Par Rolanda Virka grāmatu "Cilvēki man nepatīk" (Valters Dakša, 2023).
"Mani interesē tikai "blēņas" – tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. [..] Varonība, patoss, bravūra, morāle, higiēna, tikumība, sajūsmināšanās un azarts ir vārdi un sajūtas, kuras ienīstu. Taču es saprotu un cienu sajūsmu, iedvesmu un izmisumu, kaisli un savaldību, netiklību un šķīstumu, skumjas un nelaimi, prieku un smieklus."
Daniils Harmss
Jāatzīst, Rolandu Virku jau pirms krietna laika biju pamanījis internetā, jo viņš raksta par kapiem un vēsturi, turklāt labā nozīmē izkrīt ārā no gandrīz vispārpieņemtā toņa, un tas reizēm pat liek aizdomāties par kāda portāla maksas abonēšanu. Un tagad viņam Valtera Dakšas apgādā iznākusi grāmata "Cilvēki man nepatīk", kuru izlasīju un nekavējoties saskumu, jo tā beidzās daudz par ātru.
Grāmatas noskaņu varētu definēt kā pusmūža vīrieša halucināciju. Par laimi, tajā nav notikumu, tikai ikdienišķas blēņas un pārdomas. Taču es jau esmu gatavs, ka to kāds sauks par "sulīgu" un "garšīgu", tā ir tāda nemirstīga tradīcija. Tāpat obligāti piesauks absurdu, un to es nekādi nespēju saprast. Rolands Virks vairākkārt piemin, ka tekstuāli iedvesmojies no manis, tāpēc arī par sevi nedaudz parunāšu: 1) man ir viens paziņa, kurš regulāri dodas paēst uz šaurās aprindās zināmo vistiņu vietu pie "Bērnu pasaules". Arī pati vieta ir šaura, tālab jāsēž plecu pie pleca ar policistiem vai citiem darbaļaudīm. Visu dienu paziņa domāja par Visuma uzbūvi un melnajiem caurumiem, neko sev apkārt nemanīja, bet atlika viņam nonākt vistiņu ēdnīcā, un kāds onkulis bargi uzsauca: "Ko lupī? Košļā tālāk!" 2) kāda meitene man izstāstīja, ka bērnībā viņas kāmītim iekodusi bite un tas esot nomiris. Tagad viņa apprecējās un demonstrē savu bērnu soctīklos. Starp abiem šiem faktiem var nebūt nekāda sakara, arī tam esmu gatavs. 3) pirms dažām dienām tirgū viena pārdevēja teica otrai, ka viņai patīkot Tramps, "jo viņš esot normāls vīrietis". Tad, lūk, jautājums – vai šie trīs notikumi ir absurdi vai arī to pamanīšana un pierakstīšana ir absurds?
Kad savulaik lasīju Brodski, man vienmēr dūrās acīs atsauces uz antīko kultūru. Vietām šķita, ka tas tiek darīts pašmērķīgi, lai paaugstinātu grādu un drusku audzinātu lasītāju. Tas ir tāpat kā lietot nevienam nezināmus svešvārdus – "kalimba" vai "konfabulācija". Šķiet, Virka varoņi iet pretējā virzienā: tiecas uz triviālo, pat vulgāro un grādu pazemina – arī tas man krīt acīs. Par laimi, pats autors tāds nav, un vietām tekstā var redzēt atsegumus, kas to apliecina. Piemēram, vecvārdus vai citus valodas veiklības brīžus. Ik pa laikam varonis tiecas domāt par "augsto mākslu", tiek pieminēti Pazolīni un Šopēns, bet sevi autors dēvē par rakstnieķeli. Pat alkohols, kā grāmatā aizdomīgi netrūkst, saucas "vīniņš" un "kalvadosiņš". Un, lūk, nākamais jautājums – kas mūs visus šķir no augstās mākslas, ja ne iedoma, ka paši tai nederam? Jā, tas prasa iekšējo smalkumu, bet no tā drīkst arī nekautrēties. Katrā ziņā es ieteiktu izžņaugt no sevis iekšējo deminutīvu un beigt ar to koķetēt. Ja ne prozā, tad dzīvē pilnīgi noteikti.
Tāpat Rolands Virks norāda uz vēl diviem autoriem, kuri atstājuši ievērojamas pēdas viņa dvēselē – Harmsu un Zoščenko. Dažbrīd grāmata lasītāju nudien aizved uz divdesmitā gadsimta sākumu, kaut kur attāli pat var saost Kručonihu un Hļebņikovu, vēl tālāk zaumu (no krievu val. заумь). Tekstā pat parādās vārds "milicija", kas jau sen ir izmiris kā dronts. Minētā stilistika ir mājīga, tomēr nevar nepieminēt, ka Harmss nomira no bada cietuma psihiatriskajā slimnīcā, bet Zoščenko – no saindēšanās ar nikotīnu. Mēļo, ka vismaz zārkā viņš esot smaidījis. Ar to gribu teikt, ka, par spīti rotaļīgumam, arī Virka tekstos jūtama ēna, lai arī ir viena būtiska nianse. Pirms daudziem gadiem biju apskatījis Kombuļu Ineses profilu portālā "draugiem.lv" un nekavējoties saņēmu no mākslinieces vēstuli, kura skanēja šādi: "Sveiks! Šī dziesma ir par Tevi!" Un tad es tik ļoti nobijos, ka vairs nekad neskaidroju, par ko ir dziesmas un stāsti – lai lasītāji domā paši. Uz to arī visus publiski aicinu.
Un ar grāmatu "Cilvēki man nepatīk" patiešām var viegli identificēties. Autors pārdefinē savas un visu mūsu sakāves, un tieši tas ir viņa plastilīns. Kā lai tiek galā ar pasauli, kurā visi noveco un mirst, viss krīt no rokām ārā, un pat kaķis, kuru tu aizved pie ārsta, skrāpē un kož? Jo reizēm pat luksofors ir pārbaudījums mūsu nogurušajiem prātiem. Nemaz nerunājot par ačgārni nobīdītiem vārdu pārnesumiem grāmatā. Pastāv vairāki varianti – iekšējā emigrācija vai humors – šķiet, autors ir uztaustījis abus. Ne velti jau pieminētais Harmss vienā no priekšnesumiem ar domubiedriem turēja rokās plakātu ar uzrakstu "Mēs neesam pīrāgi".
Virka acīs pilnīgi visam ir stāsta potenciāls – kājai, kaķim ar suni, biezpienam, podam, salātiem, puzlei, smiltīm, kabacim, cimdiem un arī pašam rakstīšanas procesam. Paskaidrot, kā tieši jāraksta, ir gandrīz neiespējami. Krietni vienkāršāk izstāstīt, kā nevajag. Galu galā tā ir gaumes teritorija, tai nav vienotas kartes. Kaut arī varonis mēģina no visa grāmatā notikušā aizmukt, no savas balss aizbēgt var izrādīties vissarežģītākais uzdevums.
Ar baudu konstatēju, ka Virks grāmatā izmanto pseidovēsturi, kā arī daudz citu brīnišķīgu pustoņu. Piemēram: "Pa ietvi gāja maza auguma cilvēks un skatījās skatlogos. Vispār jau nekāds maza auguma cilvēks viņš nebija. Drīzāk gara auguma cilvēks." Vai: "Man reiz bija draudzene, kura mani mīlēja tik stipri, ka, tikko es viņai devu lasīt kādu savu stāstu, viņa to nemaz nelasīja, bet uzreiz sāka slavēt." Reizē varoņa tonis dažbrīd ir vecišķs, to pat jau paguva nosaukt par bubinātāju, grāmatā vismaz septiņas reizes dažādās formās figurē izteiciens "šausmas gatavās", savukārt "velns" – piecas, arī blakus esošos teikumos. Divas reizes pieminēti arī sivēni, vairākas reizes Dievs un baznīca. Vispārējā nopietnības gaisotnē, kurā eksistē karogi, pjedestāli un žogi, kā arī valūta, cukura līmenis un zobārsts, šāds autors ir jāiekļauj aptieciņā. Tādēļ, Roland, turies un, lūdzu, turpini rakstīt! Šis padoms, atšķirībā no visiem citiem, ir patiešām nopietns.
0