Pēdējā laikā internetā izplatījušies video, kuros vīrieši sniedz atbildi uz jautājumu, cik bieži viņi domā par Romas impēriju. Izrādās, ka vīrieši par Romas impēriju domā vismaz reizi nedēļā, bet daži pat vairākas reizes dienā. Šīs atbildes ir pārsteigušas lielu daļu sieviešu, kuras turpretim par Romas impēriju nedomā gandrīz nekad. "Es saprastu, ka bieži var aizdomāties par Padomju Savienību, bet kāpēc par Romas impēriju?" neizpratnē bija Elizabete. Iespējams, ka par Romas impēriju vienkārši biežāk aizdomājas tie, kas labāk apguvuši šī perioda vēsturi. Ja kāds, piemēram, zina, kā darbojas lidmašīnas motors vai skudru pūznis, ir lielāka iespēja, ka viņš par to iedomāsies arī kādreiz ikdienā. Piemēram, ieraudzīs, kā tiek vēdināta kāda telpa, un nospriedīs: "Jā, jā, zinu šito, pēc līdzīgiem principiem arī skudras vēdina savu pūzni." Vai arī var domāt visu laiku vienu un to pašu uz riņķi, tad pietiek ar mazāku daudzumu zināšanu. Piemēram, var vairākas reizes dienā atkārtot pie sevis mantru, ka drīz ar Rietumu civilizāciju būs cauri, sabruks tāpat, kā sabruka Romas impērija, un arī ierakstīties vispārējā šī fenomena statistikā.
Bet tad, ja mēs nedomājam par Romas impēriju, par ko tad mēs domājam, kamēr citi domā par Romas impēriju? Par ko mēs domājam tad, kad nedomājam par darbu, attiecībām, atvaļinājumu, par to, vai nevajadzētu izmazgāt veļu, un ko darīt, ja nebūs pensijas, un par to, ka ir jau oktobris, bet kokiem vēl nav dzeltenu lapu? Vai mums katram ir savas ar realitāti nesaistītās domas, kas atkārtojas, bet par kurām neviens neko nezina, jo nekad nav pajautājis? Un neviens arī nezina, jo šīs domas dabiski neierakstās sarunās ar draugiem, tās neliekas arī nekas pārāk interesants, lai ar tām dalītos tāpat vien, bez īpaša iemesla. Domas, kas pieder tikai mums, lai gan tajās nav nekā slēpjama. Piemēram, bieži, redzot kādu nelielu, slēgtu telpu, es iztēlojos, kā būtu tādā aizvadīt visu dzīvi. Pirms dažiem gadiem, esot ceļojumā, ieraudzīju autobusa pieturu ar salūzušu biļešu automātu un atkal iedomājos, kā būtu, ja mani šeit pēkšņi ieslēgtu. Pēc cik ilga laika man apniktu aiz garlaicības spaidīt biļešu automātu? Vai es izdomātu, kā to pārbūvēt par datoru, lai varētu pieslēgties bezmaksas internetam? Droši vien, ka ne. Vai es kaut ko rakstītu uz sienām? Kuras atmiņas no visām man būtu vissvarīgākās? Tā bija pirmā reize, kad es šīs domas piefiksēju un izstāstīju draugam, kurš ne par ko tādu nebija domājis. Droši vien tāpēc, ka ir pārāk aizņemts, domājot par Romas impēriju (vai precīzāk: "Biežāk es domāju par Napoleona Pirmā impēriju, bet vispār nesen es domāju arī par Aleksandra impēriju."). Bet tad, kad izstāstīju Annai, viņa toties teica: "O, jā, es bieži domāju, ko darītu, ja paliktu viena pati pasaulē!"
Šķiet, diezgan populārs motīvs ir iztēloties citu cilvēku dzīvi. Par ko ir aizdomājusies šī sieviete, kas apātiski liek maisiņā citronus? Vai kāds viņu sagaidīs mājās? Kāpēc viņai vispār vajag tik daudz citronu? Cik ilgi viņa pētīja sevi spogulī, pērkot šo mēteli? Vai viņa pēc šī pirkuma bija priecīga vai drīzāk samierinājās, ka neko labāku par šādu cenu tāpat neatradīs? Par kuru partiju viņa balsoja vēlēšanās? Vai tā bija izsvērta izvēle, vai arī sarakstā vienkārši bija kāda viņas paziņa? Citi cilvēki ir staigājoši stāsti, kas tā vien uzprasās, lai par viņiem padomā. Vēl, protams, ir dzīvnieki. It kā jau liekas: ko tur daudz par viņiem domāt – guļ, sēž, ir pūkaini. "Cik reižu dienā tev nāk raudiens par to, cik tavi kaķi ir mīļi?" man atraksta Sandra. Lūk, ir, par ko padomāt.
Atceros, ka reiz, kad man bija gadi 15, es klīdu pa Pļavniekiem un austiņās klausījos mūziku. Man ļoti patika iztēloties, kā es uzstājos koncertos visādu grupu sastāvos – dažreiz es situ bungas, citreiz dziedāju un spēlēju basģitāru. Es vienmēr biju vēsi vienaldzīga, iegrimusi mūzikā, bet zēns, kurš man tobrīd patika, stāvēja publikā un apbrīnas pilns mani vēroja. Pieņemu, ka noteiktā vecuma grupā šis bija visai izplatīts iztēles ainu motīvs, lai gan neviens šajā grēkā nebūtu atzinies arī tad, ja viņam tieši pajautātu. Dažreiz es domāju, kas ar mani notiktu, ja es pakluptu, nokristu un salauztu degunu. Iztēlojos, kādas būtu sāpes un cik lielā straumē gāztos asinis. Cik daudzi no mums ir iztēlojušies savu priekšnieku un dzīvesbiedru slepkavības? Un cik daudzi ir domājuši par to, kurš raudās viņu bērēs? Es vēroju savas paziņas un draugus, pievēršu uzmanību intonācijām, skatieniem, teikumu konstrukcijām un cenšos uzminēt, kas viņiem aiz ādas. Pacietīgi lipinu kopā dažādas detaļas un veidoju stāstus par viņiem, dažkārt pilnīgi ačgārnus un nepareizus. Apzinos, cik bezjēdzīga ir šī nodarbe. Es varētu tā vietā domāt kaut ko normālu par darbu, atvaļinājumu, pēcnāves dzīvi vai cilvēka sūtību uz šīs zemes, bet nevaru beigt, viņi ir viena no manām Senās Romas impērijām. "Man patīk nekam neticēt un vērpt visādas teorijas par to, kas zem visa slēpjas. Paies gadi, gan jau likšu savas teorijas soctīklos kā tīru patiesību, un man būs desmitiem tūkstoši sekotāju!" man teica Evita.
Un tad, ziniet, ir tās rotaļu istabas, kuras mēs domās ieviešam visnotaļ apzināti, lai aizslēgtu durvis un paslēptos no visa tā, ko sauc par dzīvi. Piemēram, Marta fano par Teilori Sviftu, bet es fanoju par Totenhemas "Hotspur". Varētu likties, ka šīs pasaules nekur nekrustojas, bet patiesībā tas ir gandrīz viens un tas pats. Mēs katra tik daudz par šo lietu zinām, bet reizē pilnīgi nekas no mums nav atkarīgs. Teilore uzraksta jaunu dziesmu par to, ka, lūk, karma ir viņas bojfrends, Totenhemas "Hotspur" uzvar Londonas derbiju, tas viss ir super, bet būtu noticis arī bez mūsu līdzdalības, tā ka varam par to tikai brīnīties un tikmēr nedomāt par savu dzīvi. Vēl dažkārt, aizrunājoties ar draugiem par kādu jocīgu tēmu, gadās kāds, kurš pēkšņi saka: "Es esmu par to domājis." Es tādos brīžos sāku apcerēt: nez, kā viņam izdevās par to jau padomāt? Mēs te ar kolektīva spēku knapi līdz šim tematam aizkārpījāmies, bet tu tā vienkārši brauci mašīnā un par to aizdomājies? Var jau būt, ka Romā tiešām var nokļūt pa jebkuru ceļu. Tikmēr cilvēki internetā joprojām plēšas pušu, lai noskaidrotu, kas ir tā Romas impērija, par kuru domā gandrīz visas sievietes. Vai mēs tiešām viņiem to atklāsim?
0