Par filmu un seriālu "Ekstāze" (2023–2024, rež. Dž. Dž. Džilindžers).
Pieņemu, ka uz režisora Dž. Dž. Džilindžera debijas filmu "Ekstāze", kas tapusi pēc tāda paša nosaukuma Karīnas Gleitneres (kādreiz – Račko) romāna motīviem, lielākā daļa skatītāju devās ar zināmām gaidām. Gleitneres daiļrades cienītāji gribēja redzēt Efejas un Eliasa mīlasstāstu uz lielā ekrāna, ziņkārīgie – sensacionālās seksa ainas, bet inteliģenti – to, cik slikti būs. Vislielāko vilšanos droši vien piedzīvoja ziņkārīgie (un es to starpā). Acīmredzot Džilindžeram šķiet, ka pietiek uzvilkt lateksa bikses un ap kaklu aplikt ādas pavadu, lai viss uzreiz izskatītos erotiski, drosmīgi, jutekliski un seksuāli. Erotikas atainojums filmā atgādina apmēram to, kas varētu notikt "Rafaello" reklāmā, ja tā turpinātos arī pēc tam, kad sieviete ir apēdusi viņai uzdāvināto konfekti. Šķiet, ka ir bijis vieglāk noticēt varoņu savstarpējai ķīmijai dažās pornofilmās, nekā vērojot, kā tas izdevies Efejai (Linda Kalniņa) un Eliasam (Eduards Johansons). Nesen LTV vēlreiz noskatījos režisora Lukas Gvadanjīno filmu "Sauc mani savā vārdā". Epizode, kurā aktieris Timotijs Šalamets masturbē ar persiku, likās jutekliskāka nekā jebkura "Ekstāzes" seksa aina. Tomēr jāuzteic, ka filmā parādās tādas sabiedrībā joprojām neērtas tēmas kā sievietes orgasms un vibrators.
Ar filmas varoņiem ir grūti identificēties un viņiem līdzpārdzīvot, jo īsti nav skaidrs, ne kas viņi ir, ne arī ko viņi grib. Piemēram, Efejas vīrs Georgs (Rihards Lepers) ir ģimenisks, nedaudz vientiesīgs un viegli manipulatīvs despots. Lai gan viņš, autoritatīvi kliedzot, aizliedz Efejai savā studijā nodarboties ar vīriešu fotografēšanu, neliekas, ka sieviete pret vīru izjūt bailes vai vismaz bijību. Nešķiet arī, ka starp abiem pastāvētu jebkāda tuvība – mīļuma pilnākais brīdis viņu attiecībās ir Georga zvans, lai apsveiktu Efeju dzimšanas dienā un parādītu viņai, kā izskatās augļi un vīns viņa Parīzes butika viesnīcas istabiņā (to gan varēja arī īpaši neizcelt, jo vīns un augļi, kurus dažkārt aizstāj austeres, ir pilnīgi katrā filmas epizodē). Līdz ar to vienīgais, ko Efeja varētu baidīties zaudēt, ielaižoties attiecībās ar Eliasu, ir vīra – bagāta ārsta – finansiālais atbalsts, tomēr šis aspekts filmā netiek pat pieminēts.
Tikmēr Eliass, kurš izskatās tā, it kā būtu atnācis uz LMA karnevālu, pārģērbies par mākslinieku, ir nepieradināms, nevēlas saistības un lielāko daļu vakaru pavada pašorganizētos BDSM tusiņos. Ja tā, tad nav skaidrs, kāpēc viņš ir arī bildinājis apmēram pirmo meiteni, kurā iemīlējies, un tagad nekādi nespēj šo viņai doto solījumu lauzt. Ja reiz Efeju viņš iekāro tieši tāpēc, ka viņa ir aizliegtais auglis (precējusies), kāpēc viņš tomēr turpina mīlēt un ciest arī pēc tam, kad viņa kļūst par atļauto augli? Ir sajūta, ka vienīgais, kas filmā cenšas iedot varoņiem kādu dziļumu, ir viņu vārdi. Te mums nebūs nekādas Līgas, Anetes, Māra un Laura, bet gan Efeja, Eliass, Georgs un Madlēna.
Madlēna (Signe Dancīte) ir Efejas labākā draudzene un kolēģe, kura ir tik norūpējusies par galvenās varones seksuālo dzīvi, ka ne tikai mudina uzsākt attiecības ar fotostudijas kaimiņu, bet arī uzdāvina viņai vibratoru. Madlēna ir filmas vienīgā normālā varone (jāuzteic aktrises Signes Dancītes tēlojums!), kura, šķiet, nonākusi ellē, mēģinot sarunāties ar pārējiem tēliem, kas rīkojas un izklausās tā, it kā pēc Džilindžera ievadītiem atslēgas vārdiem viņus būtu izstrādājis MI (mākslīgais intelekts). Par Madlēnas notikumiem visnotaļ bagāto privāto dzīvi gan daudz vairāk iespējams uzzināt nevis pašā filmā, bet kanālā "Go3" demonstrētajā seriālā "Ekstāze", kas ir līdz šim nebijis precedents Latvijas kino. Pasaulē nav nekas unikāls, ka pēc filmām top arī seriāli, tomēr šajā gadījumā seriāls ir paplašināta filmas versija, kas piešķir papildu stāsta līnijas atsevišķiem varoņiem. Piemēram, seriāls piedāvā ainas no Efejas bērnības, kas skaidro viņas sarežģītās attiecības ar māsu, vai arī Georga sarunu ar viņa mīļāko, kura filmā parādās tikai dažu sekunžu ilgā epizodē. Atliek vien, izmantojot šos pašus aktierus un scenāriju, uztaisīt arī teātra izrādi vai rokoperu. Andra Vilcāna komponētā filmas mūzika jau tagad ik pa brīdim atsauc atmiņā Dailes teātra roķīgos ziedu laikus, kad pa skatuvi, plīvojot gariem, blondiem matiem, ārdījās nemirstīgais Drakula – Ģirts Ķesteris. Kāpēc lai to pašu nevarētu Eliass? Viņam, starp citu, arī patīk asinis.
Lai gan vairums sadzīviskā rakstura dialogu filmā izklausās samāksloti, visbēdīgāk tomēr klājas ar filozofisko līniju, kas tiecas atklāties Efejas un Eliasa sarunās. Piemēram, Eliass izstāsta, ka viņam patīk ne tikai gleznot visādus mocekļus un šausmas, bet arī krāsu vietā izmantot asinis, uz ko Efeja dziļdomīgi pieklusinātā tonī atbild: "Tas, ka asinis nav fiziski redzamas, nenozīmē, ka tās neeksistē." Dialogi gan izsenis bijusi Latvijas scenāristu kolektīva problēma, grūtāk ir atrast attaisnojumu atsevišķiem paņēmieniem operatora darbā (Jānis Eglītis), kas tomēr ir mūsu kino nozares lepnums un spēks. Ierodoties pusdienās pie vecākiem, Efeja sastopas ar nepatīkamiem jaunumiem, un viņas galvu reibinošās sajūtas šajā brīdī atklājas, kadram griežoties arvien ātrāk un ātrāk, līdz tas pārvēršas krāsainā pikseļu putrā. Kas tas bija: eksperiments treša (trash – atkritumi, tulk. no angļu valodas) estētikā?
Efejas tēls patiesībā ir dziļi traģisks, ja tikai filma mums ļautu just viņai līdzi. Vecāki viņu nemīl un to arī neslēpj, viņas vīrs nav pārāk patīkams cilvēks, savukārt mīļotais ne tikai pieviļ, bet vēl arī noorganizē viņas izvarošanu vienā no saviem tusiņiem. BDSM pārstāvji diez vai ir pateicīgi filmai par šādu šīs subkultūras reprezentāciju. Ņemot vērā, ka šajās seksuālajās praksēs tiek izmantoti dažādi netradicionāli veidi baudas gūšanai, ir ļoti svarīgi ievērot katra robežas, kuras nedrīkst pārkāpt, lai visi iesaistītie justos droši. Pretējā gadījumā tā kļūst par seksuālu varmācību, kā tas notiek ar Efeju, kura tiek sazāļota un, nespējot iebilst, arī izvarota. Tas ir veids, kā Eliass nolēmis viņai pavēstīt, ka attiecībām tiešām ir pienācis gals.
Filma iesākas pie jūras un beidzas lidostā, tātad sākas ar ilgām un beidzas ar cerību. Nabaga Efeja aizklibo pretī savai jaunajai dzīvei, kas izklausās tikpat neticama kā viņas līdzšinējā. Visas filmā redzētās vīna pudeles izlīs vienā garā, asinssarkanā upē, kas aizšūpos Efeju tur, aiz trejdeviņiem laukiem, kur nav ne vīriešu, ne ciešanu, ne nodevības. Efeja paņems savu dzīvi rokās kā vibratoru un tikai un vienīgi pati noteiks to, kāds tālāk izvērtīsies viņas liktenis. Par to arī iedzersim! Vai filmu ir korekti saukt par erotisko drāmu? Jā, ja vien pieņem, ka arī filma "Amerikāņu pīrāgs" un seriāls "Melrouzpleisa" var tikt uzskatītas par erotiskajām drāmām.
0