Foto: "Unsplash"
 
Proza
15.01.2021

Par karali

Komentē
6
Saglabā

Kad "Satori" mani aicināja uzrakstīt par futbolu, es priecājos. Jo tobrīd mana komanda atradās pirmajā vietā līgā, mirdzoša un neuzvarama tā devās uz priekšu, pulcējot arvien jaunus fanus. Bet kopš tā laika piedzīvoti divi zaudējumi pēc kārtas, nožēlojamu neizšķirtu virkne, un mēs atkal dreifējam. Es gribētu nedomāt par futbolu. Bet tad atceros, ko Uldis toreiz pateica "Man City" faniem. Bijām braši aurojuši visu spēli, bet, kad tā bija galā, mēs zaudējām un savu balsi pacēla uzvarētāju pulciņš. Uldis pagriezās pret viņiem un cēli teica:
 – You only sing when you’re winning.
Nē, mēs tādi nekad nebūsim. "Spurs" stils nav tāds. Mēs vienmēr dziedam, tāpēc es, asaras rīdams, atcerēšos visu labo, ko futbols man devis.

Albēram Kamī šai ziņā ir skaidrs viedoklis. Viņš apgalvoja: "Visu, ko es zinu par morāli, man ir iemācījis futbols."
Es netēmēšu tik augstu. Iesākšu ar nelielu kulturoloģisku ekskursu. Man galvenā futbola komanda ir Anglijas klubs "Tottenham Hotspur" (turpmāk tekstā – "Spurs", "Yids" vai vienkārši "mēs"). Tiklīdz kļuvu par kluba aizstāvi,  man nācās atsvaidzināt savas zināšanas klasiskajā literatūrā. "Spurs" lepojas būt vienīgais klubs, kura vārdu pieminējis Šekspīrs. Tā ir, dumpīgais bruņinieks Henrijs Persijs, saukts Hotspur (1364–1403), parādās Šekspīra lugā "Henrijs IV". Turklāt viņa vārds pielipis Londonas rajonam, no kura tad arī nāk pasaules labākais futbola klubs. Vēl tas ticis pieminēts kino. 2008. gadā, tikko kļuvu par "Spurs" fanu, uz ekrāniem parādījās mani brīdinoša filma "In Bruges". Atceraties – nogurušie gangsteri Kens un Rejs apbrīno Hieronīma Bosa gleznu. Tur ir elle un debesis, bet kas īsti ir šķīstītava? Viens no viņiem skaidro:
 – Šķīstītava ir starp elli un debesīm. Tu neesi īsti slikts, taču arī ne lielisks. Kā Totenhema.
Es ievēroju, ka kinoteātra zālē neviens, izņemot mani, nereaģēja uz šo joku. Kad vēlāk uzrunāju citus skatītājus, sapratu, ka viņi to vispār nebija ievērojuši. Es biju piekļuvis kaut kam lielam un nezināmam, kas spēj palikt apslēpts, pat skaļi pateikts no lielā ekrāna. Milzīga kopiena ar savu komunikāciju. Tās ir savas īpašas sajūtas, kad svešinieks pār ielu auro:
 – Come on you, Spurs!
Jo ir pamanījis manu šalli. Un tā palielinās mana vecā Londona, kurā vairs nav tikai Tate un British museum, bet ir arī stacija Seven Sisters, kas izskatās pēc parastas stacijas, bet liek katra yiddo sirdij sisties straujāk, un ir arī "Bricklayer’s Pub", kur spēles dienā ielaiž tikai "Spurs" fanus (bet, ja piederību nevar redzēt pēc jūsu ārienes, apsargs lūdz uzrādīt spēles biļeti no "Spurs" sektora). Es, protams, apzinos, ka neesmu dzimis Ziemeļlondonā un nevaru būt pavisam īsts fans, tāpat man nekad nav izdevies izjust īsti organisku naidu pret "Arsenal" faniem, kas ir mūsu vēsturiskie ienaidnieki (bet sarunas ir bijušas).
Taču var īsto atmosfēru atnest arī šeit. Bija jauki "Positivus" caur sētas režģiem iedabūt karogkātu, lai vicinātu "Totenhemas" karogu "Manic Street Prechers" uzstāšanās laikā (tā ir viena no futbola fanu nodarbēm – meklēt savas komandas atbalstītājus pa visu pasauli, un nu radās aizdomas, ka tāds ir viens no manikiem).  Mēs vicinājām, vicinājām, un tad atskanēja balss skaļruņos:
 –  It’s good to see some Tottenham Hotspur fans here!
Un tas tur, tūkstošu vidū, bija veltīts tikai mums.
Vēl svarīgāk ir izveidot pašiem savu atbalsta punktu, un par tādu kļuva "Stella Pub" Lāčplēša ielā, kurā toreiz vienpersoniski valdīja "Manchester United" banda. Krogs pa šiem divpadsmit gadiem četrreiz mainījis nosaukumu, taču viņi joprojām tur sēž, bet vairs ne vieni. Viņi mūs ignorēja, lauza, stūma, kamēr sāka sveicināt un tagad uztver kā cienījamus ienaidniekus. Visi ciena "Totenhemas bandu".  
Futbola draudzība arī ir īpaša. Tajā ir savs lomu dalījums – erudīts, skeptiķis, emocionālais, nesapraša. Ja skeptiķis pēkšņi kļūst optimistisks, viņa vietu uzreiz ieņem cits, tāpat kā aizsargs pieslēdzas uzbrukumam. Futbols modelē un izskaidro mūsu dzīvi.   

Tas viss ir labi, taču šīs piederības un izredzētības sajūtas droši vien var gūt, arī esot filatēlists vai kontrabandists. Kas īsti futbolā ir labāks?

Kopš fanoju par "Spurs", mēs neesam uzvarējuši nevienu turnīru (izņemot "Barclay’s cup 2008", kas nav nopietni). Tomēr ar savu fanošanu mēs panācām, ka klubs, kas bija tuvu izkrišanai no augstākās līgas, tagad ir līdzās labākajiem. Guļošais milzis ir pamodies, mums atkal ir cerības un – tās atkal un atkal kaut kur beidzas. Kā reiz formulējis rakstnieks Niks Hornbijs (Nick Hornby): "The natural state of the football fan is bitter disappointment." Kā Vigula dzejolī, vai ne, bet tomēr sliktāk, jo "Totenhema" atkal un atkal dod cerības.
Tāpēc rakstīja Salmans Rušdi: "Ok, publishing a book and releasing a movie is all very well, but Tottenham beating  ManU 3-2... priceless." (Šosezon mēs viņus uzvarējām 6-1, bet tagad tabulā tāpat esam zemāk. Ak, vājība, tavs vārds ir Totenhema.)
Un ir bijušas spēles, kas sniedz vairāk nekā... tā spēle pret "Ajax", kurā viņi bija pelnrušķīte, kas dodas pēc titula pret mums, smagnējiem un nogurušiem spuršiem. Pirmo spēli zaudējām, otrajā jau bija 0:2. Iedomājiet – es, kas divpadsmit gadus biju kopis šo fanu klubiņu, šai dienā, šai melnākajā stundā, nebiju ar savējiem, bet trimdā Francijas laukos, viens, ar nepiedodami vāju interneta savienojumu. Un Anete man rakstīja:
 – Ja viņi neiesitīs, es sajukšu prātā.
Un es gribēju viņai teikt – nevajag, tas ir par daudz, to no mums neprasa, pie tam viņi neiesitīs, mēs šodien esam pret uzvarētājiem, tur nekas nevar notikt. Bet es turpināju spiest refresh. Un tad cilvēces ģēnijs iemiesojās mūsu brazīliešu uzbrucēja Lukas Mouras kreisajā kājā (ko viņš līdz tam īsti nebija izmantojis). Viens sitiens, vārti, otrs, bet laiks jau beidzas, tās ir spēles pēdējās sekundes. Trešais sitiens, un "Ajax" spēlētāji saļimst uz zālāja. Bet mēs kliedzam, kliedz viss bārs, apskaujas nepazīstami cilvēki, visus ir apbūris futbola brīnums, un viņi apskaujas, tikai ne es, es neesmu ar savējiem šai spožākajā stundā, es brēcu viens Francijas laukos. Vai tas ir taisnīgi? Bet tam nav lielas nozīmes. Redzēt notiekam to, kas šķita neiespējams – pēc tā ilgojas cilvēks.
Vēlāk šo epizodi esmu noskatījies vairākkārt, dažādu tautu komentētāju pavadībā. Sevišķi man patika kāds krievu eksperts, kurš, šķiet, bija devis un izpildījis Anetes solījumam pretēju. Pēc izšķirošajiem vārtiem viņš gārdza:
 – Dievs! Dievs! Tas ir brīnums! Mēs redzam brīnumu!
Ja kas, pēc tam finālā mēs zaudējām Liverpūlei neizteiksmīgā spēlē.

Es nevaru teikt, ka futbols nes tīru prieku. Tā parasti nav atpūta, atslodze, prāta nomierināšana, kā tas varbūt reiz bija iecerēts.
Protams, skaista ir 4-4-2 taktika, vertikālās piespēles un inteliģenti pussargi. Es vēl vienmēr atrodu, ko nesaprast. Taču nekas – ir, kam pajautāt.
Protams, sporta karalis futbols pastāv arī ārpus "Totenhemas".  Pasaules kauss, Vatikāna izlase, Futbola karš starp Hondurasu un Salvadoru, "El Classico" un serbu leģionārs, kurš pēc spēles vientuļš slāj pa Rīgas ielām. Tas viss ir aizraujoši, bet – šķīstītavā ir īpaši.

Arī Ziemassvētki mums nozīmē kaut ko vairāk. Tā ir tā sauktā "Boxing Day", kad futbola spēles notiek visas dienas garumā (un tā divas dienas pēc kārtas). Tas ir brīdis, kad sezona ir apmēram pusē un var atskatīties un izvērtēt izredzes, tendences un visas alus šķirnes, kas krogā. Ak, bet šosezon tas mums aizgāja garām. Ne īpašās fish’n’chips atmosfēras, ne tūlītējas visu spēļu analīzes, ne ManU fanu mīlīgās burkšķēšanas. Mums tika atņemta patvēruma un socializēšanās vieta – ne vairs lamāties, ne apskauties. Kas tad vēl paliek?
Tikai tīrs futbols, ko tagad spēlē tukšām tribīnēm. Tas tāpat paliek ar mums. Tātad tur ir vēl kaut kas.

Tas nav izstāstāms. "Ko jūs palaižat garām!" – tā rakstīja uz Neapoles kapsētu mūriem, kad "Napoli" pirmo reizi uzvarēja Itālijas līgā. To pašu es varu teikt visiem, kas neskatās futbolu.
Kur jūs būsiet, kad "Spurs" uzvarēs!

Jānis Joņevs

Jānis Joņevs mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā. Šobrīd strādā reklāmas nozarē. Atbalsta futbola klubu "Tottenham Hotspur". Grāmatas "Jelgava 94" autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!