Mums vēl ir, ko zaudēt

No man manages his affairs as well as a tree does.
Džordžs Bernards Šovs

Nesen apmeklēju Cīrulīšu dabas taku pie Cēsīm un pamanīju, ka pretī klintīm tup divi foto kolēģi – viens slēpnī, otrs bez, taču atstutējies pret koku. Uzmetis aci viņu tehniskajam ekipējumam un novērtējis pareizo stratēģiju, es godbijīgi un pēc iespējas klusāk pagāju garām. Nolēmu atgriezties tur un izmēģināt laimi, jo bija skaidrs, ka vieta tikusi izvēlēta apzināti. Darbadienā, kad gaiss vēl nebija pietiekami uzkarsis, devos turp atkal cerībā, ka būs maz apmeklētāju. Klintis no cilvēkiem atdalīja ūdens, varbūt tāpēc uz tām nebija izgrebti pilnīgi visi pasaules iniciāļi. Apsēdos koka pakājē un noskaņojos uz vairāku stundu nekustīgu gaidīšanu. Ik pa brīdim vējš pieņēmās spēkā, koki viegli ievaidējās, ūdenī iekrita pāris zari, bet tad atkal rāmi uzspīdēja saule. Garām kā zila torpēda palidoja zivju dzenītis, turpat rosījās pelēkā cielava, kas gan izskatījās dzeltena, kaut kur augstu egles zaros pīkstēja mazākais Eiropas putns zeltgalvītis. Un tad es sadzirdēju cilvēku balsis, no sākuma viņi gāja virs klints, bet dzirdēt sarunas varēja ļoti labi, krietni pirms bija redzami paši runātāji. Daži pat skaļi kliedza, ne velti kāds teica, ka kliegt vajag doties uz mežu. Pēc nelielas klusuma pauzes tuvojās nākamie apmeklētāji, skaņas viļņi atsitās pret klintīm un mutuļoja klusuma ūdeni. Kad trokšņi kārtējo reizi apklusa, no klinšu pakājes iznira ūdele, diemžēl tā bija pagriezusi man muguru un devās pretējā virzienā. Viņa ieklausījās un, iedama pa savu ierasto taku, ostīja gaisu. Dzīvnieks nonāca saules apspīdētā zālē pie laipas, bet tad bija spiests mudīgi paslēpties, jo apmeklētāji tuvojās arī no otras puses. Vairāki bērni sāka lēkāt pa laipu, to viņi darīja pēc iespējas skaļāk. Vecāki aizrādīja: "Netrokšņojiet, dzīvnieki dusmosies!" Nē, viņi nedusmojas, dzīvnieki slēpjas no mums, un to var saprast.

Tāpat apmeklēju Viesatas upes loku taku, vienu no skaistākajiem mūsu dabas maršrutiem. Tā ir apļveida taka augšup un lejup pa nogāzēm gar gleznainu upi. Izrādījās, ka nu tā ir pārdēvēta par dabas un izziņas taku "Viesatas upesloki", jo zemes īpašnieks, kurš iepriekš bija piekritis ļaut cilvēkiem šķērsot viņa privāto teritoriju, bija sadusmojies kā dzīvnieks un to strikti liedzis. Konstatēju, ka tagad ieeja takā atrodas pilnīgi pretējā pusē, bet tas vēl būtu sīkums – ārpus skaistās takas fasādes atklājās, ka apkārtnes mežs jau ir nocirsts, tādēļ informatīvās norādes virs cirsmas par to, ka daba ir jāsaudzē, izskatījās, maigi izsakoties, nesavlaicīgas. Negribīgi atklājās aisberga neredzamā daļa. Ā, pareizi, es piemirsu, ka teorētiski kailcirte skaitās mežs, viss ir kārtībā. Toties pašā takā ir pieejams koka šaha galdiņš un koka zivs uz riteņiem, lai varētu papriecāties par dabu. Arī zivju dzenītis joprojām tur ir, tāpat kā lapsa, taču, lai tos ieraudzītu, vajadzētu censties vismaz nekliegt.

Vēl es mēdzu doties uz pavisam nomaļu vietu Sēlijā, kur sastapt cilvēku ir teju neiespējami. Jau vairākus gadus pēc kārtas, kad zāle vēl nesniedzas līdz padusēm un nav tik daudz knišļu, es dzīvoju tur nedēļas garumā un bildēju dzīvniekus. Netālu ir karjers un upīte – turp dzīvnieki dodas padzerties. Sagaidījis vakaru, kad meža iemītnieki kļūst aktīvi, es ietērpjos snaipera kostīmā un zogos tiem pēc iespējas tuvāk. Ceļu trūkums samazina zvēru modrību, jo tieši pa tiem pārvietojas viņu raižu avots. Tomēr tie nelabprāt pārvietojas pa klaju lauku, vakarā dodas pļavā pie paša meža, kur dara katrs savas mums neredzamās lietas un briesmu gadījumā steidz paslēpties. Tieši šī iemesla dēļ dzīvnieki izmanto katru pamežu, pat nelielu koku joslu, lai pārvietotos pēc iespējas slepenāk. Šogad ar rūgtumu konstatēju, ka pilnīgi visi koki tur ir nozāģēti, turklāt atstāti turpat uz lauka, tāpēc apkārtne, kas parasti ņirbēja no dažāda kalibra dzīvnieku pēdām, bija gandrīz tukša. Mežs nebija augstvērtīgs, drīzāk brikšņi, bet tas mainīja visu ainavu, un tam ir būtiskas sekas. Taču daba jau bija sākusi pielāgoties jaunajiem apstākļiem – uz nocirsto koku zariem apmetās čakstes, kuras vēl pērn nebija manāmas. Savukārt tajā meža daļā, kur daļa koku tomēr bija atstāta (uz laiku?), bija dzirdamas krustknābju un pat dažas man nezināmas balsis. Meža tehnika bija samalusi daļu koku putrā, taču daba pielāgojas pat radiācijai, kur nu vēl cilvēkam.

Pie pašas upītes, kuras krastos pamanīju ūdra ekskrementus, uzgāju arī pelēkās dzilnas ligzdu. Pārsteidzoši, bet putni gandrīz neizdvesa skaņas, reizi pusstundā tie cītīgi baroja mazuļus. Novietojis slēpni tieši zem koka ar vairākiem dobumiem, es gaidīju tos atlidojam. Kamēr vecāku nebija, no koka dzīlēm uz ārpasauli raudzījās pusaugu putnēns, kuru instinkts nu jau pavisam neatlaidīgi dzina laisties pirmajā lidojumā, viņš pat uz mani skatījās ar bezbailīgu interesi, jo, par laimi, nekad nebija redzējis cilvēku. Kāda nākotne gaida viņu? Un mūs? Un tad atlidoja tēviņš ar sarkanu kardināla cepurīti, tas ieķērās kokā ar nagiem un vēroja apkārtni. Mazuļi koka iekšienē nekavējoties reaģēja uz šo skaņu un sāka čiepstēt. Putns atrija vairākas ēdiena porcijas, lai no jauna aizspurgtu savā viļņveidīgajā lidojumā pāri nocirstu koku kapsētai. Un tad es pāri laukam sadzirdēju lūstošu koku skaņu. Upes viņā pusē bija redzams dzeltens ekskavators, kas gāza koku pēc koka, acīmredzot attīrīdams notekgrāvja krastu. Kad tam pietuvojos, pārdesmit metru augstumā virs manis pārlaidās mazais ērglis, kas ir aizsargājama suga. Vismaz mums vēl ir, ko zaudēt. Un tās nebūt nav emocijas, lai runā eksperti.

Vadot raidījumu "Zaļgalvis", esmu ticies ar neskaitāmiem cilvēkiem no dažādām ar dabu saistītām jomām, un tas tikai paspilgtināja iespaidu, ka viss ir sarežģīti. No vienas puses, mēs izčurājam kofeīnu un pretapaugļošanas zāles upēs, to iespaidā zivis pat var mainīt dzimumu, no otras – katru gadu "glābjam" pūču mazuļus un svīres, kas pārsvarā itin labi iztiek bez mūsu iesaistes. Mēs izmetam mežos būvniecības atkritumus, miglojam laukus un vērojam, kā Baltijas jūra kļūst par peļķi. Un joprojām nevaram saprast tik elementāru lietu, ka nevajag laist suni bez pavadas, lai tas sakož roņu mazuli vai tārtiņa mazuļus liedagā. Pretī vienai saprāta balsij par vajadzību mainīt attieksmi pret dabu ir simts balsu par to, ka zaļais kurss nemaz nav tik zaļš, ka saules baterijas (vēl) nevar utilizēt un tāpēc, protams, vajag izmantot radības kroņa priekšrocības, kamēr vien tas ir iespējams. Kā vecos laikos, tā taču ir tradīcija, pasarg’ Dievs kaut ko mainīt. Atbilžu nav, bet ir jautājumi.

Es nezinu, vai un kā var pārvarēt priekšstatu, ka govs ir tikai steiks vai koki – tikai peļņas avots. Starp citu, arī meža veltes nav nekādas veltes. Pirms laika uzskrēju virsrakstam: "Kā pasargāt jaunaudzes no meža dzīvnieku postījumiem?" Un nodomāju, ka atzīstu kompromisu, taču jāatzīst arī, ka dzīvnieki te ir bijuši pirms mums. Vai attieksme pret neaizsargātām būtnēm tieši nedefinē cilvēka jēdzienu? Atšķirībā no, piemēram, hokeja daba attiecas uz mums visiem. Kā lai te nepiemin kanonisko Mao un zvirbuļu stāstu? Ķīnas vadonim likās, ka zvirbuļi apēd visus graudus, un viņš lika tos iznīcināt, turklāt visai racionālā veidā – šaujot gaisā. Putni aiz izbīļa pacēlās gaisā un masveidā mira, jo nespēja veikt ilgstošus pārlidojumus. Nākamajos gados labības raža ne tikai neuzlabojās, bet savairojās kukaiņi, kas noveda pie vairāku miljonu cilvēku nāves no bada. Tāpat kā kultūra, daba ir lēns process, kas prasa iedziļināšanos, pietāti un klusumu. Kādā lekcijā Jurijs Lotmans ļoti precīzi noformulēja šo trauslo aspektu: "Cienīt citus spēj tikai tas, kurš ciena sevi." Pat atmetot cerības izravēt tumsonību un tuvredzību, vēl vairāk mani saskumdina, ka dzirdu tikai dažas protesta balsis. Šoreiz es tām pievienojos. Pat ja šīs balsis pieder meža dīvaiņiem, drīz tie var pārvērsties par bezmeža dīvaiņiem.

Un, nē, dzīvnieki nedusmojas, tie vienkārši cenšas ar mums sadzīvot. Diemžēl mēs ne.