Šī sēru gada pēdējā dienā man ir beigušies vārdi un domas. Tas, kas ir palicis, ir viena frāze – dzīvība ir brīnums – un sajūtas, kas negrib padoties valodas ierobežotajām iespējām, tostarp varbūt naiva, varbūt bērnišķīga, tomēr īsta ticība nodoma un novēlējuma spēkam.
Nupat publicētajā sarunā Gunai Zariņai šonedēļ vaicāju, ko viņa gribētu mums visiem novēlēt. Viņa teica: "Sirdsmieru. Lai mēs nekļūstam par trīcošiem tārpiem – visā tajā, kas notiek, lai kas notiktu. Lai mums pietiktu drosmes, sirdsmiera un saprāta, lai mēs zinātu, pa kurām pēdām tajā sniegā iet pa priekšu. Laipnību, kas nemaksā nevienu kapeiciņu, it sevišķi tagad, kad visi strīdas. Būt iecietīgiem, bet arī – lai mums būtu kaut vai dusmu spēks, kas mūs rauj uz priekšu. Un, ja vēl varētu radošumu tam visam klāt – lai mēs varētu izdarīt kaut kādas neiespējamas lietas šajā gadā."
Ko lai tam pievieno? Pirmkārt, lai beigtos karš, lai Ukraina uzvarētu, lai tiktu izpildīts taisnīgums un ļaunums tiktu sodīts. Lai būtu iespēja dzīvot godīgi, atklāti, lai ietu mazumā melīgums un liekulība. Lai Latvijā beigtu diskrimināciju un pieņemtu civilās savienības likumu, sasodīts. Lai turētos laba veselība, lai dzīve būtu pilna mīlestības un žēlsirdības. Lai daudz vērtīgu sarunu. Un visbeidzot – lai būtu pēc iespējas vairāk laika kopā ar visiem mīļajiem.
Paldies, lasītāji, par jūsu uzmanību, interesi, iesaisti un kopienas veidošanu!
Uz neredzēšanos, 2022.
0