Par Eliota albumu "Stulbais reps" (2021, "Launags Records")
Eliota "Stulbā repa" nosaukums un vāks jau puspajokam brīdina albumu neuztvert pārāk nopietni. Kā nekā pantu rakstīšanai jāvelta negulētas naktis, kuras visticamāk nekad neatmaksāsies, un ar kaut ko tādu drīzāk noņemas tādi cilvēki, kuriem galvā daži graudi jau izpaukšķējuši, nevis normāli ļaudis. Vienlaikus tas stulbais reps ir arī karjera, un ieguldītais darbs liek manīt, ka, par spīti koķetērijai ar stulbumu, Eliots lietu uztver gana nopietni.
Kopš pirmā miksteipa "Stāvvieta" iznākšanas pagājuši vienpadsmit gadu, kaut nevar teikt, ka Eliots starplaikā būtu pazudis. Dažus gadus vēlāk iznāca pāris foršu singlu, un 2016. gadā tiem sekoja izlase "Vecais stafs (2008–2014)" – labs ceļvedis Eliotam raksturīgajās jēlībās un sablīvētajās atskaņās. Izveidojās prikolrepa grupa "Singapūras Satīns", kurā Eliots (viņš arī Lielais Launags un Limo Leedaka) asprātīgi un sirsnīgi spēlējās ar repa subkultūru stereotipiem, kaut ar laiku izplūdušas grupas joka robežas. Kad Eliots pagājušogad izdeva pirmo "Stulbā repa" singlu "Carguru", "YouTube" komentāros bira pārmetumi, ka viņš zaudējis sajēgu, pārdevies un sācis taisīt "autotune sūdu" pretstatā labajam, vecajam stafam. Bet jāatceras, ka Eliots nekad nav bijis tik dziļdomīgs vai nopietns kā viņa nostalģisko klausītāju atmiņā palikušais tēls un rožainas atmiņas par veco stafu paģēr vilšanos vispār.
Varbūt tāpēc ir labi, ka "Stulbais reps" sevi piesaka nevis kā grandiozu konceptalbumu vai līdz sīkumiem slīpētu atgriešanos, bet vienkārši – jaunu albumu ar jaunā Eliota skanējumu. Eklektiskos PKI laika bītus un divminūšu pantus aizstājuši saldeni, plinkšķoši, savstarpēji līdzīgi trepa bīti un kārtīgas dziesmas ar piedziedājumiem un 16 rindu pantiem – formāts, kuru Eliots pielaiko jau vismaz kopš "Hallo". Šīs izmaiņas ir nevis mirklīga kļūda vai slinkums, bet gan apzināta virziena maiņa, pirms kuras Eliots bija "mazliet [radoši] sašļucis" un bez kuras mēs Eliotu, iespējams, nedzirdētu vispār.
Jaunajam formātam ir vairāki vērā ņemami guvumi. Līdz ar trap bītu vairumā piedziedājumu un dažos pantos daudzveidīgāka un melodiskāka kļuvusi arī Eliota balss, kas skanējumu pārsvarā papildina patīkami. Reizēm tas palīdz dziesmai iesēsties galvā ("Gumijas"), izcelt pančlainus ("Ho Chi Minh City") vai pietušēt trūkumus tekstā. Reizēm tas nosaka dziesmas noskaņu, kā haotiskajā "Carguru" vai "Reklāmistu ballē", kurā Eliots iemauj tā, it kā nedēļu tiešām būtu tusējis līdz spēku izsīkumam. Tiesa, Eliota centieni strādāt ar melodiju ne vienmēr ir veiksmīgi – brīžam gadās iedziedāt tik šķībi, ka to nenoslēpj pat balss korekcijas rīki, kuri "Ho Chi Minh City" ievadā nevar uztaustīt pareizo noti. Citkārt problēma ir tajā, ka Eliota melodijas visbiežāk strādā īsās frāzēs un ar tām nevar iznest veselu dziesmu, kas lēno un ilgpilno "Kandiru" padara diezgan pliekanu – pat ar īpaši atmosfērisku bītu, garu piedziedājumu un izvērstu izskaņu dziesma šķietami nekad nesasniedz kulmināciju un vienkārši izčākst.
"Stulbā repa" dziesmās ir arī krietni konkrētāka tematika nekā iepriekšējos Eliota projektos. Reti rodas sajūta, ka mērķis ir pierādīt, cik traki Eliots var ierīmēt; ja Eliots tomēr lielās par repu, tad drīzāk garāmejot vai šīs pašuzslavas uzreiz mazliet pieklusinot. Tematika izskaidro arī daudzslāņaino atskaņu un pančlainu sarukumu, jo iepriekš dziesmas brīžam pievērsās tikai šiem aspektiem.
Lai kāds būtu dziesmas satura kodols – repa karjera, sievietes vai vidusšķiras ekscesi –, "Stulbā repa" galvenā mūza ir nauda. Protams, repā nauda jau ilgi ir simbols, kas iemieso gan kvēlāko fantāziju piepildījumu, gan tuvāko saišu iziršanu, bet Eliots izceļas ar gana smalku, skaudru un samērā piezemētu naudas ietekmes atainojumu. Fantāziju plejādē šeit apgrozās nevis zebrādas apenes, bet gan atpazīstamas vidusšķiras fantāzijas – iespēja kaut ko garšīgu uzēst un patusēt vai vismaz neuztraukties par īri un komunālajiem maksājumiem. Visskaidrāk albuma doma izskan "Gumijās": "Tas, kas dzimis nabags, zin, ka īsta mīla merkantila, / Trūkumā tā sadalās kā lupatas no dermatīna [..] Tad, kad šekeļa nav un nav rūpijas, / Nazis negrib griezt un lietus sitas rūtīs." Naudas fantāzija ir nevis konkrētās summās mērāms pirkums vai sakars, bet izvēles iespējas, kurām pretī ir pārpūle un bezizeja. Arī uzdzīve ir attēlota neviennozīmīgi; katrā ziņā, Eliots to attēlo drīzāk kā neveselīgu nekā pievilcīgu – intravertaļoti ("Carguru"), vielas, kas "noslēpj to, kas sirdī sūrst" ("Ho Chi Minh City"), un "Reklāmistu balle" izklausās drīzāk nogurdinoši nekā jautri. Protams, šai ziņā vistiešākā kritika ir "Kokaīns un avokado", kur iespaidīgās detaļās aprakstītas kokaīna tirgus sekas uz Dienvidamerikas kokas fermeriem un lietusmežiem, lai kāds Eiropā ko iešņauktu vai apēstu.
Kad tik īsā albumā ir vairākas dziesmas ar līdzīgām tēmām un skanējumu, dažas neizbēgami izceļas kā vājākās starp līdziniecēm. Starp "Kandiru" un "LinkedIn meiču" uzvarētāju nav, bet Krivenchy griezīgais piedziedājums un trafaretais pants "LinkedIn meičā" ("Viņas galvā kokteilis no kafijas un "Herbastress"/ Somiņā "MacBook" un atslēgas no Mercedes" utt.) atstāj mazliet rūgtu garšu. Un, lai gan saprotu, kāpēc daudziem draugiem patīk "Stabili ienākumi" (prātā dzirdu viņus sakām: "Tas ir gandrīz kā par mani!"), labās, stabilās dzīves apraksts ir pasniegts diezgan sausi un ātri kļūst paredzams.
Lai kā uz to skatītos, "Stulbais reps" ir nevienmērīgs, bet noklausīšanās vērts albums. Eliots vēl arvien ir (mazliet mazāku) soli priekšā vairumam vietējo reperu, nekļūstot par savas pagātnes gūstekni. Kas pazudis rīmēs un pančlainos, daļēji atgūts citur, un vilšanās reizēm pretī gadās pietiekami daudz veiksmju, lai cerētu sagaidīt nākamo albumu vēl šajā desmitgadē.
0