Foto: "Unsplash"
 
Sleja
06.09.2021

Pagaidu žogs

Komentē
7
Saglabā

"Kā jūs uzdrīkstaties!" Grēta Tūnberga pirms pāris gadiem ANO klimata samitā Ņujorkā pasaules līderiem pārmeta bezatbildību un liekulību. Daļēji viņai, protams, bija taisnība. Par vides aizsardzību un klimata pārmaiņu sekām daudz tiek runāts, bet pat tie, kuri novērtē risku nopietnību, nedara pietiekami, lai tos novērstu. Filmas "Muļķu laikmets" (2009) stāstnieks, pēdējais cilvēks, pārmet "mums", ka mums bija iespēja paglābt sevi, bet mēs to neizdarījām. Tūnbergas sašutumu var saprast – viena lieta ir nezināt, ko darīt, bet cita – zināt, tomēr nedarīt, tā vietā pavadot laiku klimata samitos. Nākamās paaudzes neapšaubāmi būs spiestas maksāt par mūsu izvēli, šajā gadījumā – par izvēli atstāt grūtos un sāpīgos lēmumus viņiem.

Te gan jāpiebilst, ka "pasaules līderi" tomēr nav gluži pamuļķi. Neapšaubāmi viņi varētu darīt vairāk, bet, visticamāk, par līderiem viņi kļuvuši tāpēc, ka vismaz lielos vilcienos saprot savu auditoriju un spēj tai pieskaņoties. Attēli ar Grētu Tūnbergu, kura nikni nolūkojas uz Donaldu Trampu, varbūt izklaidē un apelē pie mūsu naratīvās kompetences – mēs atpazīstam mūžseno stāstu par labā un ļaunā cīņu, kas iemiesota divu varoņu sadursmē, teiksim, kādas upes krastā vai debesskrāpju biezoknī. Tomēr tā arī apslēpj daudz sarežģītāku ainu, kurā nav tādu viegli identificējumu ļaundaru kā "pasaules līderi", "starptautiskās korporācijas" vai "Tramps". Pierādījumos balstīti brīdinājumi un veselais saprāts saduras ar ieradumiem, īstermiņa domāšanu un pašapmānu katrā no mums. Mēs visi protam vienlaikus uztraukties par vidi un ļauties tam dzīvesveidam, kas varbūt nav īpaši zaļš, toties ērts, pierasts un salīdzinoši lēts (jo tas tiek apmaksāts no aizņēmuma, kas būs jāatdod nākamajām paaudzēm). "Pasaules līderu" lēmumi nerodas tukšā vietā, vēl vairāk – viņi ir līderi tieši tāpēc, ka nerisina problēmu, jo vairums no mums arī vēlas to atlikt vai ignorēt.

Teiktais attiecas ne tikai vides aizsardzību. Piemēram, imigrācija. Mēs zinām, ka Latvijā cilvēku daudzums neatbilst mūsu iecerēm par Latvijas ilgtermiņa pārticību, dinamiskām industrijām, Eiropas kvalitātes izglītības sistēmu, augstām pensijām utt. Mēs zinām, ka piederam pie Eiropas Savienības, kurā cilvēkiem tiesību ziņā jābūt vienlīdzīgiem, neatkarīgi no etniskās piederības, rases vai reliģijas. Mēs zinām, ka Eiropa nevarēs kļūt par cietoksni, kurā citu valstu pilsoņiem nebūs iespējas iekļūt (pietiek paskatīties prognozes par to, kuras pēc dažiem desmitiem gadu būs visblīvāk apdzīvotās valstis un pilsētas, lai pārliecinātos, ka pasaule neatgriezeniski mainās). No otras puses, mēs acīmredzami gribam dzīvot mierīgi, saglabāt sociālo vidi, pie kādas esam pieraduši, nemocīties ar imigrantu integrāciju utt. Un es to nesaku ar izsmieklu. Šī vēlme ir saprotama, lai gan nav īpaši racionāla, jo pat tad, ja ignorējam taisnīguma un vienlīdzības jautājumus, tā neatbilst tam, uz ko pasaule šobrīd virzās. Un atbilstoši politiķu stratēģija atlikt ilgtermiņa risinājuma meklējumus tīri labi saskan ar to, ko no viņiem sagaidām, pat ja vārdos sakām ko citu. Piedāvātie risinājumi ir tikai pagaidu risinājumi, proti, risinājumi, kuri ļauj vēl kādu laiku izlikties, ka imigrācijas problēma ies mums secen. Mums ir iespēja grūtās un sāpīgās izvēles atstāt uz vēlāku laiku, varbūt pat nākamajām paaudzēm, un par šo iespēju mēs politiķus apbalvojam ar iespēju vēl kādu laiku palikt amatā. Un viņi šī nerakstītā līguma noteikumus zina.

Tāpēc situācijā, kad ir imigrantu pieplūdums, politiķi jūt, ka viss sašutums par žogu celtniecību uz robežas ar Meksiku, Palestīnu vai Serbiju un Horvātiju, pārmetumi par necilvēcību un netaisnību, nepatika pret žogu kā simbolu – tas viss ir otršķirīgi attiecībā pret vēlmi vēl kādu laiku padzīvot tā, kā esam ieraduši. Ja neko citu nevaram izdarīt, uzliksim vismaz pagaidu žogu, lai gan patiesībā jebkurš žogs uz robežas ir tikai pagaidu risinājums, kas tikai atliek grūtākas un sāpīgākas izvēles, kas mūsu gadījumā ietver, piemēram, starptautisku resursu pārdali par labu valstīm, kuras ir nabadzīgākas (proti, mums ir jāmaksā), un samierināšanos, ka sabiedrība būtiski atšķiras no tās, kāda tā bija kaut vai 20. gadsimta beigās (proti, mums ir jāiemācās dzīvot jaunā situācijā). Nē, labāk tomēr kaut vai pagaidu žogs.

Žoga piemērs labi ilustrē arī mūsu attieksmi pret vidi. ANO ir definējusi ilgtspējīgas attīstības mērķus, daļa no Eiropas Savienības zaļā kursa ir stratēģija biodaudzveidības nosargāšanai un palielināšanai, Latvijas Nacionālais attīstības plāns līdz 2027. gadam paredz rīcības kursu "Daba un vide". Visur tiek runāts par to, kā mums tagad vajag zaļo kursu un ilgtspējīgās attīstības mērķus integrēt visās cilvēka darbības jomās. Tas, ka žogu uzstādīšana uz robežas kaitē dzīvniekiem – gan lielajiem zālēdājiem un plēsējiem, gan mazākām radībām –, ir labi zināms un pētīts, un gan starptautiskās vienošanās, gan vietējie likumi prasa izvērtēt cilvēka darbības ekoloģisko iespaidu, kas būtībā nozīmē prasību mazināt šādu žogu iespaidu uz dzīvnieku pārvietošanos (iespaidīgu pārskatu par problēmu var izlasīt šeit).

Tagad paskatīsimies Iekšlietu ministrijas ziņojumu par situāciju uz robežas un žoga celtniecības plāniem, ar kuriem 10. augustā tika iepazīstināts Ministru kabinets. Tas ir 16 lappušu garš dokuments, dzīvnieki tajā tiek pieminēti divas reizes, abas reizes 13. lpp. Vispirms tiek norādīts, ka ruļļveida žiletes veida dzeloņstiepļu pagaidu žogu varbūt neizdosies izmantot atkārtoti pēc pastāvīgā žoga uzcelšanas, jo cita starpā to var sabojāt meža dzīvnieki. Otro reizi atsevišķā divu rindiņu rindkopā tiek minēts, ka "saistībā ar dzeloņstiepļu žoga uzstādīšanu ir saskatāmi riski savvaļas dzīvnieku apdraudējumā, kas var tikt traumēti, ietriecoties dzeloņstiepļu žogā". Jāsaka, ka ne par kādu dziļu ekoloģiskās ietekmes analīzi šis apgalvojums neliecina, jo ietekme šādiem žogiem ir lielāka, turklāt vērts pamanīt, ka nekādi secinājumi no konstatētajiem riskiem netiek izdarīti, ja par tādu neuzskata iepriekš minēto atziņu, ka žogi var tikt bojāti. Katrā ziņā nekas neliecina, ka varbūt kāds taisītos domāt par žoga ietekmi uz vidi – ir tikai punkti par to, kurš izcirtīs kokus robežas zonā un kam tie koki tiks. Varētu domāt, ka tas ir tāpēc, ka runa ir par pagaidu žogu, bet to, ka žogs patiešām būs pagaidu, liek apšaubīt ziņojumā izteiktās pārdomas, ka "uz zemes novietota dzeloņstieple ar laiku ieaugs gan zemes virskārtā, gan augošā zālē (krūmos), līdz ar ko tās savilkšana atpakaļ (ruļļos) praktiski būs neiespējama". OK. Redzams, ka dokumentu rakstījuši nevis kaut kādi koku skāvēji, sapņotāji, bet praktiski rīcības cilvēki – žiletes veida dzeloņstieple ieaugs virskārtā un tur arī paliks. Nākamajām paaudzēm.

Ko mums ar to visu darīt? Es teiktu: sākam ar mazumiņu. Paskatāmies ANO mērķus, ES zaļo kursu, Latvijas NAP, atceramies, ka gribējām ar to visu cauraust mūsu dzīvi, un, ja nu tiešām nevaram iztikt bez tā žoga, noskaidrojam iepriekšējo pieredzi par to, kā samazināt ietekmi uz vidi. Tas maksās dārgāk, bet vismaz mums, nevis nedzimušajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri jau tā ir parādos līdz ausīm.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!