Par Artura Skuteļa albumu "Jā", PKI, 2022
Nav pārsteigums, ka Artura Skuteļa devīto studijas albumu "Jā" caurvij stāsts. Šķiet, ka Skuteļa albumi vienmēr tā vai citādi veido stāstus vai mazas pasaulītes, kas saplūst starp dziesmu robežām. Reizēm viņš saraksta dziesmas – pārinieces, bet pēdējā laikā devis priekšroku albumā izvietotām ainām, skitiem u.c. elementiem, kas veido burtisku albuma ietvarstāstu – paradoksālu slepkavības izmeklēšanu albumā "Audums" (2016), mīklainos apstākļos (no brāļa rokas?) mirušā repera Aleksandra dzīvesstāstu albumā "Nekad nekur" (2018) un atmiņu zaudējuša cilvēka dzīves rekonstrukciju albumā "Lavīna" (2019). Vienlaikus šie stāsti rada arī nošķīrumu no citiem albumiem, iezīmējot skaidras robežas, kur viena albuma pasaule beidzas un kur sākas nākamā.
"Jā" naratīvā līme ir ierakstu kompānijas pārstāvja balss ziņas (ierunājis Vilhelms Karlsons), kurās Skutelis tiek mudināts albumu uztaisīt popsīgāku, dejojamāku, aktuālāku, pārdodamāku un kurās producents albuma beigās no sadarbības atsakās. Atskan lēni aplausi. Lai gan Skutelis apgalvo, ka kompānijas pārstāvja balss vienlaikus ir viņa paša šaubu balss, [1] pašā albumā šī saikne gluži nenolasās. Balsi šeit uztrauc komerciāli panākumi un maz kas cits. Saturiska sasaiste ar caurviju ainām ir vien retai dziesmai – piemēram, "Pakļaušanās", kurā iztēlotā nākotnē (pagātnē? digitālajā tagadnē?) pēc piecu punktu pavēles ļaudis dedzina aizskarošas un citādi nepieņemamas grāmatas, iesākas ar producenta bažām par to, vai albuma saturs būs interesants arī liberālākiem cilvēkiem.
Šoreiz svarīgāks par stāstu ir albuma tematiskais tvērums, ko Skutelis piesaka kā mākslinieciskās brīvības jautājumu un šīs brīvības manifestu. [2] Lai gan albumā ir vairākas dziesmas par dažāda veida cenzūru, es teiktu, ka faktiski albums ir par radošo procesu, kurā Skutelis brīvību redz tieši kā brīvību radīt un izpausties. Citiem vārdiem sakot, ar šo uzstādījumu Skutelis ir brīvs rakstīt par pilnīgi jebko. Rezultātā "Jā" ir vairāk introspekcijas nekā stāstiem bagāts albums – patīkama pārmaiņa, kuras iespaidā Skuteļa teksti ir gan saturiski, gan emocionāli vairāk atraisīti. Lai gan tekstu nevar vienādot ar mākslinieku, ir atsvaidzinoši dzirdēt Skuteli runājam pašam savā balsī, bez varoņu segvārdu pastarpinājuma. Dziesmas, kurās Skutelis rada jaunus stāstus un varoņus, no albuma uz albumu neapdzīvo kopīgu pasauli, turpretim personiskākas dziesmas, kuras iespējams piesaistīt Skutelim "pašam", šādu caurviju pasauli dabiski veido. (Vai vārdi "Nav lietas smagākas par smilšu sauju / Kā reizi pēdējo es silti skauju vienmēr" skan tāpat, ja iedomājos, ka Skutelis tos saka nevis savā, bet kāda varoņa vārdā?) Reizēm albuma brīvais ietvars ļauj Skutelim brīvi asociēt par visu un neko:
Vārdi var palīdzēt kā terapeits un
aizsniegt kādu. Bet ko es zinu par šo dzīvi, ko?
– Ikdienā uzvilkts tā kā arbalets,
pa naktīm simbolos kā Malarmē,
man sveša māksla šķiet kā kabarē,
kur visas gleznas top pēc trafareta
un vienos vārtos tā kā Tafarels.
("Cenzors")
Turklāt vairumā "Jā" dziesmu Skuteli urda kāda neirotiska, viegli paranoiska enerģija – kā citādi raksturot albumu, kurā no katra stūra uzglūn pretrunīgas dubultpersonības? Tieši šī enerģija gan dod uzrāvienu albuma pirmajai trešdaļai jau no pirmā piedziedājuma ("Kustamies, kustamies, kustamies visam par spīti…"), gan palīdz atgūties pēc samērā lēnā un mierīgā albuma vidus. Personiskas bažas par sevi tēva lomā, par atzinību un par nāvi brīvi mijas ar dialogu starp sevi un iekšējo un ārējo cenzoru. Manuprāt, "Jā" šādu dialogu visuzskatāmāk veido dziesmas "Svešinieks" un "Dubultnieki". Abas ir kārtotas Skutelim raksturīgā veidā, pantiem attēlojot vienas situācijas abas monētas puses, nobeigumam bieži kalpojot par ironisku inversiju dziesmas sākumam, [3] un abas izvērš jautājumu par autorību: kurš runā manā priekšā? Kā vārdus viņš saka? Kāpēc es par to uztraucos?
"Svešiniekā", šķiet, vispirms tiek runāts par autora patieso balsi – vienpati, kas it kā runā caur autoru, bet kam "prāta vietā skudru pūznis". Vienlaikus dziesmas beigas piesauc viltu – producentus, kas bīda zvaigznes, vārdus, kurus sūkā kā čupačupus, un pakļaušanos. Klausoties dziesmu otrreiz, šis pagrieziens mazina uzticību arī pirmā panta mistiskajai autora balsij, kuru var uztvert par vienlīdz svešu, ja iedvesma ir ārējs spēks. Savukārt "Dubultniekos", līdzīgi "Pasaules kārtības atmaskotājam" no "Siltuma" (2013), tiek izcelta tieši atteikšanās no savas balss kāda labuma dēļ, līdz dziesmas beigās Skutelis atskārst: lai pamanītu šo divkosību, tai jāmīt arī viņā pašā. Abu dziesmu jautājumi par savas balss atdošanu vai zaudēšanu kalpo kā pretmets "tikai pa savam" bravūrai citviet albumā ("Diference").
Līdzsvars starp bravūru, šaubām, personiskiem motīviem un neapturamo dziņu vīt kopā stāstījumus palīdz Skutelim plūstoši savienot albuma vadmotīvus, kas, manuprāt, padara "Jā" par pagaidām veiksmīgāko albumu, ko Skutelis izdevis vecmeistaru gleznu vākos. [4] Paša balss ir visietilpīgākā tieši tāpēc, ka neskaitāmo pretrunu un savdabību dēļ to ir iespējams iepazīt nebeidzami, un es joprojām priecājos par Skuteļa daudzbalsību. Galu galā, ja albuma mērķis ir apliecināt radošo brīvību, tad tai visvairāk par labu runā brīži, kuros tā jau izskan Skuteļa balsī.
[1] Rolands če, "REPortāža" 19.05.2022., LR5.
[2] Uldis Rudaks, "Pa pilienam vien", Diena.
[3] Šādi kārtota arī albuma vājākā dziesma "Sponsors" – atsevišķs stāsts par bagātu bandītu, kas dziesmas galā izput, – kura šķiet nesaistīta ar pārējo albuma noskaņu.
[4] Līdz šim sērijā iznākuši albumi "Nekad nekur" (2018, ar Tvērumiem), "Lavīna" (2019) un "Jā" (2022).
2