2015. gadā strādāju "Dirty Deal Teatro" administrācijā un no citu mākslinieku apkalpošanas brīvajos brīžos mēdzu aizdomāties, par kādu tematu es pati gribētu veidot laikmetīgā teātra izrādi. Labu laiku nevarēju izlemt, līdz nez no kurienes prātā ienāca jautājums, kas likās gana saistošs atspēriena punkts, – vai raganu medībām, kas notika galvenokārt 16.–17. gadsimtā, bija jebkāds reāls pamats? Skaidrs, ka šajās prāvās tika nepatiesi apsūdzēti, spīdzināti un nogalināti neskaitāmi cilvēki, bet aptvēru, ka patiesībā tā īsti nezinu – vai pastāvēja arī "īstas" raganas? Vai notika kādi sabati, rituāli, slepenu kopienu sanākšanas, kulti, kas būtu tiekušies radīt alternatīvu tajā laikā valdošajai ticībai?
Atbilde uz šo jautājumu izrādījās atrodama ar pavisam īsu gūglēšanu – nē, nekādu pierādījumu reālai sabatu pastāvēšanai nav un, visticamāk, tie bija tikai raganu mednieku iztēles augļi. Tomēr raganu temats mani turpināja nodarbināt, izplešoties un sazarojoties dažādos virzienos, tostarp iestiepjoties mūsdienu raganošanā (kas man šķiet tuvākais tulkojums angliskajam witchcraft). Ideja par izrādi laika gaitā pārtapa romānā, kas, cerams, beidzot iznāks šajā rudenī.
Tā kā savu romānu esmu rakstījusi lēni un ar gariem pārtraukumiem, visu šo laiku mani pavadījusi zināma trauksme, vai kāds cits – vai drīzāk cita – neaizsprauksies pa priekšu un pirmā neuzrakstīs grāmatu ar līdzīgu uzstādījumu, tādējādi nolemjot manu darbu neizbēgamai, nebeidzamai salīdzināšanai. Kādā mirklī tas sāka šķist kā tikai laika jautājums – kad iesāku interesēties par raganām un raganību, šī tēma vēl likās samērā margināla, taču vēlāk novēroju to parādāmies aizvien jaunos kontekstos un izskanam aizvien skaļāk. Manā interesē acīmredzot nebija nekā oriģināla – caur mani vienkārši manifestējās tā sauktais laikmeta gars. Laimīgā kārtā manu grāmatu, cik zinu, neviens cits tomēr līdz šim nav paspējis izdot (tiesa, tas joprojām var notikt), taču laikmetīgo teātri uztaisīt gan – jūnija sākumā Rīgas cirkā bija skatāma izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums", ko veidojusi režisore Iveta Pole kopā ar starptautisku mākslinieču komandu. Arī viņas izrādes publicitātes informācija raksta par raganu sabatiem, kam "visticamāk nekad nav bijis atbilsmes realitātē".
Izrādes iedvesmas avots – 1487. gadā izdotā raganu medīšanas instrukcija "Malleus Maleficarum", kas, kā norāda radošā komanda, vairākus gadsimtus bijusi otra visvairāk pārdotā grāmata aiz Bībeles, – ir pilns ar fascinējoši mizogīniem izteikumiem. "Sievietes no dabas ir Sātana ierocis. Visas burvestības ceļas no miesaskārības, kas sievietēm ir neremdināma" – un tā tālāk. Tā kā esmu lasījusi to tikai fragmentāri, tad, jāatzīst, mazliet cerēju uz plašāku ieskatu šīs rokasgrāmatas grandiozajā absurdā. Dažus tās citātus izrādes veidotājas nudien apspēlēja, tomēr pār tekstu izrādē dominēja ķermeniskas izpausmes un veidotājas, šķiet, vairāk fokusējās uz sava darba nosaukuma otro daļu – jauno līgumu. Kā apvērst kroplīgo raganas tēlu, kas savulaik izmantots, lai kontrolētu, pazemotu un iznīcinātu sievietes? Kā padarīt to par savējo, pārradīt no jauna, piepildīt ar jaunu saturu un nozīmju lauku, ielikt veseri pašu raganu rokās?
Šie jautājumi ir intensīvi nodarbinājuši arī mani, taču, protams, nevar teikt, ka tie būtu kas radikāli jauns. Brīžiem esmu apsvērusi iespēju, ka raganas man pēdējos gados rādās visur, jo pievēršu tām uzmanību, nevis tāpēc, ka to klātbūtne apkārtējā pasaulē būtu ievērojami pastiprinājusies. Galu galā, raganu kā pozitīvu vai vismaz daudzšķautņainu tēlu popkultūrā varu atcerēties jau kopš savas bērnības deviņdesmitajos, un kopš tā laika tas, šķiet, nekad tā īsti nav izgājis no modes, īpaši jauniešiem domātos izklaides produktos. Sākumā bija "Sabrina", "Amulets" un Vilova no "Bafijas pret vampīriem", tad – visa "Harija Potera" sērija, un vēl pavisam nesen tapa atkal jauna "Sabrina" un rekordus pārsita "Vensdeja" (seriāla protagoniste Vensdeja Adamsa gan tehniski skaitās gaišreģe, nevis ragana, tomēr šajā bariņā šķiet iederamies). Un vispār – jau Aspazija un Rainis mīlēja raganas (Aspazijas "Raganu" gan Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī izcēla gaismā pavisam nesen). Varbūt daudzie taro un orākula kāršu komplekti, kas gozējas goda vietās grāmatnīcās, vai vismaz kaut kas uz to pusi tur bija jau krietni agrāk – tikai es to nemanīju?
Internets un paziņas, ko aptaujāju, tomēr apstiprināja manu priekšnojautu – raganas ir trendā. Ieraksti ar tēmturi "witch" instagramā publicēti vairāk nekā 19 miljonus reižu, savukārt tiktokā – skatīti ap 25,5 miljardus reižu, un šie skaitļi turpina strauji augt. Par raganošanas pieaugušo popularitāti raksta "The New York Times" ("Pa kuru laiku visi kļuva par raganām?"), "BBC" ("WitchTok: Raganošanas video ar miljardiem skatījumu"), "NBC News" ("Kāpēc pagānisms un raganošana piedzīvo atdzimšanu?") un neskaitāmi citi mediji.
Turklāt interese par raganošanu nav tikai pusaudžu vidū novērojama modes tendence. Sarunās ar draugiem uzpeld neseni piemēri no kultūras un mākslas pasaules – kā festivāls "Women and Children First" Ģentē, kas šogad pievērsās maģijai un raganošanai, līdztekus izrādēm, koncertiem un diskusijām programmā iekļaujot arī rituālus. Vai Šeldas Puķītes kūrētā triju Baltijas mākslinieču izstāde galerijā "Kogo" Tartu, kuras centrā izvirzītas maģijas, dabas un mākslas attiecības. Pati atminos izstādi "Healing Power", ko apmeklēju Amsterdamas "Tropenmuseum" un kas piedāvāja iepazīties ar dažādām rituālām dziedniecības praksēm no visas pasaules līdzās tādu laikmetīgu mākslinieku kā Demjena Hērsta un Marinas Abramovičas darbiem. Mani sarunu biedri piemin vēl vairākas dažādu tautību mūsdienu mākslinieces, rakstnieces un dzejnieces, kas savā daiļradē pēta raganas pagātnē un šodien.
Ar ko tieši mūsdienu cilvēku piesaista ragana kā tēls, ar ko identificēties, un raganošana kā garīga prakse? Pirmkārt laikam būtu jāmin šīs parādības daudzveidība un fluiditāte – par vienu tādu raganošanu nemaz nav iespējams runāt, tajā var tikt iekļautas visdažādākās pagānisma, New Age, Wicca, šamanisma prakses, aizraušanās ar mitoloģiju, astroloģiju, kristāliem vai zīlēšanas atribūtiem utt., un katrs var pielāgot sev tīkamos elementus atbilstoši savai izjūtai. Lai gan stereotipiski raganošana saistās ar teatrālām ceremonijām pēc strikti noteiktiem priekšrakstiem, slepenām, sarežģītām burvju formulām un eliksīriem no eksotiskām, okultām sastāvdaļām, mūsdienu raganošanā par maģisku aktu var tikt uzskatīts jebkas, kas darīts ar apzinātību un koncentrētu nolūku, arī pavisam ikdienišķas darbības – ēst gatavošana vai mājas kārtošana, dārzkopība un telpaugu aprūpēšana. Par maģisku aktu var uzskatīt meditāciju vai mākslas darbu radīšanu. Šīs slejas rakstīšana var būt maģisks akts, ja vien es pati to tā formulēju. Nemaz nerunājot par Līgo rituāliem, ko drīz masveidā veiksim dažādos Latvijas nostūros.
Tā kā raganošanas spektrs ir tik plašs, ir sarežģīti definēt kādus vienojošos elementus, bet viens no tiem varētu būt meklējumi pēc vienotības ar dabu, kas ekoloģiskās krīzes apstākļos cilvēkiem kļūst aizvien būtiskāk un aktuālāk. Pretstatā vairumam tradicionālo reliģiju raganošana ir primāri orientēta uz sievietēm, bet vienlaikus atvērta ikvienam un ir viegli pielāgojama arī tiem, kas neidentificējas ar strikti ierobežotām, bioloģiski determinētām dzimumlomām. Raganošana neapspiež un nenosoda seksualitāti, un tajā kā vērtība tiek uztverts viss ķermeniskais un jutekliskais.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, man neliekas pārsteidzoša mūsdienu cilvēka interese par raganošanu. Grūtāk ir formulēt, ar ko tieši – atskaitot pieeju tiktokam – jaunā raganošana atškiras no tās pagātnes versijām (jāatzīst, tās vēl viennozīmīgi dominē Latvijas ezoteriskajās aprindās, kas aizvien drīzāk pieturas pie "Esktrasensu cīņu" stilistikas). Mans minējums būtu, ka tā tiecas būt iekļaujošāka, iejūtīgāka, empātiskāka; un tai pašā laikā – niknāka un sociāli aktīvāka.
Šai saistībā nākas domāt par citām sieviešu iniciētām kustībām, kas iznirušas pēdējos gados un vēl pavisam nesen nelikās iedomājamas – kā #MeToo saviļņojošais, satriecošais iespaids, kas lēnām caur interneta žurnāla "Punctum" publikācijām pamazām sasniedz arī Latviju. Par projekta "My First Year Too" stāstiem un tiem sekojošo plašāka mēroga pētījumu, kas atsedza sistēmisko vardarbību dzemdību iestādēs. Par daudzajām sievietēm – sociālajos tīklos, atklātajā vēstulē un citur –, kas pēc slepkavības Jēkabpilī atklāti dalījās ar to, ka ir cietušas no fiziskas vai seksuālas vardarības, un aicināja ratificēt Stambulas konvenciju, apklusinot tos, kas apgalvoja, ka pret sievietēm vērstās vardarbības statistika ir uzpūsta, jo viņi nepazīstot nevienu pašu varmāku vai upuri. Par sievietēm, kas pretī Krievijas vēstniecībai aizsegtām sejām, sasietām rokām un notraipītā apakšveļā protestēja pret seksuālo vardarbību karā Ukrainā, solidarizējoties ar ukraiņu sievietēm.
Kaut kādā intuitīvā, asociatīvā veidā visi šie strāvojumi man šķiet saistīti ar raganu vēsturi – varbūt daļēji arī milzīgā, konservatīvā pretspara dēļ, ko tie saņēmuši. Bieži sastopams priekšstats, ka latviskais vārds "ragana", līdzīgi kā vairākās citās valodās, cēlies no vārda "redzēt" – tātad redzošā sieviete, tā, kas redz vairāk par citiem (-ām). Folkloras pētnieks Sandis Laime darbā "Nakts raganas" tomēr secina, ka vārda izcelsme drīzāk saistīta ar "rēgs", "rēgoties" un ka sākotnēji par raganām dēvēti dabas gari – visticamāk, priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē bojā gājušu sieviešu dvēseles. Varbūt arī laikmetīgā raganošana nav tik daudz par kādām atsevišķām izredzētām būtnēm, kas redz vairāk, zina vairāk vai kuras noslēpumainā, mistiskā ceļā ieguvušas īpašu varu un uzskatāmas par bīstamām – ja no raganu medībām vispār var gūt jebkādu mācību, tad to, ka šādā apdraudējumā var tikt apvainots teju jebkurš (un ironiskā kārtā parasti tie bijuši tieši cilvēki, pārsvarā sievietes, no vismazāk aizsargātajiem sabiedrības slāņiem, kuriem reālas varas bija vismazāk). Varbūt jaunā raganošana ciešāk saistīta ar mūsu kopīgo, ilgi noklusēto traumu atzīšanu un kolektīvu iestāšanos pret to izraisītājiem; par raganīgu solidaritāti ar ikvienu, kas dzīvojis apspiestībā, ikvienu, kam netaisni nodarīts pāri. Varbūt jaunā raganība ir drīzāk iet gājienā nekā zīlēt tējas biezumos – lai gan nekas neliedz darīt abus.
Man prātā nāk aina no filmas "Midsommar", kur galvenā varone, šķietami nejauši iekūlusies pagāniskā zviedru kultā, papildus citām traumatiskām pieredzēm piedzīvo mīļotā vīrieša nodevību – un gluži negaidot arī pārējās klātesošās, viņai būtībā pavisam svešās sievietes sāk vienā balsī ar viņu raudās elsot un izmisīgi kliegt, šajā empātijas rituālā it kā atzīstot viņas sāpes un palīdzot no tām atbrīvoties. Kopš Poles izrādes noskatīšanās manā prātā šai ainai pievienojas arī "Jaunā līguma" suģestējošais fināls, kur iestudējuma dalībnieces, piedzīvojušas simbolisku izrakšanu no zemes, piedzimšanu, nāvi un atkal augšāmcelšanos, izplosījušās un izārdījušās, nobeigumā izveido apli – dažas no viņām levitē gaisā, visas satvērušas cita citas roku, pēdu vai garo, pinkaino parūku.
Visticamāk, raganu sabati nekad nenotika, bet varbūt tiem būtu vajadzējis notikt – tikai ne jau groteskajā veidā, kā tos aprakstīja renesanses dēmonologi. Un varbūt visbeidzot tie notiek.
0