Par grāmatām
13.01.2021

Par tēlu precizitāti

Komentē
0
Saglabā

Par Lotes Vilmas Vītiņas pirmo dzejoļu krājumu "Meitene" (apgāds "Neputns", 2020).

Lotes Vilmas Vītiņas dzejas krājums "Meitene" ir dzejnieces debija pieaugušo dzejā; Vītiņas pirmā grāmata – brīnišķīgais stāsts par ožu "Dzejnieks un smarža" ("Aminori") – iznāca 2019. gadā. Vītiņas krājums līdzās Elvīras Blomas "Izdzēstajiem attēliem" ("Orbīta") uzskatāms par 2020. gada spilgtāko pieteikumu femīnajā dzejā. Vismaz tiktāl, ciktāl ar femīno jeb sievišķo dzeju saprotam tādu rakstību, kas tematizē sievietes (šajā gadījumā – jaunietes) pieredzi. Turpretim, ja par sievišķo rakstību drīzāk domājam, atsaucoties uz franču psihoanalītisko feminismu, kas "runā par pirmssimbolisko jeb semiotisko valodā kā par tādu apzīmēšanas veidu, kas saistīts ar ritmu, nevis ar zīmēm" [1], tad Vītiņas dzeja iezīmējas tradicionālāka, jo tajā maza vieta atvēlēta ritma zīmējumiem vai atkārtojumiem, vairāk uzmanības pievēršot tēlam kā pašvērtībai. Šī iemesla dēļ arī "Meiteni" būtu akurāti skatīt visas latviešu laikmetīgās dzejas kontekstā, nevis īpaši izcelt tikai sieviešu dzejas ietvaru. Lai gan šajā krājumā lasāmie darbi pārsvarā vēstīti no meitenes perspektīvas un tādējādi ļauj piedzīvot tieši jaunas sievietes personisko pārdzīvojumu atklāsmi, Vītiņa, šķiet, netiecas izstrādāt kādu sievišķo rakstību, kas to nošķirtu no citiem autoriem, drīzāk – viņa raksta sazobē ar laikabiedru tekstiem, attīstot lakonisku un piesātinātu verlibru. Respektīvi, šī debija ir pārliecinoša arī tad, ja ieskaitām to plašākā tradīcijā.

"Meitenes" poētiskā taktika šķiet vienkārša, bet ne viegli realizējama: panākt maksimālu efektu ar minimāliem līdzekļiem. Šai dzejai atņemta liela daļa elementu, kas veido saistīto valodu, – rindas ir īsas, bez interpunkcijas, tām nav raksturīgi barokāli salīdzinājumi vai metaforas, nav atskaņu, nav lielo burtu, teksts rakstīts brīvajā pantā. Pāri paliek galvenokārt tēli, un Vītiņas dzejnieces māka slēpjas tieši spējā tos izvēlēties. Ar dažiem precīziem tēliem pietiek, lai izsauktu līdzpārdzīvojumu – jo precīzāka tēlu atlase, jo vieglāk tie raisa asociācijas vai atmiņas. Un tā ir liela māksla – no visa bezgala plašā valodas haosa noķert to sīko daļiņu, kas visprecīzāk fiksē attiecīgo poētisko impulsu. Vītiņas piesauktie tēli uzreiz šķiet pazīstami, sadzīviski un plašāku situāciju raksturojoši: tāpat kā mazu gliemežu pieminēšana ātri rada iespaidu par telšu pilsētiņu brīvdabas mūzikas festivālā, tā Vītiņas tēli, ievietoti dzejoļa stāstījumā, apaug ar jaunām konotācijām. Šajā ziņā gribas salīdzināt Vītiņas dzeju ar imažisma kustības paraugiem vai japāņu haiku, kas uzbur konkrētu, skaidru attēlu un – veiksmīgākajos gadījumos – piešķir tam jaunas nozīmes dimensijas. Tā, piemēram, dzejolī "2000" (4. lpp.) pēdējā rindā nosauktā skatīšanās caur binokli neattiecas tikai uz bērnības atrakciju, bet metonīmiski ietver arī skatīšanos nākotnē, nezināmajā, pieaugšanā. Gluži līdzīgi – zupa (70. lpp.), ar kuru vēstītāja vēlas dalīties, nav tikai kulinārijas reālija, bet arī sava veida sinekdoha mākslinieciskajam darbam. Šādai tēlu nosaukšanai kā paņēmienam, iespējams, ir saistība ar attīstītu vizuālo domāšanu (autore ir arī profesionāla ilustratore), Vītiņas dzejoļi, tāpat kā glezna, vairāk rāda, mazāk – skaidro vai komentē. Aiz katra dzejas tēla jau ir savs noklusētais, potenciālais komentārs vai skaidrojums: pateiktais ir tikpat būtisks, cik nenosauktais. Šādā ziņā šī ir ne tik daudz "tēlu grāmata", cik "noklusējumu grāmata".

Šī metode kulmināciju sasniedz 72. lappuses dzejolī, kurš sastāv gandrīz tikai no objektu uzskaitījuma (ja neņem vērā pēdējo pantu): "dīvaini ka priekšmeti / sāk izstarot / sava veida / gaismu". Ņemot vērā krājuma kopējo poētiku – skopo formu, kas operē ar kodolīgiem un ietilpīgiem tēliem –, šī nobeiguma vārsma ir gandrīz lieka, jo saistošai dzejoļa interpretācijai pietiek ar pašām nosauktajām parādībām: "sagumzīts / kokvilnas lakats / ar diviem mezgliem" mudina domāt par reiz notikušu ceļojumu (ar auduma sainīti) vai diviem cilvēkiem kā mezglpunktiem dzīvē; "melno zeķu kamoli" ir lingvistiski tuvi citā dzejolī pieminētajām zeķbiksēm, tādēļ liek iedomāties par sievišķību un ar to saistītajiem stereotipiem ("kamoli" šeit iet pret spalvu ierastajai prasībai pēc kārtības un tīrības); "ceļmalas lapa" uzreiz atgādina par dabas klātbūtni un nozīmi vēstītājas dzīvē; "saritinātas zīmītes / ilgi atkārtotiem / noslēpumiem" – dzejoļa personiskākās rindas – atsauc atmiņā citur pieminēto vēstītājas un māsīcas izdomāto valodu, savas privātās pasaules radīšanu uz plašās un bīstamās pasaules fona; "krekls kas netika novilkts / septiņas dienas / un naktis" varētu liecināt vai nu par pārstrādāšanos, laika trūkumu, vai tieši pretēji – par intensīvu uzdzīvi, bohēmu, vieglprātību; visbeidzot "tukšā ūdens / pudele / lietusmētelis" nostrādā kā atgriešanās pie dabas, ūdens pirmelementa, dzīvības, kas vienlaikus ir nepieciešama un spēj gāzties pāri kā grūti izturams negaiss. Viss kopums un kompozīcija rada fragmentētas, izkaisītas apziņas (un istabas) pieredzi.

Krājums iedalīts sešās nodaļās, kurās teksti apkopoti, vadoties gan pēc to tematikas, gan, šķiet, arī pēc tēlainības ievirzes – nodaļā "rokas" tiešām dominē cilvēka ķermenis, tostarp – rokas, nodaļā "smiltis un sāls" darbība acīmredzot risinās piejūras vasarnīcu rajonā u. tml. Autores redzeslokā vienmēr paliek bērnība, pieaugšana un dzīves ieviesto pārmaiņu tēma; sava vieta atvēlēta arī romantiskajām un ģimeniskajām attiecībām. 21. gadsimta sieviete šeit atklājas kā nekad līdz galam nepieaugusi: pat sasniegusi patstāvību, viņa turpina būt meitene. Citiem vārdiem sakot, vēstītāja pieaugot joprojām turpina būt arī meitene, proti, viņā turpina mājot biklums, neveiklība, trauslums, bet vienlaikus – arī tas, kas raksturīgs jaunībai: jūtība, atklātība, siltums, bērna atklāsmes prieks. Vietām tēlota sadursme starp nenormatīvu esamību un vēstītājas superego, respektīvi, internalizētiem, sabiedrības uzspiestiem ideāliem: "apģērbs šķiet / neveikls un vīrišķīgs / starp meitenēm uz grīdas" (18. lpp.). Līdz ar to grāmatas galvenā varone nav plakans standarta t. s. sievišķības paraugs, bet gan dzīvs cilvēks ar iekšējām pretrunām – meitene dzejoļos šņauc degunu, pielaiko ūsas, grib iebāzt roku krāsnī.

Savā krājumā Vītiņa neaizraujas ar formāliem izlēcieniem vai jaunas valodas meklējumiem, jo viņa ir skaidri apzinājusies savai balsij vislabāk atbilstošo  izteiksmes veidu, kas ieturēts viscauri grāmatai. Trāpīgie tēli paglābj minimālistiskajā manierē ieturēto grāmatu no primitīvisma, savukārt tēmu risinājums ir oriģināls un progresīvs. Šie ir dzejoļi, kas atklāj personiskus pārdzīvojumus, kā arī nostrādā dziļākos līmeņos kā apcere par (mūsdienu meitenes) dzīves mainību. Labs piemērs ir viens no grāmatas spožākajiem darbiem – divdaļīgais "silta un sāļa..." (62.–64. lpp.), kurš vienlaikus gan ir, gan nav tas dzejolis, par kuru šajā pašā dzejolī runāts. Proti, te aprakstīts, kā vēstītāja labprāt uzrakstītu dzejoli "par ūdeni un maigumu", taču kļūst skaidrs, ka šis dzejolis par dzejoļa rakstīšanu arī ir tas pats dzejolis, ko vēstītāja vēlas uzrakstīt. Paralēli, tekstam mainoties no tagadnes laika uz pagātni un beigās atpakaļ uz tagadni, tēlots, kā izaug vēstītājas brālis un viņu attiecības – tās joprojām ir tuvas, bet "viņam vairs nevajag / lai viņu tur viļņos". Te apvienojas visas svarīgākās grāmatas kvalitātes: tēli, kas attīrīti no liekā, bērnības ainas, ko pavada nostalģija un savādas priekšnojautas, viegla nedrošība par sevi (tā vietā, lai tiešām rakstītu par maigumu, tiek rakstīts par vēlmi to aprakstīt) un, protams, kārtējā dzīves etapa noiešana.

Šādi un līdzīgi teksti padara Vītiņas debiju pieaugušo dzejā par notikumu, ko svinēt. Lai arī grāmatiņu, pateicoties dzejoļu īsumam, iespējams izlasīt pavisam strauji, to ieteicams lapot lēnām, iedziļinoties katra tēla nozīmju laukā. Varu apsolīt, ka šāda pieeja atklās daudzas iepriekš neiedomātas "Meitenes" šķautnes. Tāpat kā dažādas piemiņas lietiņas no mūsu bērnības, vienalga, vai tas būtu pludmalē atrasts sprungulis, kas izskatās pēc pistoles, vai blociņš ar pašu izdomātu valodu šķībā rokrakstā – tās mums nozīmē vairāk nekā citiem, un arī Vītiņas tēli ir dziļāki, nekā sākumā šķiet.


[1] Auziņa, Anna (2015). Sievišķā valoda Vizmas Belševicas un Montas Kromas dzejā. Letonica, Nr. 31, 83.–91. lpp.

Tēmas

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) raksta dzeju, atdzejo, publicē literatūras kritiku. 2018. gadā ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (SUNY, Binghamton), ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!