Politiskās partijas ir "politiskās dzīves stūrakmens", valdības 8. oktobra sēdē pauda tieslietu ministrs Jānis Bordāns, komentējot Tieslietu ministrijas sagatavotos grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Kopējo politiķu un politikas komentētāju viedokli šajā jautājumā var iedalīt trīs punktos – pirmkārt, partijas ir jāstiprina. Otrkārt, viens no galvenajiem stiprināšanas procesa komponentiem ir partiju biedru skaita būtiska palielināšana. Treškārt, šim nolūkam būtiski jāpalielina arī partijām piešķirtais budžeta finansējums. Par finansējuma palielināšanu šī teksta ietvaros neizteikšos, jo esmu jau to darījis.
To, ka Latvijas politisko partiju vājums esot saistīts ar to biedru nelielo skaitu, jau gadiem kā neapstrīdamu patiesību daudzina visu nokrāsu politiķi. Arī pēdējo nedēļu laikā. Man gan šķiet, ka biedru skaita palielināšanas nozīme tiek pārspīlēta. Vēsturē netrūkst piemēru, kad daudzskaitlīgas partijas var būt vai nu ar apšaubāmu nospiedumu (totalitāros un autoritāros režīmos), vai arī iekšēju grupējumu pluinītas, kas savukārt mazina to rīcības spēju un racionalitāti (teiksim, Lielbritānijas toriji un leiboristi šodien). Savukārt mazskaitlīgas politiskās grupas dažkārt spēj, vienkāršoti izsakoties, uzdzīt tādu vilni (gan labu, gan sliktu), ka joki mazi. Arī Latvijā esam pieredzējuši, ka prāvas partijas, it īpaši, ja tās pie varas ir ilgstoši (Tautas partija, ZZS, "Vienotība"), aptaukojas un kļūst sevi apkalpojošas, savukārt vismaz sākotnēji mazskaitlīgas (KPV LV) pamatīgi satricina status quo.
Ļaudis, kuri iestājas par partiju biedru skaita palielināšanu kā par vienu no galvenajām prioritātēm, varētu teikt, ka nevajag viņus pārprast, jo mērķis esot lielāka sabiedrības iesaiste politiskajos procesos vispār, kvalitatīvāka demokrātija. Un te es nonāku pie apgalvojuma par partijām kā politiskās dzīves pamatu. Manuprāt, tas vairs neatbilst šodienas situācijai. Proti, jā, partijas un arī mediji ilgstoši bijuši tie spēlētāji, kas diktē politisko dienas kārtību. Taču 21. gadsimta otrajā desmitgadē arvien skaidrāk iezīmējas citu grupu ietekme – minoritāšu tiesību, vides aizsardzības, arī t. s. tradicionālo vērtību un nodokļu maksātāju tiesību aizstāvji un aktīvisti. Kā to vērtēt, tas jau ir cits jautājums, bet atļaušos apgalvot, ka partijas un mediji arvien biežāk nevis uzdod toni, bet mēģina sekot tam, ko formulējusi, teiksim, "Tea party" vai "Greenpeace". Ja skatāmies no šāda leņķa, tad pilsoniskās iesaistes veicināšanas nolūkā lielāks budžeta finansējums būtu jāpiešķir nevis politiskajām partijām, bet nevalstiskajām organizācijām (NVO).
Neviens politiķis vai eksperts, kurš nav zaudējis pašsaglabāšanās instinktu, nekad, protams, nenoliegs nevalstisko organizāciju nozīmi un atbalstoši murminās arī par finansējumu tām. Tomēr varu iedomāties arī politiķu argumentus tam, kādēļ tieši partijas ir, kā saka, vienlīdzīgākas starp vienlīdzīgajiem.
Piemēram, varētu teikt, ka, salīdzinot ar NVO, partijas formulē plašāku jautājumu loku. Es gribētu pastrīdēties. No vienas puses, pašas partijas cenšas savu profilu veidot, sašaurinot to uz divām trim tēmām. No otras puses, tēmas "ekoloģija" vai "atbalsts neaizsargātajām grupām" nu nekādi nav šauri specifiskas.
Varētu teikt, ka partijām ir jāatbild vēlētāju priekšā, bet NVO ar elektorātu nav jārēķinās. Mājiens par partiju lielāku atbildīgumu. Arī nepiekrītu. Domāju, ka NVO, kuras nereti lielā mērā atkarīgas no ziedojumiem un savas reputācijas, atbildīgas rīcības stresu (labā nozīmē) izjūt ne mazāk. Būšu rupjš: partijai piečakarēt vēlētāju ir nesāpīgāk nekā NVO savu mērķauditoriju. Tas, ka NVO cilvēkiem nav plenārsēžu, komisiju sēžu un partiju disciplīnas, nenozīmē, ka NVO strādā neregulārāk un haotiskāk par partijām un to pārstāvjiem varā.
Varu iedomāties argumentu, ka "politika taču vēsturiski tā ir veidojusies" (ar partijām kā galveno elementu) un nav ko te sludināt kaut kādu “anarhosindikālismu". Es nesaku, ka partijas nav vajadzīgas un sabiedrība var bez tām mierīgi iztikt – runa ir par to, ka nevajag arī pārspīlēt partiju nozīmi. Skaidrs, ka demokrātiska iekārta nevar funkcionēt bez parlamenta, bez vēlēšanām, bet vēlēšanās piedalās partijas, punkts. Cita lieta, ka partijas pēc tam, kad pilnīgi leģitīmi ieņēmušas savu vietu varas hierarhijā, jaunu tēmu un ideju atrašanā iniciatīvu bieži atdod NVO, paliekot tāda kā neizbēgama starpnieka statusā (labākajā gadījumā). Skaidrs, ka šādai situācijai ir arī savas ēnas puses – piemēram, kad uz politiķiem vai partijām spiedienu izdara dažādas NVO ar neglābjami atšķirīgiem mērķiem. Tāpat var ilgi diskutēt par to, vai pierasto viedokļu līderu hierarhiju sabrukums un lielāks ārpuspartiju spēlētāju kategoriskums formulējumos un rīcībā (atšķirībā no politikai piemītošā izvairīguma un kompromisiem) ir nepārprotams ieguvums. Vēlos vien uzsvērt, ka emocionālā spriedze un augstāka motivācija arvien vairāk manāma NVO sektorā.
Partiju loma samazinās ne tikai Latvijā un ne jau vienīgi tāpēc, ka politiķi būtu kļuvuši jūtami stulbāki. Acīmredzot jauna situācija prasa jaunus formātus. Kamēr "Piecu zvaigžņu kustība" Itālijā bija kustība, nevis partija, tā funkcionēja daudz komfortablāk un baudīja arī lielāku atbalstu. "Bharatiya Janata" nepārprotami dominē starp Indijas partijām, bet tā nekad neko nedarīs, ignorējot hinduistu kustības "Rashtriya Swayamsevak Sangh" viedokli. Ietekmīgi mēdz būt arī harismātiski reliģisku organizāciju un arodbiedrību līderi – ne vienmēr partiju piekāpšanās citiem spēlētājiem ir vērtējama pozitīvi. Latvijas priekšrocība ir tā, ka mūsu NVO ekosistēma ir samērā konstruktīva, bez mesiāniskām ambīcijām, tādēļ Latvijā politisko partiju nozīmes mazināšanās izraisa mazāk bažu nekā daudzās citās valstīs. Varētu pat teikt, ka šī lokālā īpatnība NVO izskatā ir jāizmanto un jāatbalsta, lai mazinātu pilnīgu demagogu vai plānprātiņu izvirzīšanos sabiedriski politisko tēmu laukā. Teiciens "daba nemīl tukšumu" šķiet banāls, bet ir zinātniski pamatots.
1