Mājas gariņš

Zili maisi un darbi līdz acīm, bet es nekur nestrādāju
Un tikai pati sevi rāju
/Būū/

Šajā ziemā es ļoti noguru no visa. Bija daudz darba un cilvēku, arī sevis paša, bet pats biju vainīgs, tāpēc nevienu nevainoju. Tieši pavasarī saņēmu piedāvājumu padzīvot mākslinieku rezidencē, muižā ar lielu verandu, dušām un atsevišķu istabu. Man tur pat vajadzēja kaut ko darīt, bet svarīgāk bija rīkoties ačgārni un beidzot atpūsties. Tādēļ mērķtiecīgi gandrīz nemaz nelietoju telefonu, staigāju apkārt pa pilsētu, ielūkojos katrā pagalmā, kur redzēju kaķi un žūstošas drēbes, bet vakarā atgriezos un sēdēju uz lieveņa. Es izvēlējos muižas pagalmu, tur bija mazāka iespēja sastapt cilvēkus un uzzināt, kāds šodien ir datums – to es nicināju. Ābeles ap muižu ziedēja kā sirmi brokoļi, liels ozols ar apdegušiem sāniem ļāva vējam šūpot tukšas šūpoles. Turpat bēniņos dzīvoja lauku baložu pāris: tēviņš mātītes priekšā ūjināja un griezās kā karuselis. Vēl bija erickiņš un kraukļi, kuriem es atnesu no veikala vistu muskuļkuņģus. Krauklis to iegaumēja un izturējās pret mani ar īpašu pietāti, savukārt vista neiegaumēja, jo sen bija mirusi. Katru vakaru nopirku pudeli sarkanvīna, noliku to sev blakus un lēni izdzēru – pirmo glāzi vienā malkā, lai vērotu prāta žalūzijas, kas lēnām aizveras, pēc tam jau dzēru pēc inerces. Kāds taču centies, audzējis visas tās vīnogas, runājis ar tām, tad bradājis ar kājām, sula žļurkstēja, tad rūga, tad tika garšota ar sarauktu pieri, tad vesta ar pajūgu, tad tai virsū lipināja cenu – kas es esmu, lai ņemtu un to visu izlietu grāvī. Vīnu es izvēlējos ar pupuķi uz etiķetes, jo bija skaidrs – šis putns nevar nodarīt man skādi, kaut vēlāk atcerējos, ka tas ēd arī vardes. Katru vakaru krēsla lēnām ielenca muižu, pēdējie saules stari izgāja cauri parka koku labirintam un spīdēja mājīgi kā petrolejas lampa.

Viendien pie horizonta parādījās viņš – vīrietis vestē ar vairākām kabatām, izkāmējis, stiegrains, viņš gāja pa muižas parku un kaut ko ņurdēja pie sevis. Te pieliecās, te svilpoja – bija skaidrs, ka mūsu orbītu krustošanās nu ir tikai laika jautājums, turklāt īsa. Tam par godu es izdzēru vēl vienu glāzi sarkanvīna, šoreiz arī vienā malkā, kaut tā nebija pirmā. Vīrietis tuvojās aplinkus, it kā baidīdamies mani aizbiedēt, un pirmā frāze, ko viņš pateica, bija: "Es te saucu muižas gariņu." Es atbildēju: "Labi!" Iespējams, viņš gribēja likties noslēpumains tikai īsu mirkli, tādēļ paskaidroja: "Gariņš ir kaķis. Es viņu dresēju. Pārsvarā nesanāk." Viņš skatījās uz mani labestīgām, nedaudz jautrām acīm, tieši tāpēc es neizlikos, ka skrienu pirkt briketes vai ieķīlāt kabatas pulksteni ar ķēdīti – ko vēl cilvēki parasti dara steigšus? "Un ko tu te?" vīrietis apvaicājās. "Vispār esmu rakstnieks," es ne bez pamata atzinos, "bet vēl filmējos raidījumā." Vīrieša uzacis virs lāga acīm pacēlās kā divas arkas, viņš vairs neko negribēja zināt, tikai stāstīt: "Mani Robis sauc, es tepat blakus dzīvoju. Agrāk pie Burtnieka ezera dzīvoju. Bet Burtnieks – tas nav parasts ezers, tas ir bīstams pat savējiem, tur visu laiku visi slīkst. Tad sievastēvam te bija māja, tā nu es te pārvācos. Tu zini, kur ir Burtnieka ezers?" Es pacentos izlikties, ka zinu, it kā tam būtu izšķiroša nozīme, un tas izdevās. Robis turpināja: "Mans novadnieks arī ir rakstnieks. Vispār jau viņš ir vēsturnieks, bet tu gan jau nezini. Tūlīt atcerēšos uzvārdu." Viņš pacēla vienu roku gaisā, otru pielika pie mutes un saspringti domāja: "Nu, ne velna nevaru atcerēties, bet atcerēšos vēlāk! Viņš tādu biezu grāmatu sarakstījis, nosaukumu arī neatceros." Šādi pagāja pusotra stunda, un tad vīrietis apjautājās, vai mani neaizkavē. Un neaizkavēja arī, jo nekā nedarīšanu nevar sasteigt, bet tik un tā tovakar nepameta sajūta, ka pupuķis tomēr vēlēja man ļaunu.

Nākamajā vakarā es biju jau piesardzīgāks un, pirms apsēsties uz lieveņa, cauri verandas logiem pavēroju parku, vai nenāk Robis. Pārliecinājies, ka viņš nav saskatāms starp kokiem,  ielēju sev vīnu un paskatījos augšup, kur kā fosfora poga spoži un vēsi spīdēja mēness. Prāta ēdienkartē bija atmiņas un notikumi, kuri interesēja tikai viņam, bet ne man. Prāts stāvēja pie tāfeles un ar krītu rakstīja visu, kas viņā ienāk. Tad viņš daudznozīmīgi apvilka teikumu ar rādāmkoku, svarīgi paskatījās uz mani un turpināja. Pēc trešās vīna glāzes prāts tomēr padevās un pāri palika tikai muiža, parks un lievenis, kā arī kukaiņi, kas triecās ar pieri lukturī. Tieši kukaiņi bija izsituši melnajā debesu kupolā caurumus, kurus uzskatām par zvaigznēm. Un tad viena zvaigzne spoži iemirdzējās, un tās vārds bija Robis – viņš nāca jau mērķtiecīgi, braši, stāja iemiesoja vēlmi sludināt. Atkāpties vairs nebija iespējas, katram Robisonam vajag savu Piektdieni.

"Tā es te šajā parkā dzīvoju," Robis, gandrīz neatņēmis sveicienu, iesāka, "agrāk tas parks bija krimināls, te pat vienu noslepkavoja tajā pusē." Robis ar roku parādīja, kurā tieši pusē. "Tad pamazām parks kļuva normāls, te vairs nekas tāds nenotiek. Man agrāk bija suns, padomju laikos, to es arī biju izdresējis, jo esmu kinologs. Un tas suns bija tik gudrs, tik gudrs, dažs labs cilvēks tik gudrs nav! Viņš pat medaļu dabūja, īstu. Un tad vienreiz pa parku iet viens tāds aizdomīgs tips, nes rokās lielus maisus. Un es domāju: vajag uzrīdīt tam suni! Palaižu suni vaļā, tas skrien viņam virsū, vīrelis nokrīt gar zemi aiz bailēm, bet suns skrien viņam apkārt – mācīts suns, tak nekodīs, bet bija pa īstam smieklīgi, kā tas čalis pa zemi vārtījās!" Un Robis rādīja, kā tieši tas čalis vārtījās pa zemi, mirdams aiz bailēm un mēģinādams aizsegt sevi ar maisiem no uzbrucēja. Tad Robis ķiķināja un atkal tēloja vīrieti ar maisiem, un no jauna ķiķināja. "Vēl es par šoferi strādāju," viņš atzinās, "bet dēls tagad mācās par galdnieku tepat. Vajag jau sākumā pabūt par mācekli, pēc tam tikai par meistaru." Pēkšņi Robim iezvanījās telefons, viņš sarauca pieri, neveikli pacēla un pateica klausulē: "Es tagad nevaru runāt, es runāju ar baigi gudro čali!" Šoreiz saruna ilga stundu, bet tad man izdevās sagaidīt nelielu pauzi starp teikumiem un daudznozīmīgi piecelties, uzsitot ar plaukstām sev pa ceļiem. Muižā bija kluss un tumšs, tur Robja dresūra bija bezspēcīga.

Nākamā diena bija pavisam mierīga. Aizgāju uz dabas taku, sēdēju pie upes. Atnāca suns, kas mani paostīja, saimnieks pasmaidīja, it kā tas būtu kaut kas smieklīgs, bet vismaz tas neskrēja man apkārt. Pa upi peldēja cilvēki laivās un vestēs, otrā krastā sarunājās divi makšķernieki, varēja pat dzirdēt, par ko tieši, kaut arī labāk būtu bijis nedzirdēt. Pēc tam lija, es paslēpos zem tilta, kas gan ar laiku sāka laist cauri ūdeni tieši man uz galvas. Mēģināju no tā izvairīties un atradu pozu, kurā lietus līst uz abiem pleciem kamēr galva paliek sausa – biju apmierināts ar sevi. Vēlāk devos apēst picu, lai pasēdētu uz soliņa un ilgi, bet ar gandarījumu to sagremotu. Kad atgriezos muižā un ieslēdzu datoru, pa durvīm pēkšņi ienāca Robis un apsēdās pretī. Sēzdamies viņš apmierināti ieurkšķējās, acis kā parasti izstaroja patiesu prieku un gandarījumu. "Es tev netraucēju?" viņš apjautājās. Es iekšēji noskurinājos, jo bija skaidrs, ka rīt viņš jau gulēs man blakus vienā gultā un mēs apsegsimies ar vienu segu, bet to jau nevar saukt par traucēšanu.

Mēs izgājām uz lieveņa, es uztinu cigareti un aizpīpēju. Robis stāstīja: "Tevi interesē muižas bildes? Te mums viens pasākums bija, baigi inčīgs." Viņš sāka meklēt telefonā attēlus, šķendējās un spieda ekrānu ar pirkstu, apšaubīdams paša skāriena jēdzienu. "Re, te bija flīģelis, tur baigi forši meitene spēlēja. Pēc tam bija gaismas, visi sēdēja parkā un klausījās mūziku!" Spriežot pēc bildēm, viss notika tieši tā, man nebija pamata neticēt. Pāri parkam mūsu virzienā gāja melns kaķis, tikpat izkāmējis kā pats Robis, varbūt tādēļ viņš paskaidroja: "Tas ir tas gariņš. Viņam bite iekoda. Man arī. Bet bišu kodieni ārstē, tu zināji? Man vienreiz palika baigi slikti, un es sajutu, ka vajag pielikt sev biti, lai iedzeļ. Un iedzēla arī, un tad palika vieglāk." Tajā mirklī es arī gribēju, lai man iedzeļ bite un izārstē mūs abus, tomēr tas nenotika. Es skatījos uz Robi, viņš skatījās uz mani, un likās, ka viņš grib pateikt kaut ko būtisku, taču tas būtiskais šai dzīvei bija par garu. Es pasaucu talkā prātu un noformulēju uzdevumu Robim, kuru aizsūtīju pa iekšējo telegrāfu. Telegrammas saturs bija sekojošs: "Cienījamo Robi, vai jūs būtu tik laipns un noformulētu, ko tieši jums no manis vajag? Paldies!" Nosūtīts.

Ja muižā dzīvoja vēl kāds gariņš, pret mani tas bija labvēlīgs. Naktīs man nebija bail, pa dienu arī ne, dēļi zem manis čīkstēja tikai labā nozīmē, bet dušā apguvu mākslu mazgāties ar mazu ziepju skaidiņu. Vējš spītīgi cirta ciet vēdlodziņu, viņš noliedza manu vajadzību izvēdināt galvu, kaut arī ne tikai viņš. Divi fakti, ko es uzzināju tajās siltajās pavasara dienās: Robja meitas kāzas izmaksāja sešus tūkstošus eiro, viņš pats šādu pieeju nesaprot, bet tā šajā dzīvē mēdz būt. Uz pleca viņam sēž eņģelis, kas paredz nākotni, bet par to viņš gandrīz nevienam nestāsta. Bija arī daudz citu, mazāk svarīgu faktu, taču telegrāfs nudien nogādāja ziņu pa vadiem, jo vienā monologā Robis piepeši apklusa un tad dziļdomīgi novilka: "Man atkal mutē sakrājās pļāpūdens, un sagāju trubadūrā. Kāpēc tā notiek, ka ir tik daudz, ko teikt, kad sāku stāstīt, bet nevaru pabeigt nevienu teikumu. Runāju, runāju, tomēr nevaru pabeigt domu, kāpēc tā ir?" Un viņš paskatījās uz mani labsirdīgām eņģeļa acīm.

Kad bija izdzerts viss pupuķu vīns no vietējā veikala, pienāca laiks atvadīties no muižas. Mani gaidīja viltota aizņemtība, vēstuļu akacis, plānotājs un citas lietas, no kurām parasti aizraujas elpa, – nekad neizpildītie solījumi, punktuālas tikšanās, "Ervīn, vai tu nezini, kas tas ir par putnu?" un izmisīgs solījums sev apgūt atpūtas mākslu. Pat melnais kaķis pirmo reizi pieglaudās pie kājas, varbūt viņš ieraudzīja mani gara acīm. Un arī Robis sajuta nepieciešamību atvadīties, šķita, ka viņš pat ir nedaudz noskumis. "Nu, lai tev veicas turpmāk!" viņš pateica, kad bija pienācis gana tuvu. Es paklanījos viņam un ieskatījos acīs, kā arī paspiedu stingro roku, lai izdzirdētu: "Klau, iedod man savu telefona numuru!" Nenoliedzami, šie bija īsti dresētāja pieši. Toties tagad man ir daudz muižas bilžu, tur ir arī flīģelis, ko spēlēja meitene, kā arī gaismas, kurās varu sisties ar pieri kā naktstauriņš.

Pa ceļam uz Rīgu autobusā meitenīte pateica mammai: "Protams, es mīlu Artūru, bet reizē viņš mani arī ļoti, ļoti besī."