Atceros, ka bērnībā "Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs" bija viena no manām mīļākajām dziesmām mammas repertuārā. Man tā patika gandrīz tikpat ļoti kā "Meita gāja uz avotu". Šajā dziesmā par mīklaino dārziņu bija smeldze, ilgas, cerība – viss, kas manā tālākajā dzīvē būs atliku likām. Tikai tad jau fonā dziedās Cojs un Morisejs, nevis mamma. Bet tolaik es to vēl nenojautu. Intereses par dārzniecību man nekad nav bijis. Tomēr pirms dažiem gadiem sāku pievērst nelielu uzmanību istabas augiem. Piemēram, tos apliet. Bēdājos, ja kāds taisījās sapūt vai nokalst. Reiz mammai lepojos ar kādu puķi, kas bija skaisti uzziedējusi, bet viņa manu sajūsmu apslāpēja, sakot: "Šī ir tāda puķu suga, kas zied tad, kad taisās uz miršanu!" Tas bija viens no manas dzīves lielākajiem sasniegumiem augkopībā. Novest puķi tik tālu, ka viņa no izmisuma uzziedēja. Un tad mēs ar draugu tikām pie sava dārziņa bijušās Sporta pils teritorijā.
Dārziņu ieguvām vieni no pēdējiem. Priekšrocība bija tiem, kuri iepriekš piedalījušies teritorijas sakopšanas talkās un dzīvo netālu. Sākumā no dārzu vadības saņēmu vairākus failus ar instrukcijām, kā pareizi jāiekārto kastes – jāliek palete, tad finieris, tad keramzīts, tad ģeotekstils, tad augsne. Dažus no šiem vārdiem dzirdēju pirmoreiz un jau sāku šaubīties, vai esmu pieņēmusi pareizu lēmumu. Iepriekš domāju, ka būs vienkārši jāiekašā augsnē dažas sēklas, un tad jau redzēs, vai tur kas izaugs. Te viss likās ļoti nopietni. Bija izvēle starp trim un piecām kastēm, un es drošības pēc paņēmu mazāko skaitu. Uzzināju, ka dažiem esot arī dārzs ar astoņām kastēm, un manās acīs viņi jau bija lauksaimnieki.
Mēs jaunajā dārzā iestādām tomātus, gurķus, kabačus, baziliku, ingvera piparmētru, redīsus, rukolu, koriandru, timiānu un pļavas puķes no sēklu paciņas, ko varēja dabūt, pērkot "Madaras" kosmētiku. Piedalos arī savā pirmajā dārznieku Zoom kopsapulcē, kurā cita starpā tiek demonstrēts, kāda dizaina krēslus un podus drīkst iegādāties novietošanai blakus savām kastēm. Viens no kopienas nosacījumiem ir veidot vidi vienotā estētikā, tāpēc būs jāiztiek bez plastmasas galdiem, spilgtiem podiem, dārza rūķiem un citiem elementiem, kas varētu demonstrēt katra dārznieka individuālo rokrakstu. Kāda sieviete jautā, vai ir atļauti iekaramie podi, un kopienas ainavu arhitekte apjūk. "Kur tad jūs tos kārsiet?" viņa jautā. Bet jau vēlāk, staigājot pa dārzu, es redzu, ka vienā no dārziem pašbūvētā zaru konstrukcijā lepni šūpojas iekaramais pods. Viņš savu vietu Sporta pils dārzos ir izcīnījis.
Dārzu teritorijā nedrīkst dedzināt ugunskuru, kurt grilu, smēķēt, lietot alkoholu un audzēt nelegālus augus. Sākumā liekas, ka visi šie noteikumi un pienākumi var nobiedēt kopienu aktivitātēs iepriekš neiesvētītus ļaudis, bet tad draudzene man izstāsta par savu pieredzi, saimniekojot Lucavsalas dārzos. Blakus viņas kartupeļiem kāds pārliecināts nūdists sācis rakt sauso tualeti, un neilgu laiku arī to izmantojis, dzīvojot turpat blakus teltī. Esot bijuši gadījumi, kad, rīkojot talku, teritorijā uzrodas vairāk atkritumu, nekā bijis pirms darbu sākšanas. Sporta pils dārzos pagaidām noteikumi tiek godam ievēroti, vienīgi uz mērenu alkohola lietošanu tiek pievērtas acis, dažkārt pazūd kāda lāpsta vai tiek nepareizi sašķiroti atkritumi. Tas, protams, akmens dārziņā tiem, kuri nav noskatījušies kopienas speciāli organizēto atkritumu šķirošanas meistarklases ierakstu. Katram Sporta pils dārza saimniekam jāpiesakās vismaz divām dežūrām. Teritorija ir atvērta apmeklētājiem, un dežurantu uzdevums ir iepazīstināt viņus ar kopienas mērķiem, kā arī pieskatīt, lai netiek nodarīts pāri kādam no dārziem.
Manā dārzā parādās pirmie redīsi un rukola (vienīgie, kurus sējām, nevis stādījām). Uzzinu, ka redīsi būtu jāsāk retināt, bet man viņu žēl, gan jau kaut kā saspiedīsies, vietas pietiks visiem. Diemžēl seko vairākas lietainas, vēsas dienas, kas gurķiem ne pārāk patīk, tāpēc divi no stādiem mirst. Kā vēlāk noskaidroju, viņi gājuši bojā no gurķu pasaulē ļoti izplatītas slimības – kātiņa puves. Mans draugs sākotnēji ir skeptisks pret dārza ideju un cenšas no mana jaunā hobija distancēties. Tas turpinās līdz brīdim, kad viņš Vidzemes tirgū ierauga arbūza stādu un uzstāj, ka mums to noteikti vajag. Pēc pārdevējas ieteikuma iegādājamies arī agroplēvi, ar kuru īsti nezinām, ko iesākt. Pēc gara pārdomu brīža uzceļam arbūzam palielu telti, kurā aklimatizēties un gaidīt siltākas dienas. Katram dārzniekam tiek izdalīta magnētiskā atslēga, ar kuru iespējams iekļūt dārzos laikā līdz pulksten desmitiem vakarā. Dārziem pieslēdz ūdeni, un teritorijā tiek izvietotas šļūtenes un ūdens mucas, kurās ūdeni nostādināt. Mēs novācam pirmo redīsu un rukolas ražu. Daļu no dārza esmu nodevusi apsaimniekošanā draugu 3 gadus vecajam dēlam, kurš ir nolēmis audzēt zemenes. Kad redzu parādāmies pirmo sarkano ogu, saucu viņu novākt ražu, bet nākamajā dienā zemene ir pazudusi. Pēc rūpīgas izmeklēšanas galveno aizdomās turamo statuss tiek piemērots vārnām. Pamanu, ka daudzu zemeņu audzētāju dobēs parādās tīkli.
Sastādām saldo papriku, jaunus gurķus un ķirbi, no citiem dārzu īpašniekiem esam dabūjuši arī saulespuķi, čili piparu un pakčoju. No drauga mammas apciemojuma atgriežamies ar samtenes stādu. Mēs augus esam sastādījuši haotiski, izveidojot tādu kā Noasa šķirstu, kurā atrodas pa dažiem stādiem no katras sugas. "Tā ir acteku metode," saka kāds draugs. Tikmēr mūsu kaimiņš augus sastādījis glītās vagās, kuras norobežojis ar šņorēm, pierakstījis klāt katra auga nosaukumu un no trubām izveidojis īpašu apūdeņošanas sistēmu. Šīs divas audzēšanas skolas dominē visā dārzu teritorijā, vidusceļa nav. Kādu vakaru, kad grasos iet apliet dārzu, mans no augkopības galīgi distancētais draugs atzīstas, ka esot to jau izdarījis. Viņš aizbildinās, ka esot vienkārši gājis garām, bet es jau zinu, ka tās ir tikai atrunas, patiesība ir tāda, ka viņš mīl mūsu dārzu tāpat kā es. Diemžēl esam lējuši ūdeni uz kabaču lapām, un karstajā saulē tās ir nokaltušas. Toties ir arī kāda laba ziņa – mums izaudzis arbūzs! Sākumā tas atgādina ērkšķogu, bet nedēļas laikā jau ir pāraudzis pieklājīga izmēra sērkociņu kastīti.
Visi dārznieki sametas kopīgai toi toi tualetei, tiek iekoptas arī publiskās dobes, dārzos parādās bišu stropi. Ir aizritējušas vairākas talkas, kopsapulces, meistarklases un dežūras. Dārzos no rītiem notiek jogas nodarbības, tiek plānota pirmā dārznieku ballīte. Mēs novācam pirmo gurķu un tomātu ražu. Tikai tagad uzzinu, ka tomātiem esot jāizgriež pazarītes, citādi būšot maza raža. Mūsu tomāti varbūt izskatās mežonīgi, bet par ražu galīgi nesūdzos – mierīgi pietiktu vienam kārtīgam gaspačo. Izaugušas arī rudzupuķes, uzziedējušas samtenes, aizmetušies čili pipari un saldā paprika. Domāju, ka šoruden valstij subsīdijas neprasīšu, lai tiek tiem, kam vairāk vajag.
Tagad vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez dārza. Liekas, ka mēs esam daudz tuvāk interesei par dažādām lietām, nekā patiesībā domājam. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ar futbolu. Esmu redzējusi cilvēkus, kuriem kategoriski neinteresē futbols līdz brīdim, kad tas sāk viņus interesēt (un es zinu, ko runāju, pati esmu bijusi viena no viņiem). Iespējams, mēs katrs esam viena pašaudzēta gurķa attālumā no kļūšanas par fanātisku dārznieku.
0