Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
12.10.2021

Pienenes

Komentē
0
Saglabā

Morisejs reiz dziedāja, ka "pat tagad, savas dzīves pēdējā stundā, es atkal iemīlos" [1]. Šos vārdus atļaujos interpretēt nevis kā mīlestību pret konkrētu cilvēku, bet kā mīlestības simfoniju pret dzīvi. Šis raksts – par mīlestību pret dzīvi tās nogalē, par to, ka dažreiz, tikai pateicoties tai, mēs izdzīvojam, un par to, kas notiek, kad mīlestība un spēja iztēloties nākotni tiek zaudēta – tapa, domājot par cilvēkiem pansionātā un dungojot Moriseju.

Manā pansionāta pētījumā viens no fokusiem bija rūpes un rūpju attiecības [2]. Veroties uz attiecībām caur rūpju prizmu un klausoties cilvēku dzīves stāstos, gan prieka, gan neizsakāmu sāpju veidolā tiem spraucās cauri mīlestība pret cilvēkiem, Tēvzemi, darbu, dārzu, grāmatām un mājām [3]. Skaista un pilnīga, nepiepildīta, zaudēta, izsāpēta un neizsāpēta. Pansionātā satiku gan cilvēkus, kas ar mierīgu prātu vai pat nedaudz nepacietīgi gaidīja nāvi, gan cilvēkus, kas it kā pieticīgi, bet apņēmīgi un ar smaidu teica, ka "gribas gan vēl drusku padzīvot". Tie, kuri, par spīti dažādām grūtībām, aizvien saglabāja prieku dzīvot, ne vien koncentrējās uz tagadni, bet spēja iztēloties un/vai apzināti veidot sev nozīmīgu nākotni. Spēja iztēloties nākotni savukārt ir būtiska, lai veidotu savu morālo personību, ar to saprotot analītisku kategoriju, kas aptver to, ko nozīmē būt sociālai būtnei, kuras ietvaros viens jūtas novērtēts un iekļauts, bet cits – nenovērtēts un izslēgts [4].

Nespējai rast atbildi uz jautājumu, kam un kādā veidā cilvēks ir nozīmīgs, bieži pamatā bija 1) tas, kā cilvēki piedzīvoja un izjuta ķermeniskās un kognitīvās novecošanas pārmaiņas, proti, cik viegli vai grūti bija kustēties vai cik nozīmīgi bija atmiņu pārrāvumi un kā tie ierobežoja cilvēka dzīvi un iespējas veidot attiecības; 2) nozīmīgu sociālo saišu un sociālās lomas zudums, piemēram, tuvinieku vai ilglaicīgas, identitāti definējošas nodarbošanās un vaļasprieka zaudējums (un šis zaudējums var būt gan pensionēšanās, gan fiziska vai garīga nespēja veikt agrākos uzdevumus, kas rezultējusies apjukumā par to, "kas es esmu"); 3) atrautības un neiederības sajūta esošajā laiktelpā – ne tikai pansionāta klientu tuvinieki, bet visa viņu paaudze un zināmā lietu kārtība nemanāmi, bet nepiekāpīgi un neatgriezeniski slīd prom. Gan fiziskā un kognitīvā ievainojamība, gan cilvēku un laika zaudējums bieži raisa nepiederības, atrautības, izolētības un vientulības sajūtu un tādējādi veicina ja ne ilgas pēc nāves, tad nogurumu no dzīves. Tātad gaidas pēc nāves vai dzīvotprieku nenosaka atšķirība cilvēku vecumā – daudzi no viņiem bija un ir vienaudži – , bet gan tas, vai tagadējā dzīve spēj piedāvāt ko vairāk par pagātnē notikušo un nenotikušo, kā arī tas, vai ir redzama nākotnes perspektīva nozīmīgām attiecībām, tai skaitā mīlestībai [5] [6]. Tomēr uzreiz jāsaka, ka ne vienmēr gaidas pēc nāves ir pretstatā mīlestībai pret dzīvi, un par to mums vēstīs Lūcijas [7] un Sarmītes stāsti, taču vispirms vēlos jūs iepazīstināt ar Maiju un viņas mīlestībām.

Šīgada vēsā un visai padrūmā februāra dienā ap pulksten diviem biju iegājusi uz ikdienas pēcpusdienas kafiju pie Maijas un Lūcijas pansionāta trešā stāva istabiņā. Ielēju kannā ūdenī, sabēru krūzītēs "Jacobs Gold" šķīstošo kafiju – man bez cukura, Lūcijai vienu karotīti, bet Maijas krūzītē iebēru četras dāsnas cukura karotītes, jo citādi "tak neko nevar just". Lūcija nedaudz pārmetoši un ķircinot sacīja Maijai, ka tas jau nu gan neesot veselīgi – tādā vecumā lietot tik daudz cukura! Uz to Maija drusku nīgri atcirta: "Kādā tādā vecumā? Man ir tikai 90! Es līdz 100 gribu nodzīvot!" Lūcija atmeta ar roku un nočukstēja, ka viņa gan vairs negribot dzīvot. Taču Maija, gaidot, kamēr atdzisīs kafija, paskatījās ārā pa logu, kur noritēja jaunas ēkas būvniecības darbi, un turpināja: "Nu, jā, jā, spēka nav šad un tad, bet prāts man skaidrs! Tā man vismaz liekas. Es jau viena. Visu mūžu viena, radi visi arī miruši. Bet man ir draudzenes! Sešas gabalas. Visas jaunākas! Kā mēs agrāk svinējām – ar plātsmaizēm un šampaniešiem! Tagad gan sen nav redzētas, kopš es te …" Maijas balss nedaudz aizlūza, taču, pametot šķelmīgu skatu uz mani, viņa apņēmīgi piebilda: "Bet man tomēr vēl gribētos redzēt, kā pienenes zied!" Es smaidot apstiprināju, ka prāts viņai nudien skaidrs un ass, un aši piebildu, ka pēc pienenēm nāks ievas un ceriņi, un jasmīni – vārdu sakot, visu laiku ir kaut kas, uz ko tiekties! Maija sirsnīgi iesmējās, piekrita un pasniedzās pēc savas cukurotās kafijas krūzes.

Maiju dzīve nebūt nebija saudzējusi. Kas bija pamatā viņas mīlestībai pret dzīvi, par spīti zaudējumiem un ikdienas sāpēm? Citi teiktu, ka tas gluži vienkārši ir optimisms, kas dažiem piemīt vairāk nekā citiem. Galu galā arī par izsūtījumiem uz Sibīriju Maija stāstīja ar apbrīnojamu vieglumu. Šo vieglumu viņa skaidroja tā: "Dzīve ir tik gara, ka tie pāridarījumi aizmirstas vai, tā teikt, nosēžas." Balstoties uz daudzu stundu sarunām un kopā pavadīto laiku ar Maiju, atļaujos apgalvot, ka tas nebija vis kails vai samākslots optimisms, bet drīzāk tas, ka viņa, neņemot vērā apstākļus un zināmus ar veselību saistītus ierobežojumus, spēja ieraudzīt un konstruēt savu nākotni. Kopš pārvākšanās uz pansionātu Maija bija izveidojusi draudzīgas un tuvas attiecības ar Eduardu no blakus istabiņas, uzsverot, ka Eduards bijis vienīgais, kas viņai pašā sākumā sniedzis atbalstu šajā smagajā pārejas posmā. Abi bija kļuvuši ļoti svarīgi viens otram – viņi devās kopīgās pastaigās, pļāpāja un visdažādākajos veidos rūpējās viens par otru, piemēram, bieži aizvietoja otra zūdošās maņas, Maijai kļūstot par Eduarda acīm, bet Eduardam, kas tolaik vēl bija stabilāks uz kājām, par viņas fizisko balstu. Eduards vienmēr aizstāvēja Maiju pret pāridarījumiem, tomēr viņi arī bezbēdīgi ķircinājās viens ar otru un dažreiz pakašķējās ( tad Maija parasti smīnēja, ka jāiet nolūgties, bet Eduards savukārt atvainošanās vietā klusi pieslīdēja pie durvīm, lai nosvilpotu kādu dziesmiņu). Neapšaubāmi viņus arī saistīja līdzīga, visai atsperīga un žuburaina humora izjūta. Un humoram Maija vienmēr bija piešķīrusi ļoti lielu nozīmi, sakot, ka "dzīvē pats galvenais ir labi draugi un humors" [8]. Lai arī viņa atzina, ka ikdiena pansionātā bieži ir ļoti garlaicīga – daļēji institucionāla problēma (kaut kas tāds, kas pārsniedz šī raksta tēmu), bet lielā mērā arī saistīta ar iepriekš minēto ķermenisko un kognitīvo spēju pasliktināšanos –, saikne ar Eduardu un dzīves laikā veidotās attiecības ar viņas draudzenēm sniedza iemeslu iztēloties nākotni un gaidīt uzziedam pienenes.

Maijas istabas biedrene Lūcija, kura visu mūžu bija nodarbojusies ar rožu potēšanu (man tas šķiet ārkārtīgi skaists darbs, taču esot grūts), dažādu apstākļu dēļ nespēja vairs iztēloties nākotni. Ar šo situāciju viņa šķietami bija mierā. Lūcija vairākas reizes uzsvēra, ka viņai gluži vienkārši "ir gana": "Man bija laba dzīve, bet nu gan pietiek, nu pietiek, nu jāgaida, kad pasauks uz augšu. Katru dienu nolūdzos, ka pietiek, lai Dieviņš ņem. Tikai savu večukiņu gan gribētos vēl satikt uz šīs zemes, gadījumā ja tur nesatiekamies." "Večukiņš" ir Lūcijas vīrs, kurš dzīvo citā pansionātā. Viņi nav redzējušies viens ar otru jau vismaz divus gadus. Sākumā "ar kājām pavisam švaki" kļuvis vīram, kuram pēc iespējas ātrāk bija jānokārto vieta aprūpes centrā. Taču aizrunāt vietu uz priekšu tā, lai abi varētu būt kopā, nav bijis iespējams. Tā nu brīdī, kad "švaki ar kājām" kļuva arī pašai Lūcijai, tika sarunāta vieta šajā pansionātā, kuru no otra šķir apmēram 30 kilometri. Diemžēl arī telefona nevienam no viņiem nav, neesot paspējuši to nokārtot, tādēļ sazvanīties jau labu laiku nebija izdevies. Lūcija atzina, ka vēlme satikt vīru ir tas, kas viņā vēl raisa gribu dzīvot. Viņa to sacīja mierīgi un gaiši. Daļēji Lūcijas sajūtu par to, ka "ir gana", veidoja arī tas, ka viņa apzinājās savu spēju pasliktināšanos un pašnoteikšanās mazināšanos. Jau minēto kustību ierobežojumu papildināja arvien sliktāka redze un, viņas pašas vārdiem runājot, "dumjā galva". Sajūta par prāta "slīdēšanu prom" (pārfrāzēta Sarmīte, par kuru rakstīšu tālāk) un tādējādi sevis paša pazaudēšanu vienoja vairākus pansionāta klientus un viņu mierpilno attieksmi pret nāves nosacīto tuvumu.

Tikpat rāmi kā Lūcija par aiziešanu runāja arī Sarmīte. Sarmītei ir 90 gadu, un viņa ir kaislīga lasītāja. Pagājušajā gadā Sarmīte bija izlasījusi 133 grāmatas, kā arī dažādus žurnālus. Šogad veicās nedaudz lēnāk. Pavasarī viņa ļoti gaidīja (un ar lielu prieku sagaidīja), kad pansionāta vadība viņai no grāmatnīcas atvedīs nesen izdoto biogrāfiju "Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs" [9]. Tāpat viņa nupat bija izlasījusi pēdējo žurnāla "IR" numuru un gribēja ar mani pārrunāt Gunitas Nagles rakstu "Kā apturēt vecuma slimības", kurā žurnāliste sarunājas ar diviem LU Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedras zinātniekiem, kuri pēta to, kā varētu palēnināt Parkinsona un Alcheimera slimības attīstību agrīnā stadijā [10]. Sarmīte bija pārliecināta, ka viņai ir ja ne agrīns Alcheimers, tad vismaz kāda cita no demences formām. Viņa apstiprināja, ka visbiežāk pazūdot vārdi, tai skaitā personvārdi – "neatceros un viss". Šī iemesla dēļ viņa mazā blociņā bija pierakstījusi un pa kategorijām sašķirojusi dažādu Latvijā populāru cilvēku vārdus, sākot ar politiķiem un beidzot ar aktieriem, sportistiem un TV zvaigznēm. Lai arī Sarmīte sacīja, ka vairs nav tālu, lai viņa būtu vien "tukšs ķermenis" – un tāpēc viņa savulaik ir sevi pēc nāves novēlējusi zinātnei –, patiesībā Sarmīte bija viens no artikulētākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi. Viņa vienmēr strikti uzsvēra cilvēka sociālo vērtību un devumu sabiedrībai, kas, viņasprāt, strauji pazeminoties līdz ar vecumu. Tāpēc viņas personīgo pieredzi, kas (ne)veidoja prieku dzīvot, lielā mērā konstruēja pašas uzskati par savu sociālo nozīmību un devumu jeb, viņasprāt, to zudumu.

Esmu mēģinājusi ieskicēt to, ka spēju priecāties par tādu dzīvi, kāda tā ir, un just vēlmi dzīvot lielā mērā nosaka tas, vai dzīve spēj piedāvāt ko vairāk par pagātni un zaudējumiem. Pagātne, protams, veido pansionāta klientu lielāko dzīves daļu, un tādēļ viņi par to runā daudz. Taču būtu maldīgi iedomāties, ka koncentrēšanās uz pagātni liecina tikai un vienīgi par cilvēku nespēju veidot nākotni. Dažreiz tā nozīmē gluži ko pretēju. Daļa cilvēku caur saviem atmiņu stāstiem, kas nereti savijas kopā ar stāstiem par valsti, politiskajiem režīmiem un dažādām vēsturiskām laiktelpas iezīmēm (un tādējādi kļūst nozīmīgi ārpus personiskā), un to, kam viņi izvēlas atklāt savas atmiņas un nodot personīgās mantas, veido savas morālās personības turpināšanos arī pēc nāves jeb konstruē sev nozīmīgas attiecības nākotnē, kurā viņu vairs nebūs, – tā ir tēma, kas atkārtoti izrādījusies nozīmīga novecošanas pētniecībā [11]. Šī iemesla dēļ mūsu kopīgās sarunas par viņu dzīvi vai lietas, kuras man vairāki tur sastaptie cilvēki ir iedāvinājuši, ir daudz vairāk par vienkārši piemiņu no viņiem. Šīs materiālās un nemateriālās vērtības savā ziņā ir viņi paši un viņu turpinājums.

Lūcijas, Sarmītes un daudzu citu vecāka gadagājuma cilvēku gadījumā nāves gaidīšana vai vismaz tās pieņemšana saistīta ar to, ka kvalitatīva dzīve, viņu izpratnē, arvien vairāk izsīkst. Spēja kustēties un neciest sāpes, spēja nodarboties ar vaļaspriekiem un darbiem, spēja atcerēties notikumus, iespējas veidot sev būtiskas attiecības, caur kurām (pār)tapt, turpināt būt sociāli nozīmīgiem un veidot savu "es", ir svarīgas, lai saglabātu vēlmi un prieku dzīvot. Taču dažbrīd cilvēku mīlestība pret dzīvi un dzīvošanu ir tik liela un pilnīga, ka, nespējot sasniegt tādu dzīves kvalitāti, kādu viņi gribētu, vai nespējot izveidot un turpināt savu morālo personību, cilvēki ir gatavi palaist dzīvi vaļā un no tās atteikties. Šādos gadījumos nāve, lai arī aizvien biedējoša, nebūt vairs nešķiet tik draudīga vai katrā ziņā ne pats sliktākais, kas var notikt. Citiem vārdiem sakot, dažreiz gaidas pēc nāves ir lielākais apliecinājums mīlestībai pret dzīvi.

 

Izsaku pateicību un savu mīlestību par kopā būšanu Maijai, Lūcijai, Sarmītei un Eduardam – jūs esat brīnišķīgi!

[1] Even now in the final hour / Of my life / I'm falling in love again , Morrisey Life is a pigsty , 2006.

[2] Ilgstošs etnogrāfisks pētījums kādā mazā lauku pansionātā.

[3] Uzreiz gan arī svarīgi bilst, ka rūpju attiecību pamatā ne vienmēr ir mīlestība.

[4] Robbins, Jessica C. 2020. Aging Nationally in Contemporary Poland: Memory, Kinship, and Personhood. Rutgers University Press, pp 4, 85.

[5] Cilvēka izjūtu par savu vecumu un iederību sociālos lokos veido arī sociāli paredzami un gaidīti dzīves ceļi, piemēram, laulība, bērnu un mazbērnu piedzimšana, vai šo pagrieziena punktu trūkums.

[6] Wentzell, Emily A. 2013. Maturing Masculinities: Aging, Chronic Illness, and Viagra in Mexico. Duke University Press, pp.51–52.

[7] Visi personu (izņemot Moriseju) vārdi ir mainīti.

[8] Kā Maija humorīgi uzsvēra – labas draudzenes dzīves laikā ir svarīgākas par vīriem, jo vīri nāk un iet, turklāt bieži nomirst krietni agrāk par sievām.

[9] Pētersone, Kārina un Būmane, Ilze. Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs. Zvaigzne ABC, 2021.

[10] Nagle, Gunita. 2021. Kā apturēt vecuma slimības. IR.lv. April 28, 2021. https://ir.lv/2021/04/28/ka-apturet-vecuma-slimibas/.

[11] Jakubowska, Longina. 2016. Patrons of History: Nobility, Capital and Political Transitions in Poland. Routledge.

Kaufman, Sharon R. 1986. The Ageless Self: Sources of Meaning in Late Life. University of Wisconsin Press.

Lamb, Sarah. 2014. “Permanent Personhood or Meaningful Decline? Toward a Critical Anthropology of Successful Aging. Journal of Aging Studies 29 (April): 41–52. https://doi.org/10.1016/j.jaging.2013.12.006.

Myerhoff, Barbara. 1980. Number Our Days. Simon and Schuster.

Robbins, Jessica C. 2020. Aging Nationally in Contemporary Poland: Memory, Kinship, and Personhood. Rutgers University Press.

Tēmas

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!