Par grāmatām
02.04.2020

Paradīzes putni dzied, iztikdami bez lokana zara*

Komentē
0

Par apgāda "Literatūras KOMBAINS" izdoto krievu dzejas antoloģiju "Dziedāšanas sezona" (2019)

Pagājušā gada nogalē izdevniecība "Literatūras KOMBAINS" laidusi klajā krievu dzejas antoloģiju "Dziedāšanas sezona" ar teiksmaino putnu gamajunu uz vāka. Grāmatas oficiālā atklāšana Rīgā notika šogad, 24. janvārī, tomēr tā pieskaitāma vēl pie pērnā gada ražas. Redaktors un, kā var uzzināt no atklāšanas pasākuma preses relīzes, arī sastādītājs – Sergejs Moreino, viņš arī viens no četriem (it kā četriem, bet par to vēlāk) atdzejotājiem kopā ar Aldu Baroni, Viju Laganovsku un Mairu Asari. Antoloģijā lasāmas 10+1 autora tekstu kopas – vairāk nekā 200 lappušu dzejas. Daļa atdzejojumu publicēti jau iepriekš, pulka no tiem Asares veikumā piejūras pilsētu literārajā žurnālā "Vārds" padsmito gadu pirmajā pusē.

Kad darīšana ar antoloģiju, vēl pirms pievērsties antoloģizētajiem tekstiem, pirmais, ko gribas noskaidrot, ir atlases kritēriji, apsvērumi, apstākļi, kas likuši iekļaut tieši šos autorus. Varbūt antoloģija ir kāda projekta rezultāts, kā, piemēram, tas bija ar iepriekšējo ieskatu krievu mūsdienu dzejā – antoloģiju "12 dzejnieki no Krievijas" ("Orbīta", 2017), kas radās projekta "Dzejas sūtņi" rezultātā. Taču "Dziedāšanas sezonas" tapšanas apstākļi rādās diezgan mīklaini. Ir neliels, taču poētiski daiļrunīgs Vijas Laganovskas ievads, kas vēsta, ka, lūk, ir putni, kas dzied skaisti, bet ar laiku to dziesmā klausīties sāk apnikt, jo iestājas ieradums, bet, rau, "krājumā "Dziedāšanas sezona" esam apkopojuši vairākus autorus, kas piedāvā spilgtus uzliesmojumus, un viņi apgūst šīs uguņošanas, šī neprāta kontroli ar aizvien jaunu dzejas formu niansēm, kamēr šis trakums nesaplosa pašus vai nebeidzas Dziedāšanas sezona" (7. lpp.).

Proti, skaidrs, ka veidotāji vēlējušies iekļaut, viņuprāt, spilgtākos, redzamākos autorus, taču, ja runājam par tik plašu dzejas ainu kā šajā gadījumā, man kā lasītājam gribētos zināt ko konkrētāku, jo, būsim godīgi, "uzliesmojumi" un "uguņošana" neko daudz nepaskaidro. Vai šis ir tīri subjektīvs grāmatas veidošanā iesaistīto skatījums uz krievu mūsdienu dzeju (un jājautā – uz kuru krievu dzejas aspektu?), nezinu. Varbūt "Sergeja Moreino (&Co) 11 mīļākie krievu dzejnieki" (un pret šādu formulējumu pat nebūtu nekas iebilstams, atcerēsimies Jura Kronberga sastādīto un atdzejoto zviedru dzejas izlasi "Mani zviedri" ("Nordik", 2000))? Vai arī par atskaites punktu ņemti kādi ārpus subjektīvā atrodami apstākļi ­– piemēram, autoru saņemtā kritikas atzinība, nozīmīgi Krievijas un starptautiskie literārās dzīves apbalvojumi u.tml.? Tas nu paliek lasītāja ziņā, un šajā gadījumā viņš, piemēram, varētu nonākt pie secinājuma, ka galvenais kritērijs iekļūšanai antoloģijā bijis autora dzimums (visi vienpadsmit dzejnieki ir vīrieši) un vecums – virs 45 (autoru vidējais vecums ir 56 gadi, nelaiķi Oļegu Zolotovu aprēķinos neiekļāvu). Tomēr nedomāju, ka izvēli diktējuši šādi apsvērumi.

Pieļauju, ka laika gaitā vienkārši bija iekrājušies atdzejojumi, kā rezultātā nolemts, ka tos varētu apvienot grāmatā, mēģinot izdevumu savilkt kopā ar kādu pamatojumu un formulējumu. Tāpēc, piemēram, uz vāka izdevums pieteikts kā "pasaules krievu dzejas tulkojumi", grāmatas pasītē – kā "krievu modernās dzejas antoloģija", bet nākamajā atvērumā jau parādās iepriekš minētie putni.

Dīvainā kārtā informējošāki šajā jautājumā izrādās daži teikumi nevis no pašas "Dziedāšanas sezonas" ievada, bet no atklāšanas pasākuma preses relīzes: "[..] grāmatā ir sniegts plašs ainavisks ieskats modernās krievu dzejas daudzveidībā un virsotnēs. Grāmata pārsteidz ar poētisko daudzveidību, autoru ģeogrāfiju un tajā iekļauto dzejas tekstu ietekmi uz savas paaudzes autoriem."

Tas jau ir kaut kas nedaudz konkrētāks, lai gan, jāatzīst, "Dziedāšanas sezonai" nebūtu nācis par ļaunu plašāks ievads. Tāpat antoloģijai pietrūkst kontekstualizācijas, skatījuma uz antoloģizēto autoru vietu plašākā krievu dzejas ainā, jo īpaši ņemot vērā grāmatas veidotāju apgalvojumu – un tas nav bez pamata –, ka šie dzejnieki atstājuši ietekmi "uz savas paaudzes autoriem". Tāpat nav informācijas, kādā laikaposmā iekļautie teksti tapuši un vai tie iepriekš publicēti krājumos (kad un kuros). Īsāk sakot, "Dziedāšanas sezona" atstāj lasītāju par šādiem aspektiem neziņā tik ļoti, ka tas jau sāk izskatīties pēc apzināta konceptuāla piegājiena. Sak, lasiet dzejoļus un nelauziet galvu par tādām triviālām lietām kā apstākļi. Tiesa, par katru dzejnieku ir sniegta īsa biogrāfiska informācija.

Taču atgriezīsimies pie atklāšanas pasākuma relīzes teksta. Tas dod mums vismaz vienu gana konkrētu atslēgas vārdu – "ģeogrāfija". Un antoloģijā pārstāvēto autoru ģeogrāfija ir plaša, aptverdama Eirāzijas kontinentu, – vairums autoru dzīvo vai nu ārpus Krievijas, vai arī Kaļiņingradas eksklāvā, tomēr ir arī pa kādam lielajā Krievijā mītošam dzejniekam. Palūkosimies, kas tie par putniem.

Kaļiņingradas spārnu pārstāv Boriss Bartfelds (1956) un Sergejs Mihailovs (1970) – kā noprotams, vietējās poētiskās dzīves līderi. Abu dzejā jūtams dzīvesvietas vēsturiskais fons – fīrera pirmā runa Kēningsbergā Bartfelda vēsturiskajā dzejojumā "1939. gada 1. septembris" (30.–34. lpp.), tepat kaimiņos mitinās rietumslāvi (Mihailova veltījums poļu dzejnieka Zbigņeva Herberta alter ego Panam Kogito "Fiasko" (145.–147. lpp.)) un leiši (Bartfelda atmiņas par Kauņas apmeklējumu "Malks brīvības" (44.–45. lpp.)), bet nav aizmirsti arī senprūšu vietvārdi (Bartfelda "Twangste" (46. lpp.)).

Vēl vienu atsevišķu spārnu veido tā saucamās "Fergānas skolas" pārstāvji – autori, kas nākuši no Fergānas ielejas Uzbekistānā, taču apzināti izvēlējušies rakstīt krieviski. Šamšads Abdulajevs (1957) gan šobrīd dzīvo Kazahstānas galvaspilsētā Astanā, atvainojiet, Nursultanā, bet Hamdams Zakirovs (1966) – Somijā (vēl kāda nianse – teju neviens no autoriem nav saistījis savu dzīvi ar dzimto vietu). Abdulajeva poētika tikpat labi būtu varējusi rasties kaut vai Centrāleiropā vai Krievijas vidienē, lai gan arī Āzijas reālijas ir klātesošas, sadzīvodamas ar Lotreamonu vai Malarmē. Zakirovs tēlainības ziņā ir piezemētāks un vairāk nododas pašrefleksijai, bet Abdulajevs vispār izvairās no pirmās personas vietniekvārda. Fergānieši, protams, ir lieliski.

Urālu reģiona literatūras dzīves pārstāvis ar latvisko vārdu – Jānis Grants (1968) – ir Vladivostokā dzimis čeļabinskietis, kuram ir zināma tieksme uz pašironiju: "esmu krievu literatūras pēdējā cerība / kliedzu es // ar saviem vēmekļiem neuzdrošinies apgānīt svēto / puškinagogoļaļermontova vārdu / kliedz tu" (82. lpp.) Tomēr pēdējie divi dzejoļi par slimo, mirstošo māti "Nagi aug" (91. lpp.) un "Astronauta dēls" (92. lpp.) ar apzināta naivuma un traģiskās tēmas satuvinājumu rāda, ka Grants var pieskarties arī nopietnām tēmām un aizkustināt lasītāju.

Maskavieša Borisa Kolimagina (1957) antoloģijā iekļauto dzeju nevar gluži nosaukt par reliģiozu vai reliģisku, tomēr šajās vārsmās jūtama tāda cilvēka pasaules uztvere, kurš atradis Dievu, un par tā eksistenci vai varenību viņam vairs nav vajadzības pārliecināt nedz pašam sevi, nedz arī citus. Antoloģijā lasāms, kā liekas, Ventspils rakstnieku mājā uzturoties, tapis cikls "Ventspils piezīmes", tam līdzās publicēti arī daži dzejprozas gabali.

Otrs Krievijas galvaspilsētas iemītnieks Vadims Mesjacs (1964) antoloģijā pārstāvēts ar dzejoļiem no "jaunā eposa" "Norumbega". Norumbega esot iezīmēta kādā XVI gadsimta kartē kaut kur mūsdienu Jaunanglijas teritorijā Ziemeļamerikā. Pastāv spekulācijas, ka tā esot bijusi kāda pirmskolumba laika eiropiešu apmetne Jaunajā Pasaulē. Ap šo teiksmaino vietu Mesjacs veido savdabīgu, tiesa, fragmentētu mitoloģiju, radīdams Helviga, Norumbegas valdnieka, "Ziemeļu Budas", tēlu. Mesjaca "eposs" ir apjomīgs projekts, kas cenšas atgriezties mītiskās, simboliskās, arhetipiskās apziņas teritorijā, no kuras, viņaprāt, mūsdienu dzeja novērsusies. Šāda iecere, protams, nav jauna. Vismaz kopš septiņdesmitajiem gadiem ar to nodarbojās britu dzejnieks Teds Hjūzs, jo īpaši Vārnas cikla dzejoļos, bet, ja lūkojamies uz slāviem, tad kopš piecdesmitajiem gadiem tas bija serba Vasko Popas dzejas pamats, ko viņš konsekventi attīstīja teju pusgadsimta garumā. Tomēr, lai kādas arī būtu Mesjaca intences un mērķi, nevar noliegt, ka tie spējuši ģenerēt spēcīgus tekstus. Piemēram, "Ziņojums par kvirītiem", manuprāt, ir viens no jaudīgākajiem antoloģijas dzejoļiem, kas, par spīti savam šķietamajam arhaismam, kā izrādās, tapis aktuāla notikuma sakarā – reflektējot par iebrukumu Irākā.

Arī Šveicē mītošais Sergejs Zavjalovs (1958) savā daiļradē nonāk teritorijās, ko mūsdienu dzeja bieži atstāj novārtā. Antoloģijā lasāmi teksti no plašāka cikla "Epigrāfi", kā arī divi cikli: "Mordviešu-erzjanu un mordviešu-mokšu raksti uz bērza tāss" un “Četras priecas vēstis" (abi saistīti ar Mordoviju, kur arī meklējamas Zavjalova ģimenes saknes). Redzot "Epigrāfu" sarežģīto metrisko struktūru un tās it kā marginālijās uzrādīto shēmu, nav pārsteigums, ka viņš ir bijis antīkās literatūras un valodu pasniedzējs. Neraugoties uz to, viņš ir postmodernists, kura teksti nereti atrodas uz sabrukuma robežas. It kā atgriezdamies un reanimēdams tradīciju – vienalga, vai antīko vai etnogrāfisko – dzejnieks to grauj no iekšpuses un rada "tekstus-drupas", "tekstus-katastrofas", kā tos nodēvējusi kritika. Bet tā nav vieglprātīga spēle, drīzāk katastrofas stāvoklī eksistējošas pasaules izjūtas manifestācija. Jāatzīst, ka antoloģijā neesošās plašākas kontekstualizācijas dēļ Zavjalova teksti cieš vissmagāk. Ja, piemēram, Abdulajeva dzejoļi ir uztverami un baudāmi arī bez īpašām "priekšzināšanām", tad Zavjalova dzejai, līdzīgi kā laikmetīgajai mākslai, bez konteksta draud briesmas palikt nesaprastai.

Jaunākais antoloģijas autors, Varšavā mītošais Igors Belovs (1975), pārstāvēts ar dažiem atskaņotās četrrindēs rakstītiem tekstiem, kādu antoloģijā ir visai maz, un diviem gabaliem verlibrā un dzejprozā. Atsauces uz populāro mūziku labi saskan ar tekstu brīvi plūstošo, reizumis itin kā improvizējošo ritmu.

Atzīšos, ka Gorkijā (Ņižņijnovgoroda) dzimušais rīdzinieks Aleksejs Gerasimovs (1969) savādā kārtā no antoloģijā pārstāvētajiem autoriem bija vienīgais, par kuru iepriekš neko nezināju. Interesanti, ka no 14 iekļautajiem dzejoļiem visi, izņemot vienu, tā vai citādi, galanti izsakoties, pieskaras mīlas lietām, lielākoties tīri fiziskām. Iespējams, šāda proporcija ir vien nejaušība, taču šādā situācijā Gerasimova liriskais varonis parādās kā tāds mūžīgi seksuāli norūpējies tips, kuram pretējais dzimums ir vai nu "mauciņa" (vienalga, vai dod vai arī nedod, jo lesbiete), vai arī vājš, aizsargājams objekts, uz kuru jauki paskatīties raudam. No otras puses, dzejolis "dzejdaru blice no Rīgas spēlēja kriketu…" (76. lpp.) ar secinājumu, ka dzejniecēm (vai nu Rīgas, vai Ikšķiles) "protams, pakaļas apaļākas…", toties kritiķes "daudz gudrākas", varētu likt domāt, ka te, iespējams, darīšana ar apzinātu provocēšanu un epatāžu.

Visbeidzot alfabēts ļāvis beigt antoloģiju, domājams, ar "+1" apzīmēto rīdzinieku Oļegu Zolotovu (1963–2006). Tiesa, "Dziedāšanas sezonā" gan nekur nav paskaidrots, kas ar šo "+1" domāts. Vai nu tas ieviests tādēļ, ka Zolotovs antoloģijā ir vienīgais nelaiķis, vai arī ar to gribēts norādīt, ka Zolotova vieta ir starp šiem pārējiem, tomēr, iespējams, Rīgā apbrīnotā autora daiļrade plašākā krievu dzejas kontekstā nav pienācīgi novērtēta un apgūta, kas varētu būt tiesa, – Krievijā Zolotova dzeja tā arī nav izdota grāmatas formā. Šeit lasāmi abi viņa lieliskie veltījumi kolēģim Geondelmanam un "Desmit vēstules mīļotajai".

Runājot par atdzejojumiem, pirmkārt, jāpiezīmē, ka grāmata nav bilingvāla, tādēļ latviskojumus ir grūti novērtēt. Izraudzījos dažus tekstus pēc nejaušības principa un mēģināju uzmeklēt to oriģinālus. Dažos gadījumos tas izdevās, un nekādus kliedzošus grēkus neatradu. Atsevišķas uzmanības vērti būtu Zavjalova "Epigrāfi", proti, kā latviski atrisināti Zavjalova logaēdi vai kvazilogaēdi, taču recenzijas apjoms diemžēl to neļauj, jo tas prasītu vismaz nelielu ekskursu specifiskos prosodijas jautājumos. Otrkārt, arī atdzejojumu pasniegšanas ziņā antoloģijai piemīt kāda dīvainība – nekur neparādās informācija, pie kuriem autoriem un kuriem dzejoļiem katrs no četriem atdzejotājiem strādājis. Turklāt pie grāmatas veidotāju biogrāfiskajām ziņām atklājas, ka patiesībā grāmatas tapšanā piedalījušās vēl divas atdzejotājas – divus Mihailova dzejoļus latviskojušas Valmieras Integrētās bibliotēkas darbinieces Anita Apine un Agita Lapsa; mums atliek vien minēt, kurus tieši. Sanācis tāds kā kolektīvais darbs, kur atsevišķiem strādniekiem un viņu nopelniem nav atvēlēta sava vieta uz goda dēļa.

Atļaušos būt sīkumains, bet ikvienam no mums ir kādas valodas kļūdas, kas kaitina īpaši. Kāds nevar vairs izturēt neeksplodējis, dzirdot apstākļa vārdu "kad" saikļa "ka" vietā. Man šāda īpaši kaitinoša kļūdiņa ir "vairāk kā" lietojums "vairāk nekā" vietā un līdzīgas konstrukcijas. "Dziedāšanas sezona" vietumis sirgst ar šo indevi (divreiz 32. lpp., 205. lpp.). Un tad jau bija grūti nepievērst uzmanību pāris vietās sastopamajam komata lietojumam pirms salīdzinājuma pēc krievu valodas parauga un šur tur neizravētajām pārrakstīšanās kļūdām. Šķiet, vairāku atdzejotāju dalība grāmatas tapšanā novedusi arī pie paralēli lietotā "zandales" (20. lpp.) un "sandeles" (24. lpp.), turklāt viena un tā paša autora dzejoļos.

Ja neņem vērā "Dziedāšanas sezonas" nedaudz ekscentrisko pieeju vairāku atdzejotāju veidotas antoloģijas formātam, tad apstākļos, kad gada laikā tiek izdotas ar vienas rokas pirkstiem saskaitāmas ārzemju atdzejas grāmatas, plašāks izdevums ar "10+1" autoru ir tikai apsveicams. Vai antoloģija sniedz panorāmisku ieskatu aktualitātēs mūsdienu krievu dzejā? Nē, bet, pieļauju, tāds arī nav bijis mērķis. Šis drīzāk ir skatījums no viena leņķa, lai arī tas nav skaidri definēts.

* Josifa Brodska citāts

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!