Autora foto
 
Dzeja
21.08.2020

Pēdējā labestība

Komentē
0
Saglabā

***

Ir viegli iedomāties (bet tikai tik un ne vairāk) labāku pasauli:

Mēs esam atradinājušies no naftas, mūsu gaļa ir vegāna un tehnoloģijas ir ilgtspējīgas.
Nebija jāatsakās no mūsu iegribām, tikai bezizmēra alkatības un steigas. (Kaut paliek
vēja un saules erozija un neskaitāmas citas iršanas, zušanas formas.)

Mēs to izdarījām.

Varas struktūras vēl arvien pastāv, bet bez vardarbības. Daudz biežāk runājam atklāti,
jo nevienam pār otru nav pārmērīgas varas. (Ar laiku pati sakne var- atpamps, atgūs
dabisko veidolu, un mēs viņu neatpazīsim.)

Mēs cits citu sāpinām, bet protam atvainoties un patiesi saprast savu vainu.
Tas nozīmē otra telpas un vajadzību cienīšanu. Mēs protam arī izmēģināt ko jaunu. Citādi.
Šajā pasaulē man pietrūkst spīguļainu balonu.

 

***

Ingmārai Balodei

Kas cits mums atliek, ja ne raudāt,
            kad darbiem vairs nav spēka?

            Kad viens dziedzeris ir tukšs,
            kāpēc neatkorķēt otru? Šķiet,
            tur iekšā ir lode. Kā vecā pelē
            vai pildspalvā, pirms to pārkož.

            Tu saki: arī pilsētā ir lode,
            tikai nevar zināt, kur. Tikai
            attopies pie tekoša ūdens, mēlei
            drebot tintē, kas tikko vēl šķita

            maza un savaldāma. Mēs
            to uzgājām parkā, akmeņu
            ielokā. Dzinām ēnas kā nezāles,
            teicām – jāiepazīst arī šī zeme,

            kaut vēlējāmies pretējo: brīnīties,
            kā brīnās tikai par svešo. Izliet, nesmelt,
            pārkost pušu. Attapāmies uz grīdas,
            drebēdami tintē un ūdenī. Tikai ne vārda 

            "raudāt", tu teici par kārtējo pilsētu.
            Ko tad mēs pārkodām, ja ne vārdu?

 

***

Raimondam Ķirķim

Esam sadalījuši visas atskaņas.
Tev klade-adīklis, man šķiltavas-piltuve.

Kam glabāsim jaunos vārdus?
Liksim kopējā fondā?

Taupīsim kā maizi karā, skaudīgi
slēpdami līdz kaltīs un drups?

Varbūt apraksim mazu kapsulu,
lai to atrod rītdienas dzejnieki.

Lai viņi zina: mēs šeit bijām –
reizēm iztēlojāmies, ka pirmie –,
bet nebijām gatavi to pateikt.

 

ja diena sāktos ar rīta rosmi,

tu būtu uzvarētājs,
sešpadsmit stundu soģis,
kas piešķirtu kustībām nozīmi.

grozīdams, stiepdams stiegraino miesu,
dibinātu smalkas, kosmiskas sakarības:

rokas mērcam grīdā,
taustām gludās, senās pēdas,
skalojam, skalojam, izkratām plaukstas.

ceļamies. apļojam ķermeni,
iztēlojamies, ka pa vidu ir
kāds izskatīgāks, svarīgāks cilvēks,
kuram izmisīgi nevēlamies traucēt,
kura labad izmežģītu visu esību.

jūti balstu?

tas ir tavs pāridarījums,
tik liels, stabils un vājš
kā smilts. pieskati graudus.

ceļamies. katrs virziens –
augšup, lejup, sānup –
atgādina, ka ne viss ir zudis.

muskuļos pieplūst pavairāk
asins, svīsti un steni.
tie pieskaras viens otram,
iespējams, paši pēdējie,
stingri un mierīgi kā bērinieki.

ja kājas nekust, celies sēdus,
ja paliec guļus, izstiep roku,
ja rokas nekust, neuztraucies.
atmiņa tev poraina kā māls.

ceļamies. lai tirpst
un atrofējas jutekļi.

lai sagrauž slinkums
stūrus kā laika ēde.

 

***

draugi atnāk kā nu kurais
kā nu kuro reizi

citreiz pa vienam miegainās krūzēs
tais pašās dziesmās, kas ģimenes lokā
sadūktās saitēs, kopīgā tīklā
aizmiegot dīvānos, kamīnu rīklēs

mostamies kavā, Andreja rokā
izspēlē šovakar pīķeni nokauj
rokas lai spēlē un lūpas lai malko
es eju piemest pagali malkas
tie paliek galdā un atmetas deviņus
nākamā rītā zaļi kā sudrabs

pieminu viņus kā skaņas min vadi
bet pazūd. skaņa no vadiem var pazust
izklīst līdz viens sēžu pie tumbām
bet vadi nav tukši un draugi nav tālu

viņi dzer šņabi sudraba vados
viņi sit zolīti sudraba vados
un atmet un piemet sudraba vados
pat ja rīkles ir zaļas kā balkoni
klusas kā nogurums
druknas kā naglas

gaida un atceras sudraba vados
zaudē un pieraksta sudraba vados

 

***

No stiklotas ārsienas attālinās pēdējā labestība.
Atspulgs ir, bet viebts un leņķī.
Ja šonakt būtu pie jūras, es teiktu, ka tas bija zaļais
stars, bet pilsētā tas ir auskars.

Tēmas

Edvards Kuks

Edvards Kuks (1997) ir latviešu dzejnieks un atdzejotājs. Šobrīd studē maģistru Zinātnes un tehnoloģiju studijās Māstrihtas Universitātē.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!