Par Vasko Popas dzejas izlasi "Vilka ciltsraksti" (atdzejojis Arvis Viguls, "Neputns", 2021)
Šķiet, ka Arvja Vigula atdzejotā dienvidslāvu dzejnieka Vasko Popas izlase "Vilka ciltsraksti" ir pirmā reize ilgākā laikā, kad varētu teikt: grāmatai ir iespēja radīt pirmo iespaidu. Izdodot starptautiski pazīstamus, "lielus" autorus, šo iespēju parasti nozog visādas leģendas par viņiem pašiem, viņu stilu un nedienām. Arī īpaši nelasot Harmsu vai Bukovski, līdzās kuriem Popa izdots "Neputna" brezenta sērijā, par viņiem dzirdēts gana, lai ietekmētu pirmo lasījumu, par ko tomēr kopumā ir mazliet žēl. Par Popu biju dzirdējis tikai pāris reizes un abas no paša atdzejotāja, tādēļ līdz pat grāmatas priekšvārdam biju brīvs no šādiem priekšstatiem. Gan priekšvārdā, gan izlasē Viguls Popu atklāj kā vīru ar melnu humoru un spēju iepludināt ikdienībā mazliet mītiskā – vai varbūt otrādi.
Izšķiroša nozīme šai pirmajā iespaidā ir Vigula lēmumam gan kārtot grāmatu hronoloģiski, gan pilnā apjomā saglabāt Popam raksturīgos ciklus, nevis atlasīt iespaidīgākos tekstus. Šī izvēle ļauj Popas dzeju skatīt ja ne kā viena motīva mērķtiecīgu attīstīšanu, tad vismaz kā dažu caurcaurēm izturētu elementu (simetriju, rotaļu, mitēmu) izvērsumu. Popa parāda, cik dažāds var būt šīs rakstības efekts – vispirms groteski komisks, pēc tam aizkustinošs un pat transcendentāls.
Jāsāk ar rotaļām, kuras Popa izspēlējis krājumā "Nemiera lauks" un kurām Viguls izlasē atvēlējis visvairāk vietas. Ciklos "Rotaļas", "Kauls kaulam" un mazākā mērā arī "Atdod man lupatas" Popa iedzīvina ķermeņa daļas un vārdā nenosauktus rotaļniekus ("Pirmais apskauj krēsla kāju [..] Otrais skūpsta atslēgcaurumu [..] Trešais stāv malā / Skatās uz pirmajiem diviem / Un groza galvu groza // Līdz tā noveļas no pleciem" (22. lpp)). Jau vārds "iedzīvina" te nes zināmu paradoksu, jo ne vienmēr ir runa gluži par nedzīvu lietu antropomorfizēšanu – kauli un āda parasti tomēr saistās ar (dzīvu) cilvēku. Šīs rotaļas, kurās viens sev galvā iesēj otru un kauls apēd kaulu, šķiet paradoksālas, taču vienlaikus tās arī spoguļo bērnības spēļu loģiku, kurā kādam ar bumbu nosit kāju un tad jālec uz vienas, vai to pašu "Kas dārzā?", kur viens ir bite un citi – rozes.
Rodas nojausma, ka Popa ar rotaļu maskē ko grotesku un baisu. Vai varbūt otrādi? Pliki kauli un novilkta āda baisumu piesaka, bet caur rotaļu to zaudē. Lupatas – vai drīzāk tas, ka tās ir manas un tavas, atdotas un atņemamas – sākumā šķiet sadzīviski sīkas, tomēr šis cikls kļūst krietni smagāks un emocionāli nospriegotāks, vardarbīgāks par pārējiem: "Kā tad būs ar manām lupatiņām / Atdosi vai neatdosi // Nodedzināšu tev uzacis / Nebūsi man neredzama mūžam" (50. lpp.)
Turpmākie izlasē iekļautie cikli ir izteiktāk saistīti ar serbu mītisko un kultūras telpu, taču tie nekļūst nenolasāmi. Šī pārmaiņa notiek pakāpeniski. Ciklā "Saules atdarināšana" svešumu ļauj nomanīt pazīstamo dabas tēlu pārnākšana citā kontekstā, sākot ar sauli – nevarīgu tēvu, aizejošu, neuzticamu un tomēr īsteni neaizstājamu aizbildni. Cikls ļauj dzejoļus lasīt gan simetriski, gan gredzenveidā, sauli atdarinošo sirdi (67. lpp) redzot kā nākamo nevarīgo un aizejošo. Nezinu, vai skarbums, ko nolasu ciklā, salīdzinot ar saules tēlojumu latviešu folklorā, ir manis iztēlots, Popas radīts vai skaidrojams ar kultūru atšķirībām.
Cikla forma ļauj Popam tēmas izvērst daudzpusīgi, nezaudējot lakoniskumu. Šeit forma nav jāuztver kā ierobežojums vien. Piemēram, neiezīmētais dialoga formāts, kas izspēlēts ciklā "Šķelšanās", ir drīzāk atbrīvojošs, jo tas ļauj dzejolim tikai iezīmēt ainas aprises un pārējam ļauj notikt lasītājā. Turpretim "Savas avotā", kur centrālais mītiskais tēls ir Svētais Sava, cikla satvars saglābj uztveri brīžos, kad šķiet, ka nenolasu lokālajos mītos balstītās metaforas. Arī bez mītiskās nozīmes dziļākas izpratnes manā prātā tiek uzburts Savas mīts, kaut tur tāda nekad nav bijis. Popa raksta gluži vienkārši skaisti.
Bet ko par mani kā lasītāju liecina tas, ka no krājuma "Dzīva miesa" izvēlētie biogrāfiskie dzejoļi man izsaka vismazāk? Brīžos, kad Popa biogrāfisko (vai vismaz sadzīvisko) materiālu uzskatāmi manipulē, tas uzņem kādu papildu dimensiju. Dzejolis "Senču ciemā" (107. lpp.), kas ievada šo izlases daļu, nostrādā tāpēc, ka Popas liriskā varoņa atgriešanās ciemā, kurā "Sveši veči un večiņas / Piesavinājušies manas atmiņas / Zēnu un meiteņu vārdus", šajā ciemā ieved arī lasītāju. (Šie veči un večiņas arī atgādina par līdzībām starp Popas un latviešu dzejas drūmā, lakoniskā jokdara Žebera "bērniem", kuri "sen vairs atrodami nav / varbūt ir labi slēpušies / bet varbūt / miruši jau" [1].) Citur var manīt, kā Popa biogrāfisko vērš mītā, pakāpeniski pludinot robežas starp ģimenes stāstiem un vilku stāstiem, liekot nomanīt, ka atgriešanās pie senčiem ir atgriešanās pie vilkiem.
Tomēr citkārt "Dzīvās miesas" dzejoļos es Popas lakoniskumu sāku izjust kā iztrūkumu, kā aprautus un brīžam maz izsakošus fragmentus. Izlasījis "Nepiedienīgu rīcību" (115. lpp.), es skatos uz tekstu un gaidu, kad tas man atvērsies kā citādi vai plašāk. Varbūt sveši laikmetīgi tēli nolasās grūtāk nekā sveši mītiski tēli. Es gaidu, kad viņi pārvērtīsies, kļūs neparastāki un dzīvāki par guļošiem, parastiem ļaudīm. (Varbūt es gaidu, kad viņi pārtaps vilkos?) Tiesa, es tikpat veltīgās gaidās esmu skatījies uz daudziem citiem dzejoļiem, tostarp latviešu dzejoļiem, kas citiem ļoti patīk. Varbūt es vienkārši vēl neesmu iemācījies novērtēt šādu sadzīvisku ainu smalkumu. Līdzīgi dalītu reakciju manī rada dzejoļi no krājuma "Griezums", lai gan arī šeit atrodami vairāki spēcīgi dzejoļi un tēli, kuru atbalsis atrodamas arī paša Vigula grāmatā. Var jautāt, kuram autoram pieder kurš citāts:
1) "Viņš nolaiza medu no kaila asmens
Atklādams man
Mirdzošu zobu alfabētu" [2]
2) "Vienas asinis
viens bads
dzīvo mūsos,
tāpat kā metāls
dzīvo
ikkatrā asmenī." [3]
Daudz pilnīgāks manā prātā paliek izlases pēdējais cikls "Mazā kastīte", kurā ietilpst viss – gan visas Popas dzejas īpatnības un stiprās puses, gan arī burtiski visa pasaule. Kastīte ir reizē maza un liela, mītiska un pavisam taustāma, cilvēks un necilvēks, labvēlīga un viltīga. Šī kastīte ir tik negaidīts un reizē loģisks nobeiguma punkts (gribas teikt – stars), ka tā Popu, šķiet, gaidījusi visu šo laiku, lai viņu sevī vēlreiz un vēlreiz ietilpinātu un pati nebeidzami ietilptu Popas dzejas pasaulē. Vai varbūt otrādi?
[1] Žebers. Šnabji. Neputns, 2007, 19. lpp.
[2] Popa, 131. lpp.
[3] Viguls, Arvis. Grāmata. Orbīta, 2018, 98. lpp.
0