimtes variāciju būs pieejamas (piemēram, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ir saskaitījis kopsummā 70). Labējie un konservatīvie politiskie spēki pasaules gala scenārijam pievieno arī zemos dzimstības rādītājus un nacionālās kultūras pakļaušanu no ārpuses "uzspiestai" ideoloģijai. Šajā gadījumā nereti tiek piesaukta "dabiskā", "dieva noteiktā" vai "tautas dzīvesziņā" balstīta lietu kārtība jeb, kā saka Ausma Cimdiņa, "fundamentālas, vairāku tūkstošu gadu laikā veidotās komplicētās attiecības starp dzimumiem". Tipiska stratēģija ir noliegt problēmas, kas ģimenē pastāv (piemēram, vardarbība), vai arī šajās problēmās vainot "genderistus".

Ar galējiem labējiem spēkiem antidženderisma retorikai kopīga arī upura un varmākas dinamikas apvēršana, kad marginālu, tiesību ziņā apdalītu, apklusinātu un apspiestu sabiedrības grupu pārstāvjus (piemēram, seksuālās un etniskās minoritātes) padara par sabiedrības problēmu grēkāžiem, viņus raksturojot"marginālu grupu, kas sagrābusi varu" un tiecas apklusināt un kaitēt "tautas vairākumam". Antidženderistu "argumentācija" paredz: ja vienai nelielai sabiedrības daļai piešķir tiesības, tad visiem pārējiem automātiski tās tiks atņemtas. Turklāt tiek radīts iespaids, ka šīs "grupas" vara ir milzīga un jau tagad tās ietekmē tiek mainīta "likumdošana" un "skolu mācību programmas". Šādu vērtējumu Latvijas politikas situācijai sniedz Ausma Cimdiņa, atzīstot, ka "šobrīd diezgan aktīvi tiek mēģināts politiski virzīt uzskatu, ka ir vairāk nekā divi dzimumi. (..) Atliek vien to birokrātiski noformēt".

Tieši viendzimuma laulības daudzkārt tiek piesauktas kā "genderisma Trojas zirgs", kas sabiedrībā ienesīs vairākas citas morāli nepieņemamas parādības. Izplatīts paņēmiens ir radīt spilgtus tēlus, kas ilustrē ienaidnieka pagrimumu. Ja tradicionāli sieviešu tiesību aktīvistes portretētas kā "vientuļas, resnas un neglītas lesbietes", tad Agneses Irbes rakstā tiek uzburta cita aina, kas darbojas pret LGBTI aktīvismu, proti, epizode, kad praida laikā Francijā "uz piepaceltas platformas bija uzkāpis jauns vīrietis, gandrīz vai zēns; viņa rokas bija aizliktas aiz muguras, un divi muskuļoti vecāki vīrieši viņa mutē ritmiski stūķēja iegarenu melnu priekšmetu". Šajā piemērā ieskanas vēl viena tipiska antidženderisma retorikas nots – pedofilija kā "genderisma ideoloģijas" eventuālais iznākums. Cita starpā – antidženderisma tikumības politika ietver arī nosodošu attieksmi pret pornogrāfiju un prostitūciju, taču nevis tajā sastopamo sieviešu tiesību pārkāpumu dēļ, bet gan tāpēc, ka saskarsme ar šīm parādībām ir morāli kaitīga.

Līdz ar ģimenes sairuma un homoseksuālisma propagandu antidženderisma argumentācijā liels uzsvars tiek likts uz bērnu tiesību pārkāpumiem kā konsekventu "genderisma" politiku. Apelēšana pie bērniem ir iedarbīgs līdzeklis, kas ļauj celt morālu trauksmi un sēt bailes. Tiek pausts uzskats, ka bērniem jāaug tradicionālā ģimenē ar tēvu un māti, pretējā gadījumā viņiem tiek liegta iespēja pilnvērtīgi attīstīties. Šo uzskatu līniju, kas lielā mērā veidota uz Freida psihoanalīzes pamatnostādnēm, savā rakstā aizstāv arī Agnese Irbe. Lai arī autores novērojums, ka meitenes, kas aug bez tēva, ir pakļautas lielākam agrīnas un nesakārtotas dzimumdzīves riskam, bet zēni šādā situācijā biežāk ir agresīvi, biežāk lieto apreibinošas vielas, kā arī viņiem ir vājākas sekmes mācībās, iespējams, atbilst īstenībai, taču problēmas iemesls nav tēva prombūtne, bet gan vientuļo māšu nesakārtotais finansiālais stāvoklis, jaunība, izglītības trūkums un šķiršanās sekas. Tāpat arī uzskats par "neaizvietojamo māti" ir stipri pārspīlēts, un tas balstās "dabiskās mātišķības" mītā, ko savukārt mēģina "dabiskot" Ausma Cimdiņa. Arī adoptētājiem un audžuvecākiem ar bērnu izveidojas vienlīdz spēcīga psiholoģiska saite, savukārt par bioloģisko vecāku mīlestību (vai tās trūkumu), šķiet, gana daudz iespēju bija padomāt pērnā gada izskaņā labdarības maratona "Dod pieci" laikā. Bērnu dzīves kvalitāti un spēju izveidot veiksmīgu uzvedības modeli nosaka nevis viņu vecāku bioloģiskais dzimums vai seksuālā orientācija (kas nav "lipīga"), bet gan labvēlīga, rūpju un mīlestības pilna atmosfēra ģimenē. Tāpat interesanti, ka neviens antidženderisma ierakumos nav pamanījis, ka Stambulas konvencija faktiski aizsargā bērnus, tiem piešķirot cietušā statusu (tā kā pats vardarbības fakts tiek noliegts, sanāk, ka vajadzības šādā aizsardzībā nemaz nav).

Nākamais "genderistu" uzbrukums bērnu un jauniešu interesēm ir viņu seksuālā izglītošana, uzsverot dzimtes neitralitātes principu un informācijas pieejamību. AĢ kā daudzas citas tai līdzīgas organizācijas to interpretē pretrunīgi. No vienas puses, tajā saskata mēģinājumu no bērna izveidot bezdzimuma būtni, par kuras parādīšanos Rīgas ielās mūs brīdina arī Ausma Cimdiņa. No otras puses, AĢ ir norūpējusies, ka šādas izglītošanas iespaidā bērni tiek "pāragri seksualizēti". Šīs tendences ilustrācijai ir sagatavoti pārsteidzoši un biedējoši stāsti par "gendera bērnudārziem" Zviedrijā, kuros jau no viena gada vecuma "zēni mācās krāsoties un staigāt kleitās". Agrīna seksuālā samaitāšana ietver arī seksuālo rotaļu spēlēšanu, prezervatīvu garšu baudīšanu un masturbēšanu, kas, pēc AĢ datiem, tiekot mācīts bērnudārzos vairākās Eiropas valstīs un ASV. "Genderisti spēcīgi laužas iekšā visās izglītības sistēmās," teikts asociācijas mājaslapā kopā ar aicinājumu vecākiem "būt modriem". Organizācijas, kas nodarbojas ar jauniešu seksuālo izglītību (kā "Papardes zieds"), tiek nosodītas kā "genderisma" propagandas vietas, kas nevis palīdz risināt, bet gan provocē jauniešu seksuālās problēmas. Antidženderistu pedagoģijas programma paredz "augstus tikumības", proti, zināšanu trūkumu un informācijas lieguma standartus, ko tālāk var veiksmīgi papildināt ar patriotisko audzināšanu. [8]

Austrumeiropas un postpadomju telpas "genderisma" raksturojumam pievienojas vēl kāda raksturīga iezīme, proti, uzskats, ka dzimumu līdztiesības jautājumi, feminisms un dzimtes studijas ir "uztiepti" no ārpuses. Tiek izvirzītas sazvērestības teorijas par to, ka "generisma ideoloģiju" sponsorē kādi tumši spēki (Amerikas miljonāri, masoni, ebreji, "Brisele" utml.), kuru mērķis ir sagraut nacionālo valsti un tās vērtības. Tāpēc nereti šai retorikai pievienojas eiroskepticisms, antiglobālisms, antisemītisms, kā arī vēršanās pret imigrantiem. Latvijas situācija šādu hipotēžu izvirzīšanai šķiet īpaši auglīga, jo vēsturiski noteiktais jutīgums pret "svešu varu" arī Stambulas konvenciju traktē kā šīs varas nesēju, kas Ausmai Cimdiņai ļauj retoriski vaicāt, vai tiešām mums mūsu mazajā Latvijā "būtu jāparaksta viss, ko liek priekšā". Lai izceltu "genderisma" jēdziena tautai svešo dabu, konsekventi tiek lietota tā angliskā versija. Nereti tiek apelēts – arī Latvijas kontekstā – pie tautas "dzīvajām" un "autentiskajām" vērtībām, ko skata kā resursu cīņā ar "rietumnieciskajām teorijām". Šajā ziņā cīņa ar "genderismu" kļūst par nacionālās pašapziņas jautājumu.

Populisms, faktu ignorēšana un sagrozīšana, kā arī pretenciozu interpretāciju darināšana ir tipiskākie antidženderisma retorikas paņēmieni, kas nereti izskan moralizējošās vai biedējošās intonācijās. Cīņas ar "genderismu" aizsegā notiek apzināta sabiedrības maldināšana. Vienlīdzības idejas tiek kropļotas un pasniegtas kā patoloģija, morāls pagrimums, sabiedrības degradēšana un cilvēka identitātes pakāpeniska "izrišana". Tiek radīti biedi un sētas bailes, radikālākos gadījumos feminismu, dzimtes studijas, LGBTI aktīvismu un citas progresīvās idejas pielīdzinot neonacismam vai neofašismam, bet tās piekritējus saucot par izvirtuļiem un pedofiliem. Pret dzimti vērsto kustību mērķis ir ierobežot cilvēku tiesības, palielināt kontroli un realizēt konservatīvu politiku, kuras populistiskā retorika jau ir spējusi gan mobilizēt noteiktas sabiedrības grupas, gan ietekmēt politiskos procesus. Kā norāda grāmatas "Pret dzimti vērstas kampaņas Eiropā" autori, lai gan antidženderisma izpausmes bija pamanāmas jau vairākus gadus, akadēmiskajās aprindās tām netika pievērsta īpaša uzmanība vai tās tika traktētas kā "tumsonības paliekas". Tomēr pēdējās desmitgades notikumi Eiropā parāda šīs ideoloģiskās pozīcijas dzīvotspēju, un politikas analītiķi ir spiesti atzīt: progresīvo ideju aizstāvjiem jāmeklē jauni izteiksmes veidi savu mērķu skaidrošanai un redzējuma atklāšanai, jo automātiska virzība pretī līdztiesībai un dažādības akceptēšanai nav ne pašsaprotama, ne garantēta.

[1] Lai gan pareizs jēdziena tulkojums būtu "dženderisms", rakstā palieku pie jau esošās lietojuma formas, kas, iespējams, Latvijas valodas telpā ienākusi no krievu gender tulkojuma – гендер.

[2] 2017. gadā klajā nācis apjomīgs akadēmisks pētījums "Pret dzimti vērstas kampaņas Eiropā: mobilizācija pret vienlīdzību" ("Anti-Gender Campaigns in Europe: Mobilizing against Equality"), kas veltīts šo kustību analīzei dažādās Eiropas valstīs, tostarp arī Krievijā. Divus gadus agrāk iznāk mazāk izvērsts pētījums (tas apskata situācijas tikai piecās Eiropas valstīs) "Dzimte kā simboliska līme" ("Gender as Symbolic Glue"). Abos pētījumos raksturotas antidženderistu kampaņas dažādās valstīs, uzrādot to līdzīgās īpašības. Šajos pētījumos paustās atziņas izmantotas arī šī raksta tapšanā.

[3] LGBTI ir saīsinājums, kas ietver lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas un personas ar starpseksuālo orientāciju.

[4] Piemēram, Stefānija Meiere (Stefanie Mayer) un Birgita Zauera (Birgit Sauer), kuras izdevumā "Pret dzimti vērstas kampaņas Eiropā" apskata situāciju Austrijā.

[5] Šo argumentu, var atrast arī AĢ tekstos.

[6] Spilgts piemērs faktu sagrozīšanai un apšaubāmu interpretāciju darināšanai ir 2013. gada pedofilijas skandāls Polijā, par kuru atbildību, pēc arhibīskapa Jozefa Mihalika domām, jāuzņemas "feminismam", kurš esot "izraisījis ģimenes krīzi".

[7] Šo viedokli bieži atkārto arī Viesturs Rudzītis.

[8] Par to, kādas "vecāku kustības" darbojas Latvijā un kādas "tradicionālās vērības" tās aizstāv, var uzzināt Ingas Spriņģes pētījumā "Tikumības sardze".







 

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!