Par Gudmundura Arnara Gudmundsona filmu "Daiļās būtnes", kas 21. oktobrī skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.
Pirmo pusstundu skatoties islandiešu režisora Gudmundura Arnara Gudmundsona filmu "Daiļās būtnes" – nejaukt ar tāda paša nosaukuma amerikāņu jauniešu fantāzijas romānu un tā 2013. gada ekranizāciju –, ik pa laikam neviļus centos atsaukt atmiņā pāris teikumus no Velbeka "Elementārdaļiņām". Tad nu, noskatījies filmu, devos pie grāmatplaukta un tos uzmeklēju: "Dzīvnieku pasaulē brutāla un valdonīga uzvedība ir plaši sastopama, tomēr tikai augstāk attīstītie primāti (piemēram, šimpanzes Pan troglodytes) pakļauj vājāko dzīvnieku bezjēdzīgām papildu nežēlīguma izpausmēm. Šī tendence sasniedz kulmināciju primitīvo cilvēku sabiedrībā un arī civilizētā sabiedrībā (bērnu un pusaudžu starpā)." [1] Filma kalpo kā veiksmīga ilustrācija šai patiesībai, demonstrēdama vardarbības ķēdīti vai pat tīklojumu, kurā cieš ikviens. No otras puses, Gudmundsons parāda arī alternatīvu, runājot par labu uzskatam par empātijas un sadarbības milzīgo nozīmi cilvēka kā sugas attīstībā un (nereti paškaitējošajā) triumfā pār pārējo dabu. Abas cilvēka būtības puses – vardarbība un empātija – atklājas attiecībās starp filmas četrpadsmit gadus vecajiem varoņiem. Galvenokārt centrā ir Balli un Adi draudzība. Tās, starp citu, ir islandiešu vārdu Baldurs un Arnars īsās formas, turklāt ievērojiet, ka Arnars ir arī paša režisora vārds – viņš neslēpj, ka šajā varonī ielicis daļu savas pusaudžu gadu pieredzes deviņdesmito gadu Islandē, kad valstī bija saasinājusies bērnu un jauniešu vardarbības problēma.
Pat pārsteidzoši, ka filmā ir tik daudz notikumu un situāciju, kas nebūtu svešas daudziem, kas piedzīvojuši pusaudzību "Daiļo būtņu" darbības laikā – deviņdesmito gadu beigās, tūkstošgades sākumā. Pat ja nezini dziesmu, ko filmas personāži trakas ballītes laikā izkliedz akustiskās ģitāras pavadījumā, atliek vien to nomainīt ar Coju un nav grūti iztēloties šo epizodi kādā Latvijas mazpilsētā, nevis Islandē. Un nav arī grūti iztēloties, ka ballīte neizbēgami izies no kontroles. Bet, skatoties uz filmas personāžiem, nav pat jāiztēlojas, bet tikai jāatsauc atmiņā tas čalis no nelabvēlīgas ģimenes, kurš netīrā jakā nāk uz skolu, lai katru dienu tiktu piekauts, vai tas čalis, kura ģimene no pirmā skata liekas pieklājīga, lai gan patiesībā viņa māte ir drusku ķerta, bet tēvs – daļēji funkcionējošs alkoholiķis. Tu zini – kāda jaku iemetīs tualetes podā un apčurās, kāds cits zaudēs savaldību un agresijas uzplūdā nonāks bīstami tuvu apsūdzībai smagu miesas bojājumu nodarīšanā. Kāds mēģinās apdolbīties, "zilonītī" smēķēdams kivi un banānu mizas vai kādu citu pavisam noteikti nenarkotisku augu. Bet būs arī īstas narkotikas, būs razborkas, lēkšana pār žogu, kāpšana augstai ēkai uz jumta pa sarūsējušām trepēm, turklāt kāds katrā ziņā nomīzīs un paliks apakšā. Un pavisam noteikti kāds dabūs ar beisbola nūju pa galvu.
Tas viss, iespējams, liktu "Daiļās būtnes" nosaukt par skandināvu čerņu vai islandiešu kitchen-sink reālismu, par sociālu komentāru vai nesaudzīgu cilvēka vardarbīgās dabas pētījumu. Tomēr Gudmundsona iztēle neizbēgami tiecas poētiskākā virzienā, ievijot sižetā sapņu, vīziju un pat pareģošanas līniju. Atslābumu no varmācības tēmas nodrošina arī komiskas epizodes.
Filmas stiprā puse ir emocionālā ticamība, ko balsta pusaudžu aktieri, meistarīgi un dabiski šķērsodami robežas starp sitienu un glāstu, žņaugšanu līdz ģībonim un apskāvienu. Un, dieviņ tētiņ, cik daudz viņiem ir jāsmēķē! Tomēr brīžam rodas aizdomas, ka režisors gribējis izstāstīt savā pieredzē balstītu stāstu, bet kādā brīdī iesaistījies konsultants, kurš to apkaisījis ar scenāristu skolās un vorkšopos apgūtas dramaturģijas garšvielām. Piemēram, sižetā pavisam burtiski un brutāli parādās bise, turklāt bezgala stereotipiska – ar apzāģētu stobru un nogrieztu laidi, ietīta netīrā lupatā un paslēpta drēbju skapja augšējā plauktā. Vai bise arī izšauj – nespoilošu. Interesanti, ka intervijā Ziemeļvalstu Filmu un TV fondam [2] režisors stāsta, ka lūdzis scenārija versijai uzmest aci Rasmusam Heisterbergam, kurš strādājis, piemēram, pie "Meitenes ar pūķa tetovējumu" Zviedrijā tapušās adaptācijas. Tas liek domāt, ka vismaz daļēji nebūšu kļūdījies ar scenārija konsultanta hipotēzi. Tomēr ne visi dramaturģiskie paņēmieni nostrādā līdz galam. Teiksim, kādā epizodē puikas muļķodamies izsit durvīs caurumu, kas vēlāk kalpo sižetam kā iespēja ieskatīties, kas notiek aiz aizslēgtām durvīm. Pirmajā mirklī tu nodomā: ak, cik gudri un veikli, bet paprātojot saproti, ka cauruma izsišanai nebija nekādu priekšnoteikumu. Tas vienkārši notika. Un filmā, manuprāt, šādu "vienkārši notika" ir drusku par daudz. Un tas jāsaka arī par atslēgas epizodi, no kuras izriet viss filmas sižets – es tā arī nesapratu, kāpēc Adi uzsāk draudzību ar Balli, pēkšņi ierazdamies pie viņa mājās pēc pirmās nejaušās sastapšanās, kuras laikā viņš turklāt atņēma Balli cigaretes un pazemoja. Protams, filma ļauj atrast vairākus skaidrojumus Adi rīcībai (vainas sajūta, ziņkāre), bet tik svarīgas epizodes pamatojums, šķiet, varēja būt daudz nepārprotamāks un skaidrāks.
Un arī filmas finālā, kad esi nobirdinājis aizkustinājuma asariņu un uzmet vēsu skatu nupat divās stundās redzētajam, nonāc pie mulsinoša secinājuma. Nolasot sižetu burtiski, filmas vēstījums par vardarbību un draudzību – gribēti vai negribēti – pasaka: jā, vispār jau vardarbība var būt atbilde, vardarbība var būt arī risinājums, savukārt draudzība un labi nodomi tevi tikpat labi var novest pamatīgās nepatikšanās, piemēram, uz apsūdzēto sola.
[1] Velbeks, Mišels. Elementārdaļiņas. Jāņa Rozes apgāds, 2003, 44. lpp., tulkojis Dens Dimiņš.
[2] https://nordiskfilmogtvfond.com/news/stories/gudmundur-amar-gudmundsson-about-teen-violence-friendship-and-intuition
2