18. jūnijā ASV prezidents Donalds Tramps oficiāli paziņoja par to, ka atkārtoti kandidēs uz šo posteni nākamgad gaidāmajās vēlēšanās. Šāds lēmums nebija negaidīts, un nepārsteidza arī tas, ka Trampam simpatizējošie mediji ASV jau paguvuši prognozēt Trampa uzvaru. Tomēr nav jābūt viņa piekritējam, lai šādu iespēju vērtētu kā visnotaļ ticamu. Proti, liberāļu nepatika pret Trampu, kas brīžiem sasniedz histērijas līmeni, vismaz daļai no viņiem neļauj novērtēt situāciju objektīvi. Formulēšu citādi: ja mēs paliekam liberāļu pozīcijās, tad pēc visa, ko Tramps ir sarunājis un sadarījis, viņa popularitātes reitingam vajadzētu būt katastrofāli zemam. Tomēr, lai gan pats nepiederu viņa un līdzīgu politiķu atbalstītājiem, būtu nejēdzīgi noliegt, ka tā nav noticis. Jā, Trampa reitings reti ir pietuvojies 46% līmenim, kāds tas bija 2016. gadā, kad viņu ievēlēja, tomēr nav arī tā, ka tas būtu noslīdējis līdz, teiksim, 30–35% slieksnim. Salīdzinoši lielākais atbalsts (51%) ir Trampa ekonomiskajai politikai. Skaidrs, ka viņš – kā ikviens politiķis –pozitīvus ekonomiskos rādītājus labprāt interpretē kā savas darbības rezultātu. Tas var būt nekorekti, tomēr nemaina visnotaļ labo šībrīža ASV ekonomikas stāvokli (piemēram, zemākais bezdarba līmenis pēdējo 25 gadu laikā), un var prognozēt, ka tas tuvākā pusgada vai gada laikā jūtami nepasliktināsies. Iedomāties, ka Trampa izredzes uz pārvēlēšanu sagraus kādi ar viņu saistīti skandāli, arī, manuprāt, nav vērts kaut vai traģikomiska iemesla dēļ – grūti iedomāties, ko vēl sliktāku par līdz šim izdarīto viņš varētu paspēt pateikt vai sastrādāt. Tātad, neatkarīgi no tā, ko par Trampu domā, iespēja, ka 2020. gadā viņu pārvēlēs, ir pietiekami liela.
Šī teksta ietvaros atturēšos izteikt minējumus par to, ko Trampa otrais pilnvaru termiņš varētu nozīmēt pašām ASV iekšpolitiski. Pirmkārt, neliekuļošu – tas mani sevišķi neuztrauc. Otrkārt, pretēji sākotnējām apokaliptiskajām prognozēm, kas izskanēja pēc Trampa ievēlēšanas, amerikāņu demokrātija ir spējusi parādīt, ka savstarpēji kontrolējoši un ierobežojoši varas centri tajā saglabājas arī šāda prezidenta pilnvaru laikā. Ja pareizi saprotu, ilgtermiņa perspektīvā būtiskākais, ko Tramps var sadarīt iekšpolitikā, ir izmantot savas tiesības un apstākļu sakritību un uz ilgiem gadiem izveidot konservatīvo vairākumu ASV Augstākajā tiesā (šos tiesnešus, kā saka, ieceļ uz mūžu, bet šobrīd vairāki ir sasnieguši ļoti, ļoti cienījamu vecumu). Savukārt, runājot par Trampa nepatiku pret "zaļajām" idejām, ASV federālā uzbūve (par laimi) nodrošina modeli, kurā ekonomiski spēcīgi štati, piemēram, Kalifornija, var pieņemt lēmumu turpināt atbildīgāku vides politiku, un tas zināmā mērā kompensē prezidenta administrācijas lēmumus.
Ko "vēl četri gadi ar Trampu" varētu nozīmēt ASV ārpolitiskajiem partneriem, t.sk. Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij? Var mēģināt analizēt Trampa ārpolitikas konkrētus aspektus, bet – atkal – domāju, ka savu stilu un izpratni viņš jau ir parādījis pirmā termiņa ietvaros, tādēļ būtisku pārsteigumu nebūtu.
Ja mēģinām segmentēt, tad viens no būtiskākajiem, pieļauju, ir jautājums par attiecībām ar Krieviju. Pastāv uzskats – ja līdz šim, rēķinoties ar aizdomām par Krievijas iejaukšanos 2016. gada vēlēšanu kampaņā, Tramps centās nedot apstiprinājumu savu oponentu apgalvojumiem par viņa simpātijām pret Kremli, tad otrajā termiņā šādu bremzējošu faktoru nebūs. Izklausās ticami, tomēr jāņem vērā, ka Tramps ir "dīlotājs" un jautājums ir par to, ko Kremlis viņam var dot pretī apmaiņā pret, teiksim, sankciju režīma atcelšanu. Atbalstu Trampam viņa pretstāvēšanā Ķīnai? Diez vai. Tas, ka mums kaimiņvalsts ir bīstama un bagāta, nenozīmē, ka tā tāda ir Ķīnai. Krievijai Ķīnai nav arguments. Piekāpšanos Sīrijā? Baidos, ka Trampu Sīrija pārāk neinteresē, tādēļ tā neliekas lielu "dīlu" vērta. Citiem vārdiem sakot, pieļauju, ka Putins Trampam patiešām liekas simpātisks, bet Krievijas ekonomikas potenciāls nav tāds, lai ASV prezidentu, kurš ģeopolitiku vērtē ekonomiskā izdevīguma kategorijās, reāli iekārdinātu. Atļaušos arī ciniski piezīmēt, ka tiem, kurus māc bažas par Rietumu iespējamo "dīlošanu" ar Kremli, noderīgāk būtu pavērties sev apkārt tepat Eiropā.
Segments, kurā Trampa ārpolitiskā stila izraisītā neiroze, manuprāt, būtu pamatotāka, ir jauni terora un imigrācijas plūsmu riski. Tramps neslēpj, ka nevēlas, tēlaini izsakoties, maksāt būtisku vai pat lielāko daļu rēķina jautājumos, kas tieši neapdraud ASV. Tādēļ pastāv iespēja, ka tuvākajos gados viņa administrācija, piemēram, saka: klau, tas, kas notiek Sāhela zonā Āfrikā (Mali, Nigēra, Čada u.c.), ir jūsu, eiropiešu, problēma. Mums, amerikāņiem, ir pašiem "sava" nelegālās imigrācijas tēma (Centrālamerika), savukārt, ja Sāhela nekontrolētajos plašumos nostiprinās islāmistu radikāļi un noziedznieki, kuri piesedzas ar islāmu, tad, atvainojiet, Parīze un Roma viņiem ir tuvāk nekā ASV, tātad… Eiropa tik ilgi ir paļāvusies uz amerikāņu militāro resursu, ka var izrādīties negatava šādai piespiedu paātrinātai militārās pilngadības sasniegšanai.
Ir viedoklis, ka politiskie līderi pilnvaru termiņā, kas viņiem juridiski noteikts kā pēdējais, vairāk domā par savu vietu vēsturē, jo viņiem vairs nav jākalkulē pārvēlēšanas izredzes utt. Vai šie faktori varētu ietekmēt Trampu viņa otrajā un pēdējā pilnvaru termiņā? Iespējams, ka jā, tomēr tos nevajadzētu pārspīlēt. Pirmkārt, Tramps zina, ka viņš tāpat jau ir "ierakstījies" politiskajā vēsturē – vismaz ASV. Otrkārt, ņemot vērā to, kas nojaušams par viņa personību, nedomāju, ka Trampu ļoti uztrauc oponentu viedoklis par viņa vietu vēsturē – viņš tāpat zina, ka tā ir spoža.
Rezumējot: ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa noteikti būs interesanta arī eiropiešiem – kaut tikai kā laba iespēja saprast, kas notiek amerikāņu sabiedrībā. Un tomēr Trampa pārvēlēšanas iespēju padarīt par iemeslu savu nervu bojāšanai diez vai ir vērts.
2