Nekas nav šeit, kā tas izskatās no malas
Hiphops nav beigts, izslēgt TV steidz un klausies tālāk
Arturs Skutelis, Rīga asinsritē (2009)
Latviešu hiphops ir daļa manas, un ticu, ka vēl dažu simtu tūkstošu latviešu, ikdienas. Dati liecina, ka labprātīgi un lielos apjomos – dažādu paveidu hiphopa albumi un dziesmas nedēļu pēc nedēļas aizņem straumēšanas topus. Iespējams, daļa šo klausītāju nemaz neveido aktīvu hiphopa cienītāju kopienu – viņi vienkārši klausās mūziku, kas viņus uzrunā.
Tomēr ir arī cilvēki, kuriem hiphops ir gana liela daļa dzīves, lai būtu pamats runāt par pastāvīgu kopienu. Iezīmējot aptuvenu robežu, tas varētu būt mazliet vairāk nekā tūkstotis cilvēku, kas pagājušogad un šogad apmeklēja latviešu hiphopa festivālu "Straume". Vienlaikus, lai gan hiphops tā vai citādi ir nonācis arī popkultūras pamatstraumē jau kopš divtūkstošo gadu sākuma, tas vēl arvien šķiet gan redzams, gan neredzams – it kā ne līdz galam mūzika, un žanrs, kam bieži iztrūkst padziļinātas analīzes.
Tomēr latviešu hiphopa stāsts ir diezgan labi saglabāts, jo tas ir dzimis digitāls. Jau kopš S’T’A albuma "Manas pilsētas skati" (2001) hiphops bijis pieejams kompaktdiskos un mp3 failos. Pēdējo gadu laikā sāk aizpildīties hiphopa klasikas robi straumēšanas platformās. Beidzot tajās pieejami trīs no četriem agrīnā latviešu hiphopa stūrakmeņiem – Gustavo "Beidzot!" (2004), Ozola "Cieņa un mīlestība" (2001) un jau minētie "Manas pilsētas skati"; vēl trūkst tikai Armanda "Kas ir kas" (2002). Ārpus blogiem "hiphopz.lv" un "hhradio.lv" divtūkstošo gadu latviešu hiphops piefiksēts īslaicīgā drukātā izdevumā C.R.E.A.M un koncertu videoierakstos, kuri bieži nes sava laika kartupelim līdzīgo attēla un skaņas kvalitāti.
Gandrīz viss, kas ticis izdots, ir saglabāts tādā vai citā arhīvā ar dažiem kurioziem izņēmumiem. Piemēram, 2019. gada intervijā raidierakstā "Karsts Karsts" Ozols min Gustavo vadītās apvienības "Roolmakaz" albumu, kas ap tūkstošgades miju ierakstīts Aigara Grāvera studijā, bet kura ierakstu izpirkšanai no studijas tobrīd pietrūcis naudas [1]. Jācer, ka "Runu zāles" repera Wiestura un PKI repera Arčija saglabātie "hiphopz.lv" un "hhradio.lv" arhīvi vēl sēc dzīvību kādā cietajā diskā; tajos ir saglabāti arī daudzu mākslinieku pirmie soļi mūzikā, daudz tādu, kurus šodien vairs nepieminam, un daži, kas ir pelnījuši mūžīgu slavu.
Labāka aina iezīmējas desmitajos gados, kad aktīvi ir vairāki raidieraksti un mākslinieku relīzes tekoši atzīmē sociālo tīklu lapas "Dzīvsudrabs" un "Hip-Hop no LV". Īpaši jāizceļ raidieraksti "Punkts" (2007–2013) un "Karsts Karsts" (2018–2021), kas vienlaikus tekoši piefiksējuši sava laika aktuālo mākslinieku albumu tapšanu un metuši tiltu uz pagātni, intervējot arī agrākās paaudzes māksliniekus. Tomēr reizēm intervijas ir grūti pārskatāmas – ej nu sazini, kurā no simt trīsdesmit astoņām minūtēm agrīnā hiphopa dīdžejs Mixmaster AG pateica tieši to, ko meklēju. Daudz kas kaut kur ir, bet reti kas no tā ir atrodams.
Pēdējos gados lietas ir mainījušās uz labo pusi, un ir šis tas paliekošs. Tinteszoba blogs vēl ir pieejams, jo bauda lēni mirstošā giganta "Tumblr" serveru labvēlību – anša "Tumblr" blogs ir pārcēlies uz ansis.co. Hiphopa videoklipu arhīvu jūtubē uztur mistiskais labdaris Lauku Deivs, un jūtubē joprojām atrodami arī "Punkts" un "Karsts Karsts". Kaut kur internetā klejo vismaz divi dažādi, bet lieli LVHH albumu arhīvi. Līdzīgu lomu šobrīd pilda anša Discord serveris, kurā ap tūkstoti latviešu un pasaules hiphopa cienītāju apmainās ar zināšanām, iespaidiem un ekskluzīviem materiāliem, bet kam nav skaidras turpinātības brīdim, kad šis aktivitātes vilnis noplaks.
Es pats par hiphopu rakstu mazliet vairāk nekā piecus gadus, aptuveni tikpat ilgi par to raksta Rolands Paeglis (pārsvarā "Kultūras Dienai") un Aiga Leitholde (LSM.lv). Lasot to, ko raksta Rolands un Aiga, un rakstot pašam, ir sajūta, ka mēs rakstām rītdienas lasītājam. Ir arī tādi apskatnieki kā Sandis Vanzovičs (NRA.lv) un Jānis Žilde, kas hiphopam pievēršas ar skatu no malas. Par labu pazīmi uzskatu to, ka tagad reizēm par hiphopu rakstīt uzrunā paši mediji, kamēr iepriekš šāda iespēja bija mīļi jālūdz. "Karsts Karsts" stafeti ir pārņēmis repera un producenta Kaizera vadītais "Bīts un vārds" Eiropas Hitu radio, kas iedzīvina arī Latvijā līdz šim trūkušo radio frīstailu tradīciju [2], kādas nav, piemēram, Latvijas Radio 5 raidījumā "REPortāža" (2020–), kura vadīšanu nesen no rolanda če pārņēmis Wiesulis.
Nesen otro dzimšanas dienu nosvinēja Ineses Grīnbergas vadītais portāls HIPHOPS.LV, kuram uz entuziasma pamata ir izdevies piesaistīt komandu, kas spēj tekoši aprakstīt un attēlot aktuālākos notikumus latviešu hiphopā. Es šai komandai pievienojos pirms gada ar domu, ka palīdzēšu pieslīpēt citu cilvēku tekstus, lai gan bieži rakstu pats. Ar Aksela Berga foto, Alberta Jansona video un repera Kaizera vadīto raidījumu "Bīts un vārds" mēs izskatāmies pēc īsta medija.
Ineses doma, veidojot "hiphops.lv", bija gan rakstīt hiphopa galvām, gan veidot tiltu tiem cilvēkiem, kuri nodrošina hiphopa redzamību straumēšanas topos. Tas līdzsvaro šādu "Satori" līmeņa izvērsuma saturu, ko nevar veikt regulāri. (Nezinu, vai "Satori" lasītāju pietiekami interesē "Singapūras satīns", lai lasītu manas pārdomas par "Lielā Launaga" trāpīgo piedziedājumu "Pāris bāros" vai "Tambura Pesto" jamaikiešu akcentu.) Man pašam šis portāls piedāvā brīvību – brīvību rakstīt īsāk un ziņot arī par muzikāliem projektiem, par kuriem nevar pateikt daudz. Protams, arī brīvību no honorāra. Kā jau entuziasma projektā, mums iet visādi – gada sākuma iecere rakstīt sleju katru mēnesi ir izplēnējusi, bet, manuprāt, mēs veiksmīgi apliecinām, ka hiphopā interesantas lietas notiek visu laiku, nevis tikai reizi pāris gados.
Viens no maniem galvenajiem dzinuļiem rakstīt kritiku vai refleksijas par latviešu hiphopu ir šī atmiņas loma. Pats pavadu daudz laika, lasot recenzijas par albumiem, filmām, izrādēm un citām pieredzēm, kuras pat negrasos pieredzēt, jo gana saistoša ir pati kritikas refleksija, tās baudījums un autora centieni iedziļināties pieredzē. Par kritiku var runāt arī kā par literatūru – Rodžera Īberta vai Andas Baklānes recenzijas var lasīt baudai vien. Laba kritika saglabā un piefiksē gan iespaidu, gan notikumu, radot ko jaunu. Kā rakstīju septembra "Avīzes nosaukuma" slejā [3]: "Kad mūžsenais roka kritiķis Roberts Kristgo 1980. gadā par trešo Prinsa albumu "Dirty Mind" rakstīja "Miks Džegers var droši ietūcīt daiktu [atpakaļ biksēs] un iet mājās", mūžībai bija lemts ne vien albums, bet arī Kristgo vērtējums."
Ar savu ierobežoto resursu HIPHOPS.LV var tikt līdzi tagadnei, bet mums trūkst autoru vai spara lielākām iecerēm – garformāta intervijām, retrospektīvām recenzijām par klasiskiem albumiem un vēl daudz kam citam. Tomēr ir tik daudz materiāla, kas jau tādā vai citādā ziņā pastāv un kuru varētu izcelt gaismā pētnieki, mākslas kuratori vai citi procesa virzītāji. Prātā nāk apjomīgie fotoarhīvi no koncertiem, hiphopa festivāliem "NRG" un "TreFira" un dažādiem citiem pasākumiem, kas glabājas, piemēram, Artura Skuteļa un daudzu citu reperu arhīvos.
Kad, "Grupu saišu" iedvesmots, pievērsos šim rakstam, sākotnēji vēlējos īsi ieskicēt latviešu hiphopa vēsturi no protohiphopa ("NSRD" un Roberta Gobziņa) līdz mūsdienām. Esmu jau divreiz centies attīstīt šādu latviešu hiphopa vēsturi – 2019. gadā, intervējot dažādus kopienas pārstāvjus [4], un 2020. gadā, anša "Lielas mākslas" recenzijā īsi ieskicējot hiphopa vēstures ietekmi uz šo albumu. Katrreiz mani pārmāc nepilnības sajūta – šaubos gan par savām zināšanām un spējām patiesīgi atspoguļot latviešu hiphopu tā krāšņumā, gan par avotu drupenumu.
Diemžēl šis nav iecerētais hiphopa vēstures raksts, bet tas var kalpot kā īsa latviešu hiphopa mediju arheoloģija – kādi kultūrslāņi radušies, kur tos varētu uzrakt un kas vēl tverams šodien. Un tomēr kaut kam esmu nonācis tuvāk: apzinoties, cik daudz no manām zināšanām nodots no mutes mutē, cik daudz pavedienu jātver pašam, mazliet labāk saprotu Skuteļa tekstu par mūsdienu pilsētas folkloru.
[1] "Karsts Karsts" #5 – Ozols, 25.03.2019. https://youtu.be/9XnGOgp0hBU
[2] Skaidrībai – radio frīstails nav uz vietas izdomāts teksts (brīvruna), bet gan atvērts pants, kas tipiski neatbilst dziesmas formātam, bet parasti ir vismaz daļēji sagatavots iepriekš.
[3] Edvards Kuks, "Ko vērts izcelt saulītē". Avīzes nosaukums #19 "Mīļākais, aizmirstais, nesadzirdētais", 09.2023.
[4] Pateicos par atsaucību Wiesturam, Artūram Jenotam, Žakam, Arturam Skutelim un Eliotam.
0