Debesis

Pamestais ūdenstornis, uz kura jumta auga zāle un daži sīki, kropli bērzi, bija vistuvākā vieta debesīm mūsu rajonā.

— Kāp! — Māris vēlreiz uzsauca Sīkaļam, sastingušam kādu trīs stāvu augstumā virs mūsu galvām, un Sīkaļa lika trīcošo pēdu uz nākamā pakāpiena.

Piesardzīgi viņš uzcēla blakus otru kāju, it kā tā būtu ieģipsēta vai vispār būtu priekšmets, nepiederīgs paša ķermenim. Viņš atkal saminstinājās. Tur, kur bija jāsper nākamais solis, sekoja divus pakāpienus plats tukšums.

Es stāvēju aiz Māra muguras, neteikdams ne vārda. Manas rokas caurajās džinsu kabatās. Neviļus pirksti ieķērās augšstilbos. Es zināju to vietu ceļā pretī Debesīm, kur pakāpienu betons bija izdrupis. Tur bija palikusi vien sarūsējusi metāla armatūra, torņa skelets sarecējušu asiņu krāsā.

Ūdenstorņa virsotni par Debesīm sauca Māris. Varbūt viņš to bija izdomājis pats, varbūt tas nāca no rajona folkloras, kas bija atceļojusi pie viņa tā, kā niknums un dusmas pārmantojas no vienas vīriešu paaudzes uz nākamo. To es nezināju — šim rajonam bija dziļa vēsture, vēl dziļāka par ūdenstorņa saknēm. Bet es pazinu ceļu augšup, ko reiz biju veicis arī pats, sekodams Mārim, spiezdams bailes atpakaļ sevī, lai arī kā tās centās izgāzties līdz ar visu kuņģa saturu ārā pa manu muti.

— Kāp! — Māris atkārtoja skaļāk un niknāk, kamēr Sīkaļa, abām rokām ieķēries margās, kas stiepās tikai gar ārējo malu, lūkojās lejup uz mums. Viņš bija ietupies ceļgalos, gribēdams palikt kaut nedaudz tuvāk pie zemes.

Māris pieliecās un pacēla kaut ko plaukstā. Tas bija akmens vai betona atlūza, nodrupusi no kāda pakāpiena. Viņš papurināja roku un, izkustinājis pleca locītavu, meta.

Garām.

Kā arī bija nodomājis.

Vismaz šoreiz.

Atlūza atsitās pret sarkano ķieģeļu mūri kaut kur virs Sīkaļas galvas. Viņš sagrīļojās.

— Nemīz, sīkais! — Māris uzsauca un iesmējās, taču viņa smiekli tūlīt aprāvās. Asmens, kas apstājas dažus milimetrus no dzīvas miesas.

Manas lūpas palika sakniebtas. Man jāizliekas, ka manis te nav. Taču, ja Māris pamestu skatu atpakaļ, arī man nāktos smieties. Kā jaunākajam brālim, kurš nedrīkst izrādīt, ka atpaliek no vecākā, nežēlīgā brāļa pārdrošības.

Man nebija brāļa. Un nebija citu draugu. Tikai Māris. Kādēļ viņš vispār sauca mani ārā, lai vazātos pa rajonu, dauzītu pēdējos stiklus, kas palikuši pamestajās ēkās aiz žoga, mēģinātu no kāda izprasīt cigareti vai izspiest naudu aliņam no tādiem kā Sīkaļa? To visu gan darīja Māris. Es skatījos. Stāvēju blakus. Stāvēju malā.

Sīkaļa asarām pilnām acīm atkal paraudzījās lejup, meklēdams pēc žēlastības, taču viss, ko viņš ieraudzīja, bija Māris, kurš pieliecās, lai atkal paceltu kaut ko no zemes — īstas grīdas te nemaz nebija, vien nostaigāta, melna zeme.

Sīkaļa ievilka elpu, it kā aizrīdamies ar gaisu, un spēra soli pāri tukšumam. Ik skaņa izskanēja augstajā telpā, kas bija kļuvusi par rezonatoru viņa šņukstiem. Tikmēr betona vai akmens gabals sila Mārim plaukstā.

Nezinu, cik ilgi tas viss vilkās, laiks ritēja lēni, it kā tu skatītos uz sekunžu rādītāju, neatraudams no tā skatienu.

Sīkaļa kāpa. Lēni, tomēr kāpa, līdz, nonācis kaut kur pusē starp mums un Debesīm, apstājās.

Viņš ieliecās zemāk ceļgalos, gandrīz tupus, un aizmiedza acis.

— Man kāpt augšā un tev palīdzēt? — Māris jautāja, uzsvērdams ik vārdu, un, spēji atvēzējies, meta.

Ciets priekšmets nodžinkstēja pret kāpņu dzelžiem kādu stāvu zem Sīkaļas. Viņš sakņupa vēl zemāk pusceļā starp savām bailēm no augstuma un bailēm no Māra.

— Lūdzu, nevajag! — Sīkaļa izstostīja, pirmoreiz, kopš uzsācis kāpienu, izdvesdams saprotamus vārdus.

Es cerēju, ka Māris beidzot apstāsies, bet klusēdams viņš pienāca pie kāpnēm un, uzkāpis dažus soļus, sāka purināt margas un lēkāt pa pakāpieniem. Viss nodrebēja, vibrācijai ceļoties augšup pa ļodzīgo konstrukciju pretī trīcošajam miesas kamolam tur, augšā. Uz zemes nobira pa kādam betona gabaliņam.

Tad viņš pievērsās man. Viņa sejā nebija pilnīgi nekādas izteiksmes.

— Ko tu gaidi? Davai, svied viņam ar kaut ko! — Tas pat neizklausījās pēc uzsauciena, pavēles, balsī drīzāk viedās izbrīns, ka vēl neesmu pievienojies viņa cietsirdības rotaļai.

Es negribīgi skatījos zemē un izlikos, ka nevaru atrast, ar ko mest, lai gan parocīga atlūza mētājās tieši pie manas nonēsātās botas purngala.

— Arī gribi kāpt augšā?

Es pacēlu betona šķembu un metu uz labu laimi kaut kur Sīkaļam garām, saprazdams, ka viņš uzkāpis pietiekami augstu, lai es nevarētu aizsviest, kur nu vēl trāpīt.

Nu, kur tu met? — Māris iesaucās it kā ar dusmām, it kā ar viltotu vilšanos.

— Nevajag! — atskanēja no augšas.

— Tad kāp! — Māris sauca, it kā tas nebūtu vien nežēlīgs untums, bet kaut kas ļoti svarīgs, no kā atkarīga viņa paša dzīvība. — Kāp, Sīkaļa, kāp!

Un viņš kāpa. Šoreiz vēl gausāk, kamēr viņa astmatiskie šņuksti kļuva arvien biežāki. Tomēr viņš neatlaidās no margām, lai notrauktu puņķus vai asaras, kas aizmigloja skatienu. Viņš vairs nelūkojās lejā pēc cerības. Un arī kāpņu virsotne nesolīja izeju.

Pēdējo posmu viņš pieveica brīžiem pīles gājienā, ieliecies, cik zemu vien iespējams, brīžiem gandrīz vai rāpodams uz ceļgaliem.

Tas varētu izskatīties smieklīgi, bet es nesmējos, tikai truli blenzu, un arī Māris vairs nesmējās.

Likās, jo augstāk Sīkaļa uzkāpa, jo vairāk viņa bailes pieņēmās spēkā, līdz pēdējos pakāpienus viņš pievarēja, līzdams uz vēdera, ieķēries torņa platformā, kur metāla kāpnes beidzās.

Tur viņš nozuda mūsu skatam, beidzot nonācis līdz drošākam pamatam, mānīgai sajūtai, ka atguvis zemi zem kājām, kaut tagad tikai trepes, kas veda vēl augstāk, uz pašu virsotni, uz torņa jumtu, šķīra viņu no īstajām debesīm.

— Kāds tagad plāns? — es jautāju, kad kādu brīdi bijām nostāvējuši klusēdami, nenovērsuši skatienus no kāpņu gala. Es centos izklausīties vēsi.

Māris neatbildēja.

— Kā viņš tiks lejā?

Māris skatījās augšup samiegtām acīm, it kā lūkotos saulē. Pat te, uz zemes, joprojām bija dzirdama Sīkaļas elsošana, bet tad tā aprimās. Augšā viss kļuva pilnīgi kluss, un Māra acis pievērsās pasaulei šeit, lejā.

— Nokāps, — viņš teica, nolēcis no kāpnēm. Viņš noberzēja plaukstu pret plaukstu un novilka ar tām pret treniņbiksēm. Nu viņa rokas bija tīras.

— Tu domā?

— Nemīz! Protams, ka nokāps, — viņš galvoja un nospļāvās, it kā tas piešķirtu viņa vārdiem vairāk svara.

— Tad okei, — tas bija viss, ko varēju atbildēt. Nespēdams balsij iedvest diez ko daudz pārliecinātības, es skatījos viņam garām uz sienas, ko klāja uzraksti, ieskrāpēti ķieģeļos gadus pirms tam, kad bijām pasākuši reizumis nākt uz šejieni. Tur bija lamuvārdi un jēlības trijās valodās, neatšifrējami iniciāļi, grupu nosaukumi, kas kādreiz bijuši devīzes, par kurām varēja nākties maksāt ar asinīm.

— Tad okei, — Māris atkārtoja un, garlaikoti paspēris betona gabalu, devās uz izejas pusi. — Ejam!

Viņam aiz muguras es palūkojos uz savu delnu, netīru no atlūzas, ar kuru biju metis Sīkaļam, un tikai tad pamanīju, ka tā trīc.

 

___

 

Māris atvēzējās un meta. Akmens atsitās pret ēkas sienu blakus logam. Tā rāmja augšējā stūrī brīnumainā kārtā vēl turējās robots stikla gabala trīsstūris. Logu ailas jau sen bija tukšas, bet pirmajā stāvā aizsistas ar dēļiem. Stiklus mūsu vecumā bija izdauzījuši citi čaļi, kas tagad jau bija pieauguši. Tie paši, kas atstājuši uzrakstus uz ūdenstorņa sienām. Rūnas. Hronikas par cīņām, par kurām nu liecināja vien šīs ķieģelī ar naglu ieskrāpētās rētas.

Māris paņēma aiz auss aizsprausto cigareti un ielika to mutē.

Bija pagājušas dažas dienas, un mēs joprojām nebijām manījuši Sīkaļu. Mūsu rajons bija pietiekami liels, lai cilvēki varētu nesveicināties, satikušies kāpņu telpā. Taču tas bija pietiekami mazs, lai ziņa par kāda zēna pazušanu vai nokrišanu no ūdenstorņa izplatītos ātri.

Aizsmēķējis Māris pacēla zodu augšup un samiegtām acīm izpūta pirmo dūmu.

Rajonā neviens nerunāja, ka būtu atgadījies kas ļauns. Ar Māri ne reizi nebijām pat ieminējušies par to, kas todien notika tornī. Mēs izturējāmies, it kā nebūtu atgadījies kas īpašs. Mēs izturējāmies, it kā vispār nekas nebūtu atgadījies.

— Pa trim tjagām, — Māris teica, ievilka tikpat garu dūmu kā iepriekš un, to neizpūtis, atgāza galvu, lai iedzertu alu.

Viņa ādamābols sakustējās zem ādas, ko klāja daži gari bārdas sari.

Pirmajā naktī pēc Sīkaļas kāpiena nebiju spējis aizmigt, prātā nāca uzmācīgas domas, kas vēlāk, pēc dažām nemierīgām stundām, iekļuva arī manā miegā. Negaidīts zvans pie durvīm, Sīkaļas vecāki vai policija aiz tām, vai visi kopā. Nē, tā nevar būt, es spriedu. Viņš nezina, kur dzīvoju. Viņš pat nezina manu vārdu. Un arī es pats — kā attapos — nemaz nezināju viņa īsto vārdu. Un, ja nu kādā mistiskā veidā par visu uzzinājusi māte — es murgodams iedomājos — un rīt viņa ienāks manā istabā ar to savādo vaibstu, kas vienmēr mēdza uznirt viņas sejā rūpēs — rūpēs par mani. Nekad nebiju redzējis šo viņas sejas versiju adresētu kādam citam. Pat tēvam ne. Priekš viņa mātei bija citi vaibsti. Šī sejas izteiksme bija rezervēta vienīgi man.

Dienasgaismā nakts domas likās pārāk murgainas, lai varētu iespraukties īstenībā, tomēr iespēja, ka ar Sīkaļu atgadījies kas daudz ļaunāks par jau izciesto pazemojumu, palika un nedeva mieru.

Ievilcis trešo dūmu, Māris pastiepa man pretī cigareti, turēdams to izslietu starp rādītājpirkstu un īkšķi. Aiz nagiem vīdēja tumšas netīrumu stīpiņas.

Tagad, kad atkal biju ar Māri, trauksme pagaisa. Viņam blakus es it kā ieguvu daļu viņa pārliecinātības un nežēlības, lai gan, ieplūdusi manī, tā pārvērtās par gļēvumu — stāvēt blakus un skatīties, neiebilst, neiejaukties.

Es paņēmu cigareti, tas sanāca kaut kā pārlieku saudzīgi un maigi šai vietai iepretī kazarmu apdrupušajai, notecējušajai sienai. Kādreiz te bija izvietotas armijas daļas. Tolaik tā bija slēgta teritorija. Runāja, ka tā esot saistīta ar netālo militāro lidlauku, ar gaisa desantu, bet tagad vairs nekas šeit neliecināja par lidojumu vai debesīm. Tām te nevarēja pietuvoties nekas smagāks par akmeni, tēmētu stiklā, vai tik vien kā skatiens augšup, bezmērķīgs un īss, kad tu atgāz galvu, lai pieliktu pudeli pie mutes.

Saspaidītais cigaretes filtrs iegūla man lūpās, un es sajutu, ka tas ir mikls un rūgts. Māris vienmēr sakoda un saspieda cigareti, it kā cenzdamies no tās izdabūt stiprāku dūmu. Viņš vienmēr gribēja atstāt aiz sevis pēdas. Es vienmēr biju nemanāms un tāds arī gribēju palikt.

Māris padeva pudeli, bija pienākusi mana kārta izpildīt rituālu. Es ievilku dūmu tik dziļi, cik vien spēju, aizturētu elpu iedzēru pāris malkus jau sasilušā alus un tad izelpoju.

Viņš atrada vēl vienu akmeni, pagrozīja to plaukstā un mēģināja atkal. Nodžinkstēja stikls. Māris sāka griezties uzvaras dejā.

— Jā! — viņš sauca. — Tu redzēji, tu redzēji?

Es pamāju ar galvu.

Draudzīgi, taču ar pārlieku spēku viņš uzgrūdās manam plecam, it kā gribēdams izsist no manis gaidīto sajūsmu par savu veikumu. Alus noklunkšķēja pudelē man rokā.

— Beidz, — es teicu, atkāpies soli atpakaļ, — izliesi alu.

Māris nostājās boksera pozā man pretī, pārspīlēti mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tas bija it kā pa jokam, bet es zināju, ar ko var beigties Māra joki.

Un tad viņam aiz muguras no kazarmu stūra iznāca viņi.

— Māri, — es teicu, pamādams ar galvu uz to pusi.

Tie bija džeki no Māra skolas. Nedaudz pa priekšu gāja Oskars — blondiem, pagariem matiem, kuri dabiski izveidojās frizūrā, kādu mūsu skolā līdzības dēļ sauca par peņa galvu.

Māris pagriezās uz viņu pusi, nolaidis rokas gar sāniem.

— Van Damme! — Oskars smīnēdams sacīja sveiciena vietā. Uz mani viņš pat nepaskatījās.

Ik pie soļa būdīgajam augumam viegli nozvārojoties, blakus nostājās Goša. Viņš vienmēr pavadīja Oskaru kā tāda uzblīdusi ēna, miesassargs, gatavs savās milzīgajās rokās pārraut uz pusēm itin visu, uz ko vien norādījis saimnieka pirksts. Runāja, ka reiz viņš piekāvis savu tēvu, kurš sitis māti. Kopš tā laika ģimenē valdot vienīgi miers un saticība.

Viņi abi dzīvoja citā pagalmā mūsu rajonā. Mēs nebijām draugi, vienkārši zinājām cits par citu. Un turējāmies pa gabalu. Mūs nekas nevienoja. Mums nebija rēķinu, ko kārtot. Mums nebija, ko dalīt. Šajā rajonā pietika teritorijas gan viņiem, gan mums.

Vismaz pagaidām.

— Iedod uzpīpēt! — Oskars teica.

— Mums nav.

— Ak, tad nav… — viņš lēnām vilka. — Un kas tas?

Viņš pamāja ar galvu uz cigareti, kas izdega man pirkstos, joprojām neskatīdamies uz mani pašu, it kā manis te nemaz nebūtu.

— Pēdējā.

— Pēdējā, — Oskars domīgi noteica, — pēdējā, tu saki.

Tas bija kaut kas starp jautājumu un secinājumu.

Mirkli viņš palūkojās debesīs, kas šajā vietā likās vēl zemākas, nospiedošākas nekā citur rajonā, un sazin kādēļ aptaustīja savu rētu, it kā pārliecinādamies, vai tā joprojām ir vietā. Tā bija taisna švīka, kas stiepās virs viņa labās uzacs un aprāvās kaut kur pie matu līnijas.

Palūkojies uz viņa pieri, atcerējos, kā skolā bijām nokristījuši šādu matu sakārtojumu, un nespēju noturēties nepasmīnējis. Oskars pirmoreiz paraudzījās man sejā. Manas lūpas atkal savilkās par taisnu līniju.

— Ejam, Goša! — Oskars sacīja, atlaizdams pirkstus no rētas. Brūce bija sadzijusi tā, ka rētaudi tai lika izskatīties pēc posmaina tārpa.

Kad viņi jau bija pagājuši tālāk par trāpīga akmens sviediena attālumu, Oskars izvilka no kabatas cigarešu paciņu, un viņi abi aizsmēķēja.

Pavadīdams viņus ar skatienu, Māris nobrauca ar piedurkni gar lūpām, notraukdams no tām kaut ko, par kā klātbūtni zināja vienīgi viņš pats, un nospļāvās.

Tā, it kā izspļautu asinis.

 

___

 

Tā bija tukšā diena. Mums nebija ne naudas, ne cigarešu. Kārtējie bezmērķīgie klejojumi. Garlaicība, kas gluži vai plosīja Māri no iekšpuses, uzlādēdama viņa niknumu.

Mēs gājām gar vienu no tām rajona ēkām, kas jau pirms gadiem bija izdemolētas, bet nu, kad iekšā vairs nekas nebija palicis, aizsistas ar dēļiem. Kaut kur aiz stūra skanēja smiekli un saucieni. Tur kaut kas notika. Māris atdzīvojās kā suns, kas pamanījis strauju kustību, un neviļus paātrināja soli.

Tas bija futbollaukumā. Patiesībā tas bija vien līdzens taisnstūra zemesgabals, kurā kāds reiz bija pasācis dzenāt bumbu, un tā nu laika gaitā tas tika nosaukts par futbollaukumu. Šovasar zāle vēl ne reizi nebija pļauta. Katrā laukuma pusē gulēja pa diviem akmeņiem, kas tur reiz nomesti, iezīmējot vārtus. Cik vien atceros, tie vienmēr bijuši tur. 

Mēs ieraudzījām Gošu, Oskaru un viņa divus gadus vecāko brālēnu, kurš dzīvoja citā pilsētā. Un Sīkaļu.

Viņš bija ielenkts. Lai uz kuru pusi viņš censtos izrauties, kāds no trijiem aizšķērsoja ceļu.

— Ejam! — Māris sacīja un devās viņiem pretī. Nedaudz atpalikdams, es sekoju.

Sīkaļa veica kārtējo mēģinājumu izkļūt no ielenkuma, taču šoreiz, nostājies priekšā un aizšķērsodams ceļu bēgšanai, Oskars viņu pagrūda. Sīkaļa gandrīz novēlās uz muguras zālē, taču Oskara brālēns viņu pārtvēra un atkal pagrūda. Oskars pagrieza viņu riņķī un atkārtoja to pašu. Vienīgi Goša turējās nostāk ar tādu kā mulsumu sarauktajās uzacīs, kamēr viņi smiedamies šurpu turpu mētāja savu upuri, kurš vairs pat necentās pretoties. Divu plēsīgu zvēru medījums, ar kuru tie rotaļājās.

— Eu! — Māris uzsauca, tuvodamies un paātrinādams gaitu. Visi, ieskaitot Sīkaļu, pavērsa skatus uz viņu.

— Ā, Van Damme, — Oskars ierēca, spēcīgi aizgrūzdams Sīkaļu, kurš paspēra dažus soļus un, tik tikko noturējis līdzsvaru, tomēr nenokrita.

— Atšujies no viņa! — Māris teica, nostājies pretī Oskaram un pamādams ar galvu uz Sīkaļas pusi.

— Es neko nedaru, — Oskars atbildēja un pacēla atvērtas plaukstas sev priekšā, rādīdams tās Mārim.

— Un vispār, — viņš turpināja, savādi pamirkšķinādams ar aci zem rētas, — kas tev par daļu?

Māris nepaspēja atbildēt.

Oskara brālēns saķēra viņu no aizmugures aiz elkoņiem. Māris mēģināja izlauzties, saliekdamies uz priekšu, taču tvēriens bija pārāk ciešs.

Es rāvos uz viņa pusi, taču ceļu aizšķērsoja Goša. Viņš satvēra manas rokas un nolieca tās man gar sāniem. Es pretojos, un viņš negaidīti tās atlaida, lai gan viegli būtu spējis noturēt. Viņš soli atkāpās. Es sarāvos, gatavs tūlīt sajust Gošas pirkstu kauliņus ietriecamies kaut kur man sejā, taču viņš nesita. Es nebiju pelnījis pat to. Mani spēki nebija viņa sitiena vērti.

Oskars iedzina dūri Mārim vēderā, viņš atkal centās saliekties, taču šoreiz aiz sāpēm. Tad Oskars sita vēlreiz. Māris nolamājās līdz ar spļāvienu — tas bija vienīgais, ar ko viņš varēja atbildēt pretiniekam.

— Bļaģ, nespļauj man virsū! — Oskars iesaucās un belza vēlreiz.

Goša bija pagriezis galvu, skatīdamies sev pār plecu. Es paspēru soli uz priekšu, viņš ar acs kaktiņu to pamanīja un, atkal pievērsies man, uzgrūdās virsū, manam zodam iegrimstot viņa plecā. Mēs spiedāmies viens pret otru, es turējos pretī ar visu spēku un svaru, saozdams viņa iesvīdušos, nemazgātos matus un aromātu, kas vēdī no kāda, kurš tikko smēķējis.

Sīkaļa, atkāpies drošā attālumā, visu vēroja.

"Kāpēc viņš nebēg prom?" es domāju.

Oskars brīdi norimās un stāvēja pretī Mārim, varbūt apsvērdams, vai sist vēl, varbūt prātā pārcilādams visas tās lietas, ko vien var nodarīt kādam, kurš nespēj pretoties. Viņš lēnām vilka ar pirkstiem te augšup, te lejup pār savu rētu, it kā tas palīdzētu viņam domāt.

Klusumā mēs visi gaidījām, kas notiks tālāk. Tagad viss bija atkarīgs no Oskara. Varēja vien dzirdēt Māra smagos, seklos elpas vilcienus.

Attapos, ka ar Gošu esam pārstājuši cīkstēties un stāvam blakus, raudzīdamies te uz Oskaru, te uz Māri, kurš vairs nepretojās, piekalis skatienu kādam punktam kaut kur pie Oskara kroseņu purngaliem.

Es neiejaucos. Kā iepriekš biju stāvējis blakus Mārim, skatīdamies, kā viņš iekausta Sīkaļu, tā es stāvēju malā tagad, kad viņš pats bija kļuvis par plēsoņas upuri.

— Nu, varbūt pietiks? — ierunājās Oskara brālēns, saviebis seju, it kā tas būtu viņš, kura vēders nupat apstrādāts ar dūri. — Man jau rokas sāp no turēšanas.

Oskars atlaida pirkstus no pieres. 

— Nekad vairs, — viņš runāja pie pašas Māra sejas, uzsvērdams katru vārdu, — nekad vairs nesaki man, ko man darīt un ko man nedarīt!

Māris skatījās viņam garām, it kā aiz pretīguma vērsdamies prom no viņa rētas posmainā tārpa.

— Saprati? — Oskars nobeidza un vēl reizi iebelza Mārim pa vēderu, lai gan šoreiz vairs ne tik spēcīgi kā iepriekš.

Oskara brālēns atlaida tvērienu un ar cietēja izteiksmi sejā purināja savas garās, stiegrainās rokas.

— Fu, galīgi piekusu, — viņš izdvesa.

Māris pagāja dažus soļus un, saķēris vēderu, noliecās. Viņš spļaudījās, skatīdamies nepļautajā, nomīdītajā zālē.

Oskars ar brālēnu un Gošu devās prom neatskatīdamies, vien Goša mirkli palūkojās atpakaļ vispirms uz Māri, tad uz Sīkaļu, saraucis pieri, it kā aiz centieniem saprast, kas šeit nupat noticis.

Māris atsēdās zālē.

— Kā tev ir? — es jautāju.

— Būs labi, — viņš teica, mēģinādams pasmaidīt, — asinis nespļauju.

Viņš gribēja piecelties, taču atkrita atpakaļ. Es pastiepu roku un palīdzēju viņam tikt uz kājām. Viņa plauksta bija vēsa un mikla.

— Tiešām viss labi?

— Dzīvošu, — viņš atbildēja, atlaidis manu roku.

— Un ko tu te stāvi? — es uzsaucu Sīkaļam, kurš joprojām nebija izkustējies no vietas un samulsis skatījās uz mums, — pis nahuj no šejienes!

Iepriekš nespējis Mārim palīdzēt, es izgāzu dusmas uz Sīkaļu. Šoreiz man viņa it nemaz nebija žēl.

— Nevajag, — Māris teica un uzrunāja mani vārdā, kā nekad nedarīja.

— Nafig? Priekš kam tas viss? — es atģidos kliedzam, pamezdams ar roku uz Sīkaļas pusi. Tikai tagad es sapratu, ka trīcu, tāpat kā todien ūdenstornī. Un arī mana balss skanēja svešādi.

Māris neatbildēja, vien samiegtām acīm, it kā skatītos saulē, pavērsa galvu augšup tajā virzienā, kur virs rajona namiem, virs pamestajām kazarmām, virs mums un mana kauna par stāvēšanu malā slējās dažiem kropliem bērziem apaugusī Debesu virsotne.

 

___

 

Sīkaļa sēdēja man blakus un, čirkstinādams kramiņu, te uzšķīla liesmu, te atkal ļāva tai nodzist. Kā pērtiķis, kuram rokās kāds iedevis šķiltavas, es nodomāju. Uz diviem akmeņiem mēs bijām uzlikuši dēli, izrautu no žoga, kas norobežoja pamesto armijas teritoriju. Ar katru gadu tas arvien vairāk un vairāk padevās puvei un to sirojumiem, kuri dzīvoja mājās bez centrālās apkures.

Nezin kur Māris bija sadabūjis krēslu ar izkritušu atzveltni un saplēstu dermatīnu. Viņš sēdēja uz tā, bet Marina bija iekārtojusies viņam klēpī ar seju pret viņu. Vienu roku viņš slidināja pāri viņas mugurai zem krekliņa, tikmēr otru ik pa laikam centās iedabūt aiz viņas džinsiem, taču tie bija pārāk cieši. Viņa tikai ķiķināja.

Pēdējās nedēļās daudz kas bija mainījies.

Es piebikstīju Mārim, aplī bija pienākusi viņa kārta iedzert. Viņš izdabūja roku no Marinas krekliņa apakšas un satvēra pustukšo divlitreni.

Sīkaļa bija sācis klejot kopā ar mums. Tikai viņš vairs nebija Sīkaļa, bet Sils. Tā mēs viņu tagad saucām. Tas bija viņa uzvārds. Klusībā es viņu gan joprojām dēvēju par Sīkaļu.

Mēs iemācījām viņam smēķēt. Viņš dzēra kopā ar mums alu. Mēs gājām uz upi peldēties. Sēdējām uz betona blokiem pamestajā ābeļdārzā. Klīdām kādreizējā armijas teritorijā. Metām ar akmeņiem pa kazarmu logiem. Mēģinājām iekļūt ar dēļiem aizsistajās ēkās. Reizēm nīkām te, betona bunkurā zem mākslīga paugura, kas to apslēptu no ienaidnieka izlūklidmašīnām un satelītiem, ja vien Aukstais karš nebūtu beidzies pirms vairāk nekā desmit gadiem. Mēs šeit bijām iekārtojušies pavisam nesen.

Vienīgi — mēs vairs negājām uz ūdenstorni. Mēs nerunājām par ūdenstorni. Mēs nerunājām par to, kas todien notika. Būdami trijatā, liekas, mēs pat neskatījāmies uz ūdenstorņa pusi. Arī futbollaukums pēc vārdos neizteiktas vienošanās bija kļuvis par vietu, ko nedrīkst pat pieminēt.

Un Marina. Nezinu, kā viņi abi bija sagājuši kopā. Es nejautāju. Viņa vienkārši kādu dienu uzradās blakus Mārim. Reizēm viņa nāca mums līdzi, reizēm ne. Viņa darīja, kā gribēja. Brīvs putns. Bet vienīgais lidojums, ko atzina Māris, bija akmens lidojums stiklā. Ne ar ko labu tas viss nevarēja beigties. Bet tā nebija mana darīšana.

— Au! Uzsūksi zilumu! — Māris iesaucās, celdams pudeli pie lūpām, taču kakliņa vietā tās pieplaka Marinas mutei. Viņa pirkstiem beidzot bija izdevies iespraukties aiz viņas biksēm, taču tie gribēja iekļūt dziļāk un vēl dziļāk, ietiecoties viņā pašā, tajā, kas viņa bija.

Divlitrene izkrita viņam no otras rokas, kas ieslīdēja, kur bijusi iepriekš, — zem viņas krekliņa. Neviens no mums nepieliecās, lai pudeli paceltu. Uz betona grīdas no kakliņa tecēja alus un auga peļķīte.

Es palūkojos uz Sīkaļu un pamāju uz izejas četrstūri, pa kuru tumšajā, pilošajā telpā nāca gaisma.

— Ejam! — es gandrīz čukstus sacīju.

Viņš izlikās, ka nesaprot, vai arī patiešām nesaprata un kā apburts turpināja raudzīties augstajā šķiltavu liesmā. Viņš bija tās izjaucis, lai varētu uzgriezt lielāku gāzes padevi.

Alus pleķis jau bija aizsniedzies līdz Māra zolei, taču viņam šobrīd tas bija pilnīgi vienalga.

Pamājis vēlreiz, es pacēlu no grīdas otru, neiesākto divlitreni un izgāju ārā. Sīkaļa negribīgi sekoja.

Es atsēdos uz zemes, atbalstījis muguru pret betona sienu pie ieejas bunkurā. Sīkaļa apsēdās tāpat, tikai otrā pusē.

Nebija, ko teikt. Šķiet, tā bija pirmā reize, kad bijām palikuši divatā.

Es izvilku savu zilo Vinstonu un aizsmēķēju.

— Gribēsi? — pastiepu atvērto paciņu Sīkaļam. Viņš paliecās uz manu pusi un, aizķēris ar nagu, izdabūja cigareti. Uzmanīdamies, lai nepiesvilinātu uzacis, viņš aizsmēķēja no lielās liesmas un beidzot lika šķiltavas mierā.

No bunkura dziļuma ik pa brīdim atskanēja Marinas ķiķināšana, bet tad tā pieklusa. Neko vairāk dzirdēt nevarēja. Tagad bija tikai mūsu abu elpas vilcieni, ievelkot dūmu, un izelpas, izpūšot indes mutuļus agrā augusta gaisā, tad pa brīdim rādītājpirksta vieglie uzsitieni pa cigareti, nokratot pelnus. Divi ritmi — mans un Sīkaļas.

Taču tad viņš to pārrāva, pieceldamies un paķerdams pudeli, ko biju nolicis sev priekšā. Viņš sāka to kratīt, tad tīšām nometa zemē un pāris reizes paspārdīja.

— Stulbs esi? — es iesaucos.

Viņš paskatījās uz mani kā niķīgs bērns, kurš nesaprot, ka dara ko idiotisku. Viņš pacēla pudeli un sniedza to man.

— Tagad pats taisi vaļā, — es teicu.

Viņš pavērsa pudeli prom no sevis un pagrieza korķi, ļaudams tam noklikšķēt. Tad grieza to atkal bez jebkādas piesardzības, šņāca gāze, un tūlīt no kakliņa šļācās putojoša alus strūkla. Viņš ņirdza aizgriezies, turēdams pudeli starp kājām un to kratīdams.

Es iedomājos, ka varētu iespert viņam pa pakaļu, taču tas būtu tikpat stulbi kā viņa paša izgājieni. Es negribēju spēlēt pēc Sīkaļas noteikumiem.

Kad strūkla norima, viņš atkal pastiepa pudeli man. Putains šķidrums tecēja lejup no kakliņa pāri tumšajai plastmasai un Sīkaļas pirkstiem. Viņš šķelmīgi skatījās man sejā. Cigarete iespiesta viņa smīnā sašķiebtajā lūpu kaktiņā, viena acis piemiegta no tabakas dūmiem. 

Es piecēlos kājās un izsitu divlitreni viņam no rokām. Aiz pārsteiguma cigarete izkrita Sīkaļam no mutes. Es stāvēju viņam pretī, pirmoreiz dzīvē patiešām gribēdams kādam iesist. Sīkaļa uzreiz visu saprata un pēkšņi pārvērtās, dumjajam smīnam pagaistot, taču mutes kaktiņš joprojām palika iešķībs, tomēr citādāk. Tikai tagad es pamanīju, ka viņš, kurš parasti bija licies tik mazs un nevarīgs, patiesībā ir apmēram tikpat garš kā Māris. Tā bija viņa bērnišķīgā seja, kas radīja ievainojamības iespaidu. Tagad tajā bija uzradusies kāda īpaša izteiksme. Bet varbūt, neviena neredzēta, tā tur bija snaudusi vienmēr.

Es ļāvu pusizsmēķētajai cigaretei nokrist zemē. Savilku dūri un domāju par saviem pirkstu kauliņiem un Sīkaļas šķībo lūpu kaktiņu, starp kuriem, kā man tagad šķita, bija radusies kāda savāda, cieša saikne. Likās, ja šis āķītis, kas ieķēries viņa vaigā, izkustēsies, kaut vai ietrīsēsies, es atvēzēšos un belzīšu tieši pa to. Man tas būs jādara. Neatkarīgi no savas gribas. Tā bija šī saikne starp diviem punktiem — vienu viņa sejā, otru — uz manas dūres vidējā pirksta kauliņa, kas šajā brīdī bija kļuvis par mana ķermeņa virsotni.

Sīkaļas vasarraibumainā seja bija sastingusi nupat uznirušā, vēl neredzētā izteiksmē, vien deguna sieniņas ap nāsīm te nedaudz papletās, te noplaka. Viņa elpa bija ātra.

— Lohs! — es teicu, atlaizdams sažņaugtos pirkstus.

Aizgriezos un gāju. 

Nē, Sīkaļa nebija pelnījis īstu sitienu. Vajadzēja iespert šim ākstam pa pakaļu, kad bija tāda izdevība. Tas bija viss, kā viņš vērts.

Vienubrīd kādu metru pirms vietas, kur taka aizlocījās sānis, man likās, ka aiz muguras atskan Māra balss.

Es turpināju iet.

Tad izdzirdēju viņu saucam manu vārdu.

Es neatskatījos.

 

___

 

Ož pēc pagraba, pēc drēgnas zemes un visa tā, ko pēc sevis var atstāt dzīvnieks vai cilvēks. Šajā vietā gan ir viegli atcerēties, ka tas ir viens un tas pats. Smakai nez kādēļ piejaucas arī kas ķīmisks, kā slimnīcā.

Mēs esam atgriezušies sākuma punktā. Mēs visi trīs esam atgriezušies ūdenstornī.

Sīkaļa stāv ar seju pret sienu, uzgriezis mums muguru, un telpā valdošajam aromātu mikslim pievienojas svaiga urīna sāļie toņi. Viņš ir jau manāmi iereibis. Mēs visi jau esam.

— Nu ko, kāpsim Debesīs? — saka Māris un pavērš skatu augšup, pielikdams cigareti pie lūpām pēc atšālējušās limonādes malka, ko nupat uzdzēris degvīnam.

Es neatbildu. Es satveru pudeli un iedzeru.

Viņš izbauda dūmu dziļi savās plaušās un reizē ar to savu atgūto varu. Šī ir tā vieta, kur viņam ir spēks. Šī ir tā vieta, kur viņš mūs abus ar Sīkaļu iesvētījis.

Esmu visu sapratis. Atkodis viņu. Viņš pats ir lūzeris, tāds pats lūzeris kā es vai Sīkaļa. Viņam vien vajag kādu, kurš stāv blakus un viņu apbrīno. Tādēļ viņš izraudzījies sev līdzās tādus kā mēs — vājākus par sevi pašu. Un līdz ar šo atklāsmi viņa ietekme pār mani ir zudusi. Vismaz tā es saku pats sev, lai gan tas, ka esmu šeit, varētu liecināt vienīgi par pretējo.

— Ja gribi, kāp, — es saku, — man tepat ir labi.

— Kiška tanka, ja? — saka Sīkaļa, nostājies starp mani un Māri, aizvilkdams ciet bikšu priekšu. Viņa lūpu kaktiņā ieķēries tas pats smīna āķītis, kas tajā parādās, kad viņam padomā kārtējais stulbais izgājiens.

— Ej dirst! Es vienkārši negribu, — saku, tūlīt pat saprazdams, cik nepārliecinoši un stulbi tas izklausās.

Man nevienam nekas nav jāpierāda. Vēl jo mazāk Sīkaļam. Un tomēr es saku:

— Nu, tad davai, bet tu kāp pirmais un tikai neapdirsies kā pagājušoreiz, citādi mums tavi sūdi kritīs virsū.

Pirms kādas stundas Māris negaidīti piezvanīja pie manām durvīm un, it kā nekas nebūtu noticis, sauca ārā. Mēs nebijām redzējušies kopš tās reizes, kad aizgāju no bunkura. Vienreiz viņš man zvanīja un sauca ārā. Es biju slims, kārtīgi saaukstējies pēc peldes vēsā augusta vakarā. Man bija drudzis, un vairākas naktis, sviedros grozīdamies gultā, es murgoju. Tur vienmēr bija ūdenstornis. Un Māris. Un reizēm Sīkaļa.

Arī šoreiz, kad Māris stāvēja pie manām durvīm, es teicu, ka nevaru nākt. Man tas viss bija apnicis. Nemitīgā klīšana bez mērķa, cigaretes smēķēšana uz apli, skaitot dūmus kā cietumā vai armijā. Sīkaļas jēlības. Man bija apnicis Māris.

Stāvēdams pie mana dzīvokļa durvīm, Māris pavēra jaku, lai parādītu degvīna pudeli. Kā tādu dārgumu. Gluži vai kā kucēnu, ko tēvs azotē atnesis savam mazajam dēlēnam. Tā bija viņa ēsma.

Es neuzķēros.

Tad viņš stāstīja, ka iestājies tehnikumā citā pilsētā, ko viņš tiešām bija plānojis, šī bija pēdējā diena, pirms viņš aizbrauc, viena no pēdējām brīvdienām, pirms sākas mācību gads. Attapos, ka tā tiešām ir taisnība.

— Nu, nāc taču, — viņš teica. Tas viss izklausījās gandrīz vai pēc lūgšanās. 

Es parāvu durvis aiz roktura uz savu pusi, taču, pirms tās aizcirtās, teicu:

— Man jāpārģērbjas.

Kāpēc gan ne, es iedomājos. Veco laiku vārdā. Lai ko tas arī nozīmētu.

Degvīna un uzdzeramā pudeles veic vēl vienu apli starp mums trijiem. Šņabis paliek man rokā, un Sīkaļa bez minstināšanās liek pēdu uz pirmā betona pakāpiena. Viņā nav ne miņas no bailēm, kas toreiz uz šīm pašām kāpnēm bija pārņēmušas viņa trīcošo augumu. Viņš ātrā gaitā veikli pievar apmēram stāva augstumu, un Māris uzsāk kāpienu aiz viņa, aiztriecis pret sienu limonādes pudeli. Uz ķieģeļiem tieši tajā vietā, kur pirms gadiem kāds ar krāsu un otu uzvilcis vārdus CANNIBAL CORPSE, paliek šļaksta pleķis.

— Starp citu, — teica Māris, kad izgājām no manas kāpņu telpas, — bunkurs ir aizmūrēts. — Sukas, vai ne?

— Uz kurieni tad mēs ejam?

— Uz Debesīm.

Protams, man tā nelikās laba doma, un tomēr te nu es esmu, jau kādus trīs stāvus tuvāk Debesīm, kur speru nākamo soli pāri izbirušajiem pakāpieniem, pie kuriem Sīkaļa toreiz bija sastindzis. Varbūt es neatteicos šeit nākt slimības murgu dēļ. Lai pierādītu sev, ka ūdenstornis ir īsts, nevis rēgs, par ko tas bija izaudzis manā drudža mocītajā apziņā. Ka Māris ir tikai rajona neveiksminieks, kas pinas ar sīkajiem un vārguļiem barības ķēdes apakšā, kur arī ir viņa īstā vieta. Ka Sīkaļa vienkārši ir idiots.

Nedaudz augstāk virs manis — Māra mugura, kuru es piebikstu ar pudeli, un viņš pastiepj roku lejup. Bet virs viņa apstājies Sīkaļa, kurš pēkšņi ar abām kājām reizē palecas. Visa konstrukcija nodreb. Lohs — es gribu teikt, tomēr nesaku neko. Sīkaļa ņirdz.

Un ja nu tas viss ir tikai teātris — ienāk man prātā — negaidītais aicinājums iet ārā, tas, ka bunkurs aizmūrēts, kā nekā es sen neesmu tur bijis. Es esmu nevēlams liecinieks viņu abu vājumam — Sīkaļas pazemojumam vasaras sākumā šajā pašā vietā un Māra pazemojumam futbollaukumā, un tagad viņi izdomājuši plānu, kā atbrīvoties no manis.

Māris iedzer un uzsauc Sīkaļam.

Un, protams, Marina un viņas zvans. Viņai bija mans numurs, Māris bieži viņai zvanīja no mana telefona, jo pašam gandrīz nekad nebija kredīta. Ja Marina viņam izstāstījusi par mūsu sarunu, tad tas būtu tikai vēl viens iemesls tikt galā ar mani, atriebties, iebiedēt. Vai vēl ļaunāk.

Un tomēr es lieku pēdu uz nākamā pakāpiena. Man nemaz nav bail. Es nebaidos ne no kā. Es ne no kā nebaidos! — man gribas kliegt pilnā balsī ūdenstorņa rezonatorā. Bet es nekliedzu, es tikai smaidu, nevienam neredzot, pietaupīdams balsi uzvaras saucienam tur, augšā, pretī īstajām debesīm pašā torņa virsotnē.

Sīkaļa paķer pudeli un iegāž malku, kā liekas, tieši sev rīklē. Viņš saviebjas un tad atraugājas.

Bet varbūt patiešām esmu pelnījis atriebību? Māris un Marina bija sastrīdējušies, viņš gandrīz viņai iesitis, tomēr savaldījies. Viņa piezvanīja man, lai pajautātu, ko es domāju par Māri, lai palūgtu padomu, ko viņai darīt.

— Vai dzirdēji par Oskaru? — Māris pēkšņi saka un aizelsies noklepojas. Straujais kāpiena sākums nu liek aizrauties elpai, un visi trīs kustamies augšup jau daudz gausāk.

Es sadūšojos un pateicu Marinai, lai viņa aizmirst par Māri. Ka tā būs labāk. Ka viņa ir pelnījusi ko labāku. Vai tā ir nodevība?

— Kas ar Oskaru? — es prasu Mārim, jau nojauzdams, ka atbilde nesola neko labu.

Sīkaļa paraugās atpakaļ, Māris ir vien dažus pakāpienus aiz viņa, Sīkaļa atsāk kāpt.

— Kāds viņam sašķaidījis galvaskausu, — Māris atbild intonācijā, kas nenodod nedz pārsteigumu, nedz arī prieku par šo faktu. — Komā, — viņš saka.

Sīkaļa izgāž mutē pēdējo malku, paceļ pudeli pāri margām taisni izstieptā rokā un, ieturējis teatrālu pauzi, atlaiž pirkstus no kakliņa. Pudele veic ceļu lejup un sašķīst pret zemi.

— Nopietni? — es jautāju, un mans kuņģis sagriežas no degvīna vai arī no Māra vārdiem, no plīstošā stikla trokšņa, šīs smakas, no augstuma. Viņi tikuši galā ar Oskaru, — es nodomāju, — un tagad ir pienākusi mana kārta.

— Tu dirs?

— Nē, laikam beisbola bita vai, nezinu, armatūras stienis, un blāc! — viņš saka, tukšām rokām attēlodams sitienu.

Pagraba smaka joprojām ir jūtama arī te, augšā, it kā tā nāktu no pašas torņa virsotnes, no pašām pelēkajām debesīm, nevis no drēgnās, tumšās zemes.

— Bet tie nebijām mēs, — viņš piebilst. — Čista.

Mēs esam jau gandrīz galā. Ja tie patiešām būtu bijuši viņi, tad šobrīd jau vairs nebūtu jēgas to noliegt.

— Protams, viņš ir lohs, bet kaut ko tādu… — Māris turpina, tuvodamies kāpņu galam, kur jau stāv Sīkaļa un nezin kādēļ neatkāpjas, lai dotu viņam ceļu.

— Nemīz, Māri, — viņš pēkšņi saka un, paspēris soli uz priekšu, strauji paceļ kāju pretī Mārim.

Sazvārodamies es paspēju vien pieplakt ar muguru pie sarkano ķieģeļu mūra. Visa kāpņu konstrukcija nodreb zem kājām līdz pašai zemei, kad pret margām atsitas kaut kas smags, kaut kas, kas tad pārveļas tām pāri un turpina kritienu vairākus stāvus dziļajā tukšumā.

Smags būkšķis atbalsojas telpā. Un nekas vairāk. Citādi nu viss notiek pilnīgā klusumā.

Es palūkojos lejup, kur aizvērtām acīm un savādi izliektām rokām guļ Māris, — asinis tek no viņa deguna lejup pār vaigiem pretī melnajai zemei, bet tad es paceļu galvu augšup, no kurienes manī raugās Sils. Viņa nāsis rāmi ieplešas un tad saraujas.

Reibums pēkšņi pagaisis no viņa sejas, kurā līdz ar šķelmīgu smīnu uznirusi tā pati izteiksme, kas tobrīd pie ieejas bunkurā, kad gribēju viņam iesist. Bet varbūt viņš tikai tēlojis dzērumu? Tomēr arī es pats pēkšņi jūtos vienā mirklī atskurbis. Protams, visu šo laiku viņš darbojies pats uz savu roku, es paspēju nodomāt. Vispirms Oskars, tad Māris un tagad — es…

Un tad Sīkaļa, nē, Sils, sper pirmo soli lejup man pretī, apmierināti smaidīdams kā jauns, atriebīgs troņmantnieks, kurš nupat kronēts par karali.