Par nostalģiju

Man ir atmiņa no bērnības – divatā ar māsu stāvam klajā laukā, skatāmies zvaigžņotās debesīs un dziedam dziesmu no filmas "Sprīdītis" ar Māras Zālītes vārdiem: "Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš, un mūžīgs ceļš zem kājām…" Citas detaļas no šīs ainas ir izbalējušas, bet man patīk iztēloties, ka tā varētu būt pirmā reize, kad nakšņoju brīvā dabā – teltī vai tamlīdzīgi. Man varēja būt pieci vai seši gadi. Tēvs laikam beidzot ir salabojis gadiem ilgi nelietoto zilo moskviču, un mūsu ģimene tikusi pie sava pirmā auto. Atceros saviļņojumu, ko izsauca zvaigznes, ceļojums, pasaules bezgalīgais plašums, kas piepeši šķita pavēries priekšā.

Varbūt tieši šīs atmiņas dēļ biju stingri nolēmusi šovasar sagādāt savam bērnam pirmo telšošanas pieredzi – lai gan viņš vēl ir tik mazs, ka diez vai paaudzies spēs to atcerēties. Pēdējos pāris gados, kopš esmu vecāks, esmu atklājusi, ka aizvien vairāk vēlos atkārtot savas bērnības ceļojumus un citu tā laika pieredzi. Protams, joprojām vēlos doties arī uz jaunām vietām, tomēr vēl svarīgāk šķiet atgriezties tajās, ko esmu tikpat kā aizmirsusi. Šīs vasaras brauciena laikā izlēmu nepiestāt ciemā, kur bērnībā atradās omas lauku mājas, tomēr vēlāk secināju, ka tāpat esmu tam no dažādām pusēm riņķojusi apkārt. Prātā nāk gājputni vai citi dzīvnieki, kurus instinktīvi velk virzienā uz mājām.

Savukārt pagājušajā vasarā vīru un bērnu aizvilku uz Kuršu kāpu, kur reiz 90. gados biju ar vecākiem, māsu un brāli. Bērnības ceļojuma galamērķis kādā brīdī bija izlīdis no zemapziņas apcirkņiem un sācis uzstājīgi vilināt, lai gan atminējos to pavisam miglaini. Atceros tuksnesīgo gaisotni karstajā vasaras dienā Pārnidas kāpā un no smiekliem sāpošos vaigus pēc delfīnu šova Klaipēdā – bet tas arī viss; no citām pieturvietām drīzāk atceros fotogrāfijas, nevis pašas pieredzi. Tik un tā – ierodoties pussalā un stūrējot auto caur līkumaino, bedraino meža ceļu, sajutos, it kā atgrieztos kādā sev nozīmīgā, maģiskā vietā; vakarā dienasgrāmatā rakstīju par atmiņu zibšņiem no dažādām savas dzīves ērām un sajūtu, kā tās saslēdzas, izgaismojas, sazarojas. Daļu no mana bērnības brauciena atkārtojām pavisam burtiski – Jodkrantes Raganu kalnā meklējām koka skulptūras, pie kurām ar ģimenes locekļiem fotografējos pirms 26 gadiem, un, cik nu iespējams, mēģinājām šos attēlus atdarināt. Iespējams, atgriešanās bija svarīga tieši tādēļ, ka pirmo reizi atcerējos tik miglaini – ja toreiz ceļojums bija kaut kas, kas ar mani notika, tad tagad – manis pašas radīts notikums, apzināta izvēle; šoreiz es biju pieaugušais, kas ved savu bērnu sevis izraudzītā maršrutā.

Domājot par šo dziņu atgriezties savas pagātnes punktos, sāku pētīt, kas internetam sakāms par nostalģiju. Kā izrādās, ilgu laiku tā uzskatīta par slimību – tā to uztvēra arī ārsts Johanness Hofners, kurš 17. gadsimtā radīja šo jēdzienu, lai raksturotu fiziskos un mentālos simptomus, kas mēdza piemesties ārvalstīs dienošiem šveiciešu algotņiem (no grieķu valodas nostos – atgriešanās mājās; algos – ciešanas, sāpes). Kavēšanās idealizētās atmiņās bieži vien saistās ar negatīvām konotācijām – nespēju adaptēties pašreizējā realitātē, iestrēgšanu ilūzijām apvītā pagātnē (tā Latvijas kontekstā mēdz piesaukt nostalģiju pēc padomju laikiem). Tikai pāris pēdējās desmitgadēs zinātnieki ir nopietnāk pievērsušies nostalģijas fenomena izpētei un atklājuši tā lielākoties pozitīvos efektus. (Par šiem pētījumiem var palasīt, piem., šeit un šeit.)

Tagad nostalģiju psihologi raksturo kā pašregulācijas resursu, ko cilvēki dabiski un bieži izmanto, lai pārvarētu stresu, nenoteiktību un atrastu motivāciju virzīties uz priekšu. Visvairāk nostalģiskās atmiņas aktivizējoties lielu, satraucošu dzīves pārmaiņu periodos – kas vismaz daļēji izskaidro manis tveršanos pie tām bērnkopības pirmajos gados. Lai cik daudz laimes un piepildījuma man sniegusi kļūšana par vecāku, reizē tā noteikti ir arī pavērusi slūžas neizsīkstošai stresa un pašpārmetumu plūsmai. Pārdomas par nozīmīgiem savas dzīves mirkļiem ne tikai iedvesmo radīt jaunu, nozīmīgu pieredzi, bet arī palīdz saskatīt saikni starp pagātni un tagadni jeb, citiem vārdiem, sniedz sevis nepārtrauktības izjūtu – domājams, tieši to savā dienasgrāmatā aprakstīju kā atmiņu zibšņu saslēgšanos un izgaismošanos.

Nostalģija spējot kliedēt vientulību, garlaicību un trauksmi, padarīt cilvēkus dāsnākus un iecietīgākus pret svešiniekiem. Aukstumā tā palīdzot cilvēkiem pavisam burtiski sasildīties. Nav arī pārsteidzoši, ka pašlaik savu uzvaras gājienu svin 1990. un 2000. gadu tendences – mileniāļu un "Gen-Z" paaudžu pārstāvjiem šīs desmitgades saistās ar bērnību un pusaudžu gadiem, šķietami bezrūpīgāku dzīves periodu. Bet nostalģiju izmanto ne tikai popkultūra un modes industrija – jaunāko atklājumu rezultātā pat uzņēmumu vadītāji tiek mudināti kultivēt savos darbiniekos nostalģiju, lai paaugstinātu viņu motivāciju un mazinātu izdegšanas sindromu.

Nostalģijas terapija varot iedarboties arī gadījumos, kad bērnība vai pagātne kopumā nav bijusi īpaši saulaina – ja var atrast kaut vai tikai vienu labu atmiņu, pie tās var kavēties un izmantot to neskaitāmas reizes. Patiesību sakot, arī par savu bērnību nedomāju kā par nez kādu laimīgo zemi, kurā patverties grūtos brīžos. Biju diezgan jūtīgs, nedrošs, pārmēru paklausīgs bērns, kas pārsvarā pasauli izjuta kā biedējošu, agresīvu vietu. Un, ja kārtīgāk pārdomāju savus bērnības ceļojumus, tad diez vai tie bija tik idilliski – tajos noteikti netrūka neērtību, noguruma, nopietnu strīdu. Bet siltajā mirdzumā, ko izstaro atmiņas par labajiem momentiem, tas kaut kā nešķiet tik svarīgi.

Doma par nostalģiju kā terapeitisku praksi man atgādināja aizstāvjus no "Harija Potera" universa – lai tos uzburtu, burvim bija nepieciešams koncentrēties uz savām vislaimīgākajām atmiņām. Tieši šī burvestība varēja atvairīt atprātotājus – baismīgus radījumus, kas izsūc dzīvotgribu un cerību un kas, kā atzinusi autore, reprezentē depresiju. (Labs pretlīdzeklis atprātotāju iedarbībai bija arī šokolāde, bet tikai īslaicīgi.)

"Vai atceries, kā ar draugiem bijām pludmalē un jūs ar Ingrīdu vizinājāties gumijas laiviņā?" es jautāju savam bērnam pirms gulētiešanas. Viņš atbild apstiprinoši. Tad aizdomājas un pēc brīža atgādina par pikniku, kas mums reiz bijis mājas pagalmā. "Darām to rīt atkal," viņš saka.