Tomass Pildegovičs ir ārpolitikas un drošības pētnieks, kas šobrīd Kembridžā raksta doktora disertāciju par ES un NATO lomu Gruzijas un Ukrainas konfliktu risināšanā.
Kopš Ukrainas kara sākuma viņš ik dienu ir publicējis savas piezīmes par Ukrainu, caur dažādiem tematiem skaidrojot notiekošo. Šajā saitē iespējams lasīt visas līdzšinējās piezīmes.
20. daļa: Krievijas karaspēka cīņas spars un gatavība karot tālāk
Pašlaik Krievijas militārā iebrukuma progress lielā mērā ir apstājies un vietām tās karaspēks pat ir zaudējis iekarotās pozīcijas.
Taču eiforijai nav pamata – ziņas par Krievijas karaspēka atvilkšanu nav viennozīmīgas, un priecāties par notiekošajām pamiera sarunām ir pāragri.
Vienlaikus šobrīd notiekošā Krievijas spēku pārgrupēšanās izgaismo būtisku faktoru, kas, turpinoties karam, kļūs arvien nozīmīgāks, – karavīru psiholoģisko sagatavotību.
Šodienas ierakstā apskatīšu elementus, kas ietekmē Krievijas karaspēka morāli, un šo faktoru potenciālo iespaidu uz turpmāko kara gaitu.
Sākšu ar pamatiem – kādi faktori ietekmē Krievijas karaspēka morāli? Minēšu trīs problēmas:
1. Krievijas plānošanas un loģistikas kļūmes
Kopš kara sākuma ir plaši dokumentētas Krievijas militārās plānošanas un loģistikas kļūdas, kas izriet no vājprātīga mēroga korupcijas.
Šādi piegādes ķēžu pārrāvumi nozīmē, ka Krievijas karaspēks ir ļoti slikti nodrošināts – daudzās vienībās karavīri ir spiesti pārtikt no tā, ko atrod, laupot, pērkot vai diedelējot pārtiku, dzeramo ūdeni, lopus un degvielu no vietējiem iedzīvotājiem.
Vienkāršiem vārdiem sakot – ir grūti sevi motivēt kaujai, ja tev paralēli ir aktīvi jādomā par to, kā nodrošināt nākamo maltīti vai siltumu.
2. Ukrainas pretošanās spēks
Otrais faktors, kas strauji grauj Krievijas karaspēka cīņas sparu, ir negaidīti spēcīgā un efektīvā Ukrainas pretošanās.
Uzticami avoti liecina, ka Krievijas militārā plānošana bija orientēta uz ātru uzvaru un stratēģiski svarīgu pilsētu ieņemšanu, rēķinoties ar to, ka Ukrainas karaspēks masveidā dezertēs vai padosies.
Ukraina ir pakļauta karadarbībai jau kopš 2014. gada, un tās karaspēks pēdējos gados ir piedzīvojis nopietnu modernizāciju. Krimas zaudēšana Ukrainas tautai ir kļuvusi par sava veida "nacionālo traumu", tāpēc šoreiz Ukrainas pretošanās ir nesalīdzināmi sīkstāka.
Taču stāsts nebeidzas ar karaspēku – arī Ukrainas iedzīvotāji ir ārkārtīgi naidīgi noskaņoti pret Krievijas karaspēku.
Redzot, uz ko Putina režīms ir spējīgs Donbasā, Ukrainas tautas pretošanās ir eksistenciāla – nav iespējams rast lielāku spēku kā cīņā par izdzīvošanu.
Ar katru dienu mīti par "atbrīvotāju sagaidīšanu ar pīrādziņiem" tiek sagrauti – tas nozīmē, ka naratīvi, ar kuriem ir tikuši "zombēti" Krievijas ierindas karavīri, sāk drupt.
Arvien vairāk Krievijas karavīru sev jautā: "Kur tad ir šis genocīds, ko mēs apturam? Kāpēc vietējie iedzīvotāji nav pateicīgi? Ko es vispār šeit daru?"
3. Strauji augošais Krievijas kritušo skaits
Arī strauji augošais un joprojām Kremļa slēptais kritušo skaits atstāj ietekmi uz Krievijas karaspēka psiholoģisko stāvokli. Karavīri zaudē ticību tam, ka viņu dzīvība tiek uzskatīta par vērtību.
Spilgts piemērs (par ko ir pretrunīga informācija) – Rietumu izlūkdienesti ziņo, ka Krievijas karavīri pat esot vērsušies pret vienu no saviem komandieriem, lai atriebtos par katastrofālajiem zaudējumiem kaujās.
Respektīvi – Krievijas 49. armijas komandieri Jakovu Rezancevu sabrauca ar tanku viņa paša karavīri (pieejamas dažādas liecības par to, vai viņš ir smagi savainots vai miris).
Kādas ir zemas morāles potenciālās sekas? Minēšu trīs galvenās.
1. Krievijas militārās vadības nepieciešamība riskēt
Taktiskā līmenī – lai apkarotu zemo morāli un motivētu karaspēku, Krievijas militāro spēku pavēlniecība ir bijusi spiesta sūtīt augsta ranga vadību arvien tuvāk frontes līnijai.
Ukraina to jau ir izmantojusi savā labā, izveidojot īpašu uzdevumu vienību, kas ir palīdzējusi nogalināt jau 7 (!!!) Krievijas ģenerāļus.
Tas, savukārt, signalizē ierindas karavīriem, ka viņu priekšniecība ir nekompetenta un neviens nav neievainojams.
2. Masveida dezertēšana
Ir pamats domāt, ka ilgstoša atrašanās kara apstākļos bez atbilstoša praktiska nodrošinājuma un nepieciešamās ideoloģiskās un psiholoģiskās pārliecības novedīs pie masveida dezertēšanas.
Tas ir īpaši aktuāli Krievijas jauniesaukto karavīru vidū – uzticami avoti ziņo par arvien lielāku gados jaunu un nepieredzējušu Krievijas karagūstekņu skaitu.
Savukārt vērā ņemama dezertēšana ne tikai samazinās Krievijas uzbrukuma potenciālu, bet arī spiedīs mobilizēt rezerves karavīrus, kas būtu ārkārtīgi nepopulārs solis.
3. Krievijas sabiedrības neapmierinātība
Pat ņemot vērā dažādas Kremļa manipulācijas, tostarp atteikšanos sūtīt uz dzimteni gan ievainotos, gan kritušo karavīru mirstīgās atliekas, augošais Krievijas virzienā sūtīto zārku skaits kāpinās neapmierinātību Krievijas sabiedrības vidū.
Pat ar informatīvā dzelzs priekškara un stingras cenzūras ieviešanu noslēpt sliktas ziņas no frontes līnijas ir ārkārtīgi grūti – dēlu, tēvu, brāļu un brālēnu zaudēšana neizbēgami atspoguļosies sabiedrības noskaņojumā.
Sabiedrības spiedienam jau ir sekas – ja pirmajās nedēļās Kremlis vispār noliedza jauniesaukto karavīru iesaisti Ukrainā, tad tagad Putins jau sola "izmeklēt" un novērst šādus gadījumus nākotnē.
Rezumējot – jo ilgāk šis karš ievilksies, jo grūtāk Krievijai būs motivēt savu karaspēku.
Vienlaikus Ukrainas karaspēka cīņas spars ir noturīgs – ar katru pretošanās dienu, ar katru saņemto Rietumu ieroču piegādi un ar katru atkaroto ciemu Ukrainas spēku psiholoģiskais stāvoklis kļūs tikai stiprāks.
Taču nedrīkst ļauties naivai eiforijai – pat ar visām līdz šim pieļautajām loģistikas un taktikas neveiksmēm būtu bīstami par zemu novērtēt Krievijas militārās vadības spēju mācīties no kļūdām.
Tomēr viena lieta ir skaidra – kamēr ukraiņi cīnās par izdzīvošanu, krievi joprojām nezina, par ko viņi cīnās.
0