Opija smēķētāju ilustrācija laikrakstā "Le Petit Parisien" (1907, autors nezināms)
 
Par grāmatām
19.03.2021

Noplukuša spārna ēnā

Komentē
2
Saglabā

Lasot Šarla Bodlēra "Mākslīgās paradīzes" ("Neputns", 2020, no franču val. tulk. Gita Grīnberga) un Simona Krasta "Tārpu tēju" ("Bolderāja", 2020)

"Ja vēl neesat, tad izlasiet Bodlēra "Poēmu par hašišu"."
"Tārpu tēja"

Poēma par hašišu

Bodlēra "Poēmā par hašišu", protams, ir arī pašas mantas pagatavošanas apraksts un piebilde, ka franču kaņepes tam nav piemērotas. Simona Krasta "Tārpu tējā" stāstīts par kādu čali, kas gatavojis hašišu no mūsu pašu sējas kaņepes jeb latveikas, tiesa, tas ir ilgs un piņķerīgs process, grāmatā tā nosaukta par "veco sistēmu". Man pašam par hašišu nav nekā, ko stāstīt, bet vismaz par kaņepēm varu.

Neatceros, cik man bija gadu, biju pusaudzis un zināju, ka no parastās Latvijas kaņepes apdolbīties nevar, tomēr, tā kā vectēva dārzā kaņepes auga kā nezāles, vienreiz ņēmu un lapiņas salasīju, izkaltēju, sasmalcināju un glabāju zāļu burciņā.

Ar čomiem reiz ietinām to mantu avīžpapīrā vai arī sastūķējām izbirdinātas prīmas čaulītē un izpīpējām. Kādu minūti, bet varbūt tikai pusminūti mūs visus pārņēma kolektīva smieklu lēkme, kas, cik ātri nākusi, tik ātri arī aizgāja. Nezinu, varbūt placebo efekts, lai gan, godīgi sakot, vismaz es nekādu efektu no tā visa ij negaidīju. (Bodlērs gan stāsta par savādiem reiboņiem, kas pārņem strādniekus pie Eiropas kaņepju pļaušanas, tāpēc varbūt kaut kas tur tomēr ir.) Vairāk gan mēs to neatkārtojām. Burciņā vēl kaut cik bija palicis, vēlāk mamma to atrada, konfiscēja un iznīcināja.

Ar šādu iesākumu varētu gaidīt "Tārpu tējas" protagonista Swimpja pieredzei līdzīgu stāstu, bet ar to tas arī beidzās – narkotikas un citas aizliegtās vielas neesmu nedz gatavojis, nedz iegādājies, nedz uzglabājis. Un labi, ka tā, ja pat no mammas nepratu noslēpt.

Viss mans stāsts par šādām vielām aprobežojas ar pāris dūmiem no kāsīšiem, kas reizumis mēdz nez no kurienes uzpeldēt tusiņos smēķētāju bariņā. Un, kā likums – ja kāda klātesošā balss apgalvo, ka tā esot laba, tīra, īsta utt. manta, tad es attopos pēc brītiņa ar sajūtu, ka manai galvai uzmaukts akvārijs, no kura netieku laukā. Man šķiet, ka es, par laimi, tam visam vienkārši neesmu pielāgots vai piemērots. Nemaz nerunājot par citām vielām. Pat nootrops fenibuts, ko daudzviet gluži legāli izmanto rekreācijas nolūkos, bet dažās postpadomju valstīs, tostarp pie mums, izraksta kā recepšu medikamentu, man vienkārši izsauca visas nepatīkamās sajūtas, kuras tam pēc idejas būtu vajadzējis novērst. Savukārt psihedēliskās narkotikas man vispār neinteresē. Paplašināt apziņu – jūs sakāt? Nē, paldies, man jau pietiek ar to pašu nepaplašināto.

Opija ēdājs

"Tārpu tējā" apgalvots, ka mēs visi, dzemdību namos dzimušie, esam gluži burtiski nākuši pasaulē, jau apdolbījušies ar opioīdiem, proti, morfīnu, ko mūsu mātēm injicēja dzemdībās un kas tātad nonāca arī mūsu sistēmā. Nezinu, cik tas tiesa, bet vismaz pēc paša gribas opioīdu manā sistēmā nekad nav bijis. Taču citādi šķita manai mammai, kad kādu laiciņu pēc stāsta ar vectēva kaņepēm viņa ienāca manā istabā un aizvēra aiz sevis durvis. Tas uzreiz liecināja par ko nelāgu, bet, kad viņa teica: "Dēliņ, apsēdies, mums jāparunā," – vairs nebija nekādu šaubu, ka ir sūdi, lai arī man nebija ne jausmas, kas par lietu. Sekoja jautājums: "Cik smaga ir problēma ar narkotikām?"

Pat nezināju, ko atbildēt, jo, cik zināju, nekādu problēmu nebija.

Un tad izrādījās, ka pie vainas bija ķērpji. Pat neatceros, kā tas sākās, bet ar bračku no viena čoma bijām padzirdējuši, ka ķērpjus varot pīpēt. Nezinu, kāds efekts tika solīts, bet, kad minētais čoms brauca uz mūsu pusi ietusēt, mežā tika salasīts drusku ķērpju – to, kas aug uz koku mizas. Pēc muļķīga un absolūti veltīga eksperimenta tika secināts tas, kam jau tāpat bija jābūt skaidram, — no ķērpju pīpēšanas ne tikai nav nekāda efekta, tā vienkārši ir nepatīkama pieredze, kuru jebkuram normālam cilvēkam un pat tādiem idiotiem kā mums nerastos vēlme atkārtot. Tomēr salasītie ķērpji visparastākajā celofāna maisiņā nezin kāpēc tika nolikti skapī un veiksmīgi aizmirsti, līdz tos atrada mamma. Protams, tas radīja jautājumus. Nabaga mamma – nē, mēs nebijām narkomāni, mēs vienkārši bijām stulbeņi.

Kad māte uzzināja, ka šī mīklainā substance, kas viņas apziņā bija izaugusi pat ne līdz marihuānai, bet gan heroīnam, ir ķērpji, sekoja atvieglojums. Tāds atvieglojums, ka nešķita vairs svarīgi uzdot pavisam loģisku jautājumu – kāda velna pēc skapī celofāna maisiņā glabāt ķērpjus?

Par vīnu kā individualitātes izkāpināšanas līdzekli

Pagājušajā vasarā nejauši sastapu uz ielas spalvasbrāli. Teicās nākam no Anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Pajokoja – kā nekā nupat iznācis Bukovska "Kodiens". Ja nu, lasot leģendārākā literārā dzērāja pantus, sagribas iedzert?

Atcerējos šo epizodi, saņēmis piedāvājumu uzrakstīt par Bodlēra "Mākslīgajām paradīzēm". Par hašišu un opiju vienalga – nav mana lieta. Mani vairāk satrauca tās dažas lappuses, ko Bodlērs veltījis vīnam, manam dēmonam. Starp citu, pirmoreiz piedzēros tieši no vīna, tiesa, tas gan nebija heroisku mūziku rosinošs burgundietis vai Šampaņas vīns, kas, pēc E. T. Hofmaņa prāta, iedvesmo komiskās operas, bet gan Sēlijas mājas vīns no āboliem, kas iedvesmoja manu kuņģi uz vēmienu.

Kopš tā laika vīna un tā sabiedroto dēmons metis sava noplukušā, blusainā spārna ēnu pār manu dzīvi. Lai gan varētu iebilst, ka tas noticis jau agrāk, jo, kā dziedam dziesmiņā par alutiņu – veco brāli, "es piedzimu, tu jau biji, es nomiršu, tu paliksi".

Protams, nevaru šai jautājumā pateikt neko jaunu. Lai arī ko rakstītu Bodlērs, lai arī kā mēs mīlētu anakreontisko dzeju vai tādus dzērājus kā Bukovski, vai seriāla "Black Books" galveno varoni, dzeršana paliek dzeršana un ikviena dzērāja ceļš teju vienmēr ir pārsteidzoši līdzīgs. Radošs cilvēks nedzer tāpēc, ka būtu apveltīts ar īpaši jūtīgu, dziļu un smalku dvēseli, kam jāapreibinās, lai izkāpinātu savu personību vai, gluži pretēji, to apslāpētu. Tas tā varētu likties vien tāpēc, ka par radošo atkarībām mēs visbiežāk uzzinām, bet vairākums dzērāju ir anonīmi (no pun intended, AA).

Reizēm es iedomājos, kā mēs izskatītos kādai citplanētu civilizācijai, kas nepazīst apreibināšanos un atkarības (šis elements gan šādā spekulācijā liekas vēl fantastiskāks par ārpuszemes civilizācijas ierašanos uz mūsu planētas). Kā mēs izskaidrotu to, ka lielākajā pasaules daļā teju ik uz stūra ir pieejama viela, kas pēc samēra neilga patīkamā efekta, izraisa galvassāpes, briesmīgu pašsajūtu, smadzeņu šūnu bojāeju, nemaz nerunājot par tās lietošanas ilgtermiņa sekām uz organismu, psihi vai postu sociālā un ekonomiskā griezumā? Tiesa, nevajag pat tik fantastisku sižetu kā citplanētieši. Ar līdzīgu jautājumu būs saskāries, šķiet, teju jebkurš atkarīgais, sastopoties ar ne-atkarīgā pārmetumiem un neizpratni. Sak, vecīt, kam tu dzen sevi postā, tas taču tevi nobeigs. Bet tā arī ir atkarības būtība – neskatoties ne uz ko, par spīti visam, ģimenei, tuvākiem un tālākiem tuvajiem, paša labsajūtai un veselībai, tu stiepsies pēc glāzītes, tabletes vai šļirces. Kā teiktu Gordons Remzijs, simple as that.

Diezin vai kāds apzināti izvēlas kļūt par atkarīgo – procesā parasti ir iesaistīts vesels mudžeklis faktoru un apstākļu, un laikam jau līdzīgi būs arī ar atkarību uzveikšanu, ja tas vispār ir īstais vārds. Man ir paveicies, un šodien esmu skaidrā trīssimt četrdesmit septīto dienu. Varbūt es patiešām biju neglābjams gadījums, ja bija vajadzīga pasaules mēroga pandēmija ar miljoniem inficēto un mirušo, lai noturētu mani uz skaidrības ceļa. Nevaru gan teikt, ka tas būtu padarījis mani par pavisam citu, labāku cilvēku. Piemēram, joprojām mokos un moku citus ar dedlainiem, tāpēc arī sen solītais raksts par Bodlēra "Mākslīgajām paradīzēm" paspējis kļūt par šo gabalu, lai nu kas tas arī būtu.

Izskaņa

Nupat manas dzimtās pilsētas robežās, kaut kur ne tik tālu no dārza, kurā reiz auga mana vectēva kaņepes, esot atklāta līdz šim lielākā hašiša krava Latvijas vēsturē – vesela tonna. Patiešām, izlasiet Bodlēra "Poēmu par hašišu" un, protams, pārējās "Mākslīgo paradīžu" daļas ja ne par godu šim rekordam, tad kaut vai tāpēc, ka tas ir izcils esejistikas paraugs, turklāt lieliskā Gitas Grīnbergas tulkojumā. Šķiet, Bodlērs varētu baudāmi rakstīt arī par ziepēm vai zābaksmēru. Un arī "Tārpu tēja" ir jālasa, vēlams, paralēli Bodlēram kā, atvainojiet par banalitāti, ieskats mūsdienu mākslīgo pekļu (piedodiet arī šo banalitāti) dziļumos. Bet pats galvenais – lūdzu, tā uzmanīgāk ar narkotikām, citādi sanāks kā Swimpim un degradēsieties par homofobu.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!