Soliņš

Labam piemājas krogam ir daudz kopīga ar baznīcu, tikai krogs ir siltāks un tajā ir vairāk sarunu.

Viljams Bleiks

Tumšā ielā stāv tumša māja, iekšā ir bārs. Viena māksliniece pateica, ka tas ir skumjākais Rīgas bārs – uz sienām redzami raudošu bērnu portreti, bet pašas sienas dāvina mums skabargas. Paši vien esam vainīgi, jo nākam šurp pārsvarā tumsā. Izkārtnes bāram nav, ir tikai darbalaiki, un arī tie nosacīti. Zīmīti pielika tādēļ, ka policija lika tā darīt, jo vietējie iedzīvotāji sūdzējās par troksni. Viens tā arī pateica: "Ja manai mammai būs slikti, arī jums būs slikti." Sanāk, ka viņa mammai patiešām nav labi, jo arī mums dzīvē gadās pa kādai ķibelei. Tomēr biežāk bārs ir kluss – ap to kā dobes stāv galdiņi, tos apjož žogs, viņā pusē atrodas autostāvvieta. Iekštelpās ir divas tualetes un divas istabas, vienā pat skatuve, tā apsista ar zeltainu foliju kā indiešu kosmiskais aparāts. Pārsvarā šurp nāk cilvēki, kuri par kaut ko ir vienojušies, vienīgi diemžēl to nevar nodefinēt. Cenzdamies to izdarīt, es pavadīju uz soliņa pie bāra pāris gadus.

Diena sākās ar to, ka pamodos bezdievīgi agri, tad skatījos telefonā un pētīju bijušo klasesbiedru dzīvi. Protams, secināju, ka mana dzīve ir krietni interesantāka. Sāku domāt par to, vai Merilins Mensons ir izņēmis ribas vai arī ne. Vēlāk aizgāju uz tirgu, nopirku Korejas burkānus, kupātus ar ķiplokiem, blanšētās mandeles un uzbeku maizi. Tuvojās vakars, un man bija jābrauc bildēt putnus, jo nav nekā labāka par saulrieta gaismu. Ar smagu mugursomu aizbraucu uz upi, uzstādīju slēpni, ielīdu iekšā un pavadīju tur trīs stundas. Kamēr putni kā tādi flamingo rosījās rozā gaismā, saņēmu ziņu telefonā: "Vai šovakar būsi bārā A?" Atbildēju, ka būšu, bet vēl nezinu, cikos. Un tā arī bija: vilcienu sagaidīju jau tumsā. Kad iesoļoju bāra pagalmā, virs mums karājās mēness spuldze. "Tu tomēr atnāci!" viņa iesaucās. Ar apmierinātu nopūtu apsēdos, bārs jau bija slēgts, bet viņa bija paguvusi nopirkt dažus alus un teica, ka draudzība dzīvē ir galvenais. Pie blakus galdiņa luterāņu mācītājs stāstīja nepiedienīgas anekdotes, silts vējš ik pa brīdim šūpoja bāra skujkokus, kas gādīgi durstīja man galvu. Diena beidzās, kad noliku sadurstīto galvu uz spilvena un aizmigu ar smaidu.

Nākamajā dienā mēģināju darīt lietas, bet tā vietā pārsvarā tikai domāju. No sākuma par to, ka jāaiznes soma uz remontu, jāsameklē skuvekļa lādētājs, jāatbild uz to e-pasta vēstuli, kas ieķērusies kaklā kā zivs asaka. Tāpat visiem pēkšņi kaut ko no manis vajadzēja, varbūt es biju viņu lādētājs un soma. Dienas izskaņā jutu nogurumu, un nebija skaidrs, ko ar to darīt, izņemot iešanu uz bāru. Tur apsēdos uz sava soliņa, iedzēru glāzi vīna un skatījos uz diviem milzu skursteņiem, kas palikuši pāri no tabakas rūpnīcas. Tajos noteikti ir ārprātīga vilkme – iemet iekšā konfekšu papīriņu un to droši vien žviukt uznesīs augšā kā dirižabli. Tad tas lidos pāri okeānam un vēlāk uzsprāgs kā jau visi dirižabļi, tāpēc to vairs nav, neviena paša nav palicis. Uz skursteņiem sakliedzās kaijas, arī vārnas brēca un baidījās no vanaga. Aiz skursteņiem var redzēt arī gadalaikus un spīdekļu trajektorijas, tās ir kā baltas bumbas uz debesu biljarda galda.

Tad lēnām viņi sāka nākt – tie cilvēki, kuri nevar nosēdēt mājās. "Vai te pie galda ir brīvs?" – šķietami lieks jautājums, toties pieklājīgs. Protams, brīvs, te jautājumu "kā iet?" uztver nopietni un uzklausa atbildes. Bārā ir daudz jaunu cilvēku, nezināmu iemeslu dēļ viņiem pārsvarā ir divi vārdi. Lielākajai daļai apmeklētāju ir depresija, trauksme un ēšanas traucējumi, jo mēs, par laimi, esam mūsdienu cilvēki. Šoreiz tās ir divas meitenes, viņas grib manus mentola filtriņus, lai cigarete garšo pēc mutes skalojamā līdzekļa. Viena prasa: "Ko tu domā par Pjatigorski?" Es iespurdzos, bet atbildu, līdz vienai paliek slikti un otra atnes zaļu spaini. Meitene guļ uz zemes, viņa vairs nevar piecelties, jo observācijas filozofija ir sasodīti grūta padarīšana. Viņai pakaļ atbrauc mašīna, mēģinām stutēt atslābušo ķermeni, bet tas ir neiespējami. Tādēļ es paņemu viņu godbijīgi kā samurajs zobenu un nesu cauri pagalmam. Ar vienu aci skatos, lai viņas kājas neaizķeras aiz žoga, ar otru uzmanu galvu – meitenes seja ir mierīga kā laimīgam mironim. Cilvēki pašķiras mūsu priekšā, es eju lēni un apzināti. Tad viņu aizved, bet nākamajā rītā meitene man uzraksta feisbukā un atvainojas. Tā arī nesapratu, par ko.

Ir tādas dienas, kad domāt pat nedrīkst sākt, vajag tikai joņot un grauzt pa ceļam bulciņu. Šādās dienās cilvēki sūta īpašas ziņas. Vajadzību to darīt diktē vienots kalendārs, kuru arī nevar definēt. Ziņa numur viens: "Kur ir tavs brālis? Viņš aizbrauca uz Siguldu un stundu neatbild uz ziņām, es uztraucos." Bet es arī uztraucos, kā pārdzīvot šo dienu, tikai tas nevienu neinteresē. Ziņa numur divi: "Mēs rīkojam Tallinas ielas kvartāla grafiti konkursu un gribam, lai tu esi žūrijā." Es gan gribētu vienkārši neaizrīties ar bulciņu. Ziņa numur trīs: "Vai tev kādreiz mēdz būt skumji?" Tajā pašā dienā man ir uzstāšanās, tad intervija, bet tad es nonāku bārā, kur nolienu tumsā un skatos augšup – tikai tagad beidzot pamanu debesis. Blakus apsēžas pāris, vīrietis divas minūtes meklē tukšā paciņā cigaretes un dzirdami elpo. "O, tu esi tas tur," viņš konstatē. Un, jā, nudien, esmu tas tur. "Tu esi rakstnieks?" viņš vaicā. "Es varu uzsaukt tev alu." Un turpina: "Es arī varētu uzrakstīt grāmatu." Es bezspēcīgi māju ar galvu, bet nevar neatzīt, ka grāmatas rakstīt ir vērtīgi, jo kāds vēlāk tev uzsauc alu. Topošā rakstnieka draudzene ir manikīra speciāliste, viņa sūdzas, ka visas klientes ir apnikušas. Tumsā es skatos uz viņas nagiem, tie patiešām ir gludi un laistās kā malahīts.

Soliņu pie bāra es pazīstu ar muguru un sēžamvietu. Ja man kāds aizsietu acis un pieliktu pie ķermeņa dažādus dēļus un priekšmetus, es nekļūdīgi atpazītu tieši to soliņu. Domāju, ka tas ir abpusēji, citādi nemaz nevar būt. Ja soliņam aizsietu acis un pieliktu pie virsmas mani, tas mīlīgi iečīkstētos un teiktu: "Tas ir tas tur." Mēs sēžam ārā zem nojumes līdz vēlai ziemai, kad pirksti sāk neglābjami salt, mēs esam kupenu un cilvēku liecinieki.

Daži cilvēki neprot atrast ieeju bārā, viņi dodas ap žogu un mulst, jo negrib izskatīties neveikli. Tad es rādu viņiem ar roku uz ieeju. Nākamā neveiklība ir fakts, ka jāmaksā skaidrā naudā, tad tiek rādīta bankomāta atrašanās vieta. Pēc tam viņi apmulst no jocīgajiem kokteiļu nosaukumiem dzērienu kartē un ar nopūtu konstatē, ka bārā iespējams pasūtīt tikai riekstiņus, siera kubiņus un olīvas. Beigās viņi tomēr pasūta to visu, berzē sāļās rokas, smejas, iemīlas un vēlāk šķiras, un tad sāļas ir viņu acis. Tad tie atkal pasūta riekstiņus, sieru un olīvas. Un visi viņi stāv pie bāra letes un vēro pūkaino kaķi Bruto, kurš nelabprāt ļaujas glāstiem, jo ir kaķis. Vēl viņš grib tikt ārā no bāra, lai pēc minūtes gribētu tikt iekšā, bet tad no jauna ārā. Un neņaud vis žēli pie durvīm, tikai skatās uz rokturi, līdz ikviens pats saprot savas dzīves misiju.

Pie mana galda ir izveidojies kabinets, tā es ar laiku sāku to dēvēt. Pie galda apspriež teātra izrādes, kuras visi ir redzējuši, filmas un grāmatas. "Vai tu lasīji, ko tas tur atbildēja tam tur komentāros?" "O, jā, redzēju gan, man bija bail tur piebilst kaut vienu vārdu." Viens stāsta, ka viņš apēdis tik un tik tablešu, lai apslāpētu trauksmi, bet tad nogulējis visu dienu un tagad jūtas vainīgs par to. Otrs atceras, kā viņš savulaik dzēris šņabi un spēlējis ģitāru, kā arī pārticis no paškautas cūkas un kāvies ar tālaika draudzenes tēvu. Trešais pilntiesīgi atzīst: "Es jūs visus nevaru ciest." Tad viņš izgāž savu alu, un tas kļūst neinteresanti. Pa dienu visi  dzīvojam skudru fermā, bet vakarā ceļš ved uz bāru. Diena var būt skumja, bet var būt arī laimīga – nav neviena iegansta nesatikties. Katru vakaru otrpus žogam uz savu mašīnu dodas džudo treneris, kurš uz mums klusi un pētoši noskatās. Bieži cenšos sevi pārliecināt, ka nenosoda.

Kādu vakaru bārmenei trīcēja zods, jo viņu tikko bija pametis draugs. Virs viņas galvas stāvēja pudeļu rindas, etiķetes izskatījās kā cirka plakāti, bet tumsa bija ielijusi bārā kā tinte. Tādēļ uzaicināju viņu uz pastaigu, lai izvēdinātu galvu. Meitene piekrita, bet tad atteica. Vēlāk atkal piekrita, bet pārjautāja: "Tu mani aicini, jo esmu tizla?" Nē, jo tagad skumju stafete tikusi tev, bet mēs, pārējie, izelpojam un gaidām savu kārtu.

Reiz bārmene pateica, ka cilvēku plūsmu nevar paredzēt. Var, bet tikai teorētiski: reizēm bārs ir mīklaini tukšs, bet tad pēkšņi uzrodas pūļi. Tad atnāk ārzemnieki, bet tie vispār ir ļoti interesanti cilvēki. Piemēram, ārzemnieku var saukt Mario, un tas nevienu nepārsteidz. Viņi arī tic, ka nepatikšanu gadījumā vajag zvanīt policijai un tā palīdzēs. Vēl ārzemnieki ar nolūku runā skaļi, lai nokaitinātu visus apkārtējos. Mario patīk adītas drēbes un ūsu pomāde, viņš mēdz arī uzaicināt tevi draudzēties feisbukā. Tad viņš nogaida gadu, lai pie tavas bildes ar mežu pēkšņi pajautātu: "Where is it?" Un tad tu visu dienu domā: vai patiešām atbildēt, ka Biķernieku mežā? Biķernieku forest, you know what I mean? Pie blakus galda kāds runā par algām, datorspēlēm un sportu – nē, tie arī nav mūsējie! Vēl bārā notiek koncerti, tad cilvēki saspiežas nelielā zālē, kur nav gaisa, un klausās. Tiesa, pat ārpus bāra visu var lieliski dzirdēt, ja grib. Tad kāds prasa man, kurš sēž uz soliņa: "O, tu uz koncertu?" Nē, koncerts uz mani. Uz jautājumu, kurš šodien uzstājas, bārmene mēdz atbildēt ar izsmeļošu "kaut kas". Arī skan kaut kas – reizēm gaudas, reizēm kliedzieni, reizēm pie tumbām pieslēdz gigantisku ksilofonu un ļauj pa to skraidīt kakadu papagailim. Viena koncerta laikā visas vietas bija aizņemtas, arī patrepe, izķertas bija arī ļodzīgās taburetes, tādēļ nekas cits neatlika, kā sēdēt pie bāra letes. Blakus man sēdēja puspazīstama meitene, kura stāstīja, ka viņa dzied korī, ka viņai tas palīdz apjaust savu balsi. Lai balsi sadzirdētu, es spiedos viņai klāt ar ausi, kā arī apskatīju meiteni ļoti tuvu, bet varbūt arī piedomāju klāt viņas teikto, jo man nekas cits neatlika. Par laimi, nāk arī klusi cilvēki, kuri spēlē šahu vai kārtis.

Bārā ir viss – izbijusi balerīna, kura rādīja, ka joprojām var pacelt kāju virs galvas, burvju mākslinieks, kurš izvilka no deguna cigaretes un lūdza viņam dabūt zāli, arī kāds vīrietis, kurš apgalvoja, ka ir kņazs, bet to gan bārā vairs nelaiž, jo reti kuram patīk šāda tipa aristokrāti. Ir viena meitene, kas pēc Ziemassvētku balles naktī pamodās bāra tualetē un izlīda ārā pa vēdlodziņu. Bārā ir arī atvilktne, kurā cilvēki atstāj tabaku un balzama pudelīti, kā arī zīmītes, tepat ir paģiras un apņemšanās nekad nedzert, ir duļķainas un draudīgas, bet kaislīgas acis, ir ne tikai stāsti, bet ir arī tas, kurš tos dzird. Es neesmu rūgts temša, esmu aktivētā ogle – es visu absorbēju un esmu ļoti aktīvs.

Kādu vakaru tumsā uz bāru atnāca maza auguma meitene, viņa pagrozījās pa pagalmu un palūdza uztīt cigareti. Meitene apsēdās blakus un vaicāja: "Kāpēc tu esi tik mierīgs?" Es pat mēģināju atbildēt, bet viņa zināja labāk: "Tik mierīgs var būt tikai tas, kurš ir iepazinis savas ēnas puses. Vai tu esi lasījis "Sidhārtu"?" "Hesi?" es pārjautāju. Meitene turpināja: "Jā, es uzreiz redzēju, ka tu sēdi šeit kā Sidhārta. Un visi nāk, un tu viņos klausies." Kādu laiku mēs turpinājām sēdēt klusējot un klausoties. Un Saule un Mēness griezās ap savu asi skaistajā nolemtībā, putni pārdzima par cilvēkiem, un, ja kaut kā te patiešām netrūka, tad tā bija vajadzība to visu definēt.

Darba radīšanai ir izmantots AKKA/LAA Autora stipendijas finansējums.