Kritiskā domāšana un medijpratība – divi brīnumlīdzekļi, kas tiek piedāvāti kā risinājums teju katrai mūsdienu sabiedrībai raksturīgai problēmai. Es uzskatu, ka tiem ir zema pielietojuma vērtība. Kādēļ? Tādēļ, ka cilvēkam – man, tev, jebkuram! – ir raksturīgi kritiskās domāšanas problēmas attiecināt uz jebkuru citu, tikai ne uz sevi.
Sazvērestības teorijās iegrimušie no sirds tic, ka viņiem ar kritisko domāšanu un medijpratību viss ir kārtībā, bet citi dzīvo maldos. Jebkas, kas kritiskās domāšanas vai medijpratības kursos metodoloģiski tiek iemācīts, var tikt izmantots, nevis lai izzinātu pasauli, bet lai pamatotu, kādēļ es pasauli redzu adekvāti, bet kāds cits – ne. Šaubīšanās pašam par savu uztveri prasa pašdisciplīnu, bet mums ne vienmēr ir pietiekami liela motivācija un laiks, lai šo pašdisciplīnu ievērotu.
Motivācija pārvērtēt savus pieņēmumus ir vajadzīga ne tikai tāpēc, lai neieslīgtu sazvērestībās, bet lai savus pieņēmumus nepadarītu par pašpiepildošiem pareģojumiem. Proti, tādiem pareģojumiem, kuriem var būt iznīcinoša ietekme uz plašāku sabiedrību, ja tiem notic un turpina ticēt daudzi. Pat tad, ja šis pareģojums balstās pieņēmumos, kuriem ir visai nosacīta sasaiste ar realitāti.
Trīs piemēri.
Vai uzticies Latvijas tiesām? Ja uzticies, tu piederi mazākumam: mazāk nekā puse Latvijas pilsoņu aptaujās atzīst, ka uzticas tiesām, tiesu varai [1]. Bet – pārsteigums! – absolūtais vairākums to cilvēku, kuriem ir reāla saskarsme ar tiesu, savu personisko pieredzi šajā saskarsmē novērtē pozitīvi [2].
Ar valsts pārvaldi – tā pati aina. Vairāk nekā puse Latvijas pilsoņu apgalvo, ka ir apmierināti ar valsts pārvaldes sniegtajiem pakalpojumiem [3] – rādītājs, kas ir labāks par Eiropas Savienības vidējo. Vai tas nozīmē, ka šie pilsoņi uzticas valsts pārvaldei? Nē, kur nu! Valsts pārvaldei uzticas knapi trešdaļa [4].
Tam, ka Latvijā ir plaši izplatīta korupcija, tic trīs ceturtdaļas pilsoņu [5]. Vienlaikus reti kuram ar to ir bijusi saskarsme (zem 15%) – korupcijas pieredzes (nevis uztveres!) rādītāji īpaši neatšķiras no Eiropas Savienības vidējiem [6].
Kā izskaidrot plaisu starp personisko pieredzi un uzskatiem?
Ir daudz dažādu versiju, kuras kombinējot var pietuvoties skaidrojumam. Lūk, dažas:
- Reiz Latvijas tiesām nudien nevarēja uzticēties, korupcija bija visaptveroša un valsts pārvalde pārāk birokratizēta – šī pieredze inerces dēļ joprojām ietekmē sabiedrības vairākuma uztveri.
- Publiskajā telpā (medijos, sociālajos tīklos, sarunās) esošais fokuss liek uzmanību koncentrēt uz atsevišķām neizdarībām un skandāliem, nevis uz "lielo bildi" vai jautājumiem, kur Latvijā bijis pamatīgs progress.
- Sajūta, ka zemāks novērtējums ir drošāks, jo mazāk saskarsies ar līdzcilvēku iebildumiem (nebūsi pretējs sociālajai normai pārvaldi un tiesas vērtēt zemu) un/vai aiztaupīs nākotnes vilšanās.
- Atbildot uz šiem jautājumiem, respondenti varbūt domā par dažādiem institūciju darbības aspektiem – proti, tiesas nav uzticamas nevis viņu personiskajās lietās, bet gan kādos citos, lielākos jautājumos. Līdzīgi arī korupcija un neuzticama valsts pārvalde varētu būt "kaut kur tur, politikā", ar ko ikdienā cilvēks nesaskaras.
- Pārāk augsti standarti: proti, mūsu sabiedrībai ir raksturīgi Latviju salīdzināt ar valstīm, kurām ir pasaulē labākās pārvaldes, tiesu sistēmas (piemēram, skandināvi). No tik augsta standarta skatoties, grūti pamanīt izmaiņas un progresu Latvijā.
Kādēļ šīs pieredzes/uztveres atšķirības nav vienkārši kuriozs?
Nu labi, pieņemsim, ka ir šī atšķirība starp uztveri un personisko pieredzi. Bet kur tur kaitējums, pašpiepildošais pareģojums?
Pirmkārt, vide, kurā institūcijām KOPUMĀ maz kurš uzticas, ir ērta tādiem šo institūciju vadītājiem, kuri savos amatos veģetē un netiecas uzlabot to darbību. Ja Latvijā maz kurš vispār no institūcijām ko labu gaida, tad ir viegli ieņemt amatu un ar to vien izskatīties pēc laba vadītāja. Jo vismaz nezog vai netaisa lielas muļķības. Tas, maigi sakot, nav augsts standarts. Bieži ilglaicīgi un pat samērā populāri ministri nav labi ministri. Ja atskaita kopumā korektu vai ar sabiedrību rezonējošu publisko retoriku, citādi ministra amatā viņi ne ar ko neizceļas, ļaujot savā resorā uzkrāties nerisinātām problēmām un neieviešot jaunas pieejas.
Otrkārt, labs manipulators savām vajadzībām noteikti izmantos cilvēku sajūtu, ka lietas nav tādas, kādām tām būtu jābūt. Pat tad, ja šī sajūta balstās tikai pieņēmumos, nevis personiskajā pieredzē. 2022. gada oktobrī veiktā sabiedriskās domas aptauja liecināja, ka 61% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka jebkādas pārmaiņas Latvijas politikā ir labāk nekā nekādas pārmaiņas [7]. 2018. gadā, kad Latvijas parlamentā iebrāzās trīs jaunas partijas, šādu uzskatu īpatsvars bija pat 68%!
Ko nozīmē tas, ka jebkādas pārmaiņas ir labākas nekā nekādas pārmaiņas? Tas nozīmē, ka cilvēks pats sevi ir pārliecinājis (visticamāk, ar kāda sabiedriskās domas manipulatora atbalstu, bet visādi var gadīties), ka sliktāk vairs nevar būt, nav, ko zaudēt. Tas gandrīz vienmēr būs nepārdomāts pieņēmums. Ja atgriežamies pie mūsu trim piemēriem, tad Latvijā ir pat ļoti daudz, ko zaudēt: piemēram, ja tie, kuri nāks pie varas, būs vieglāk korumpējami, viņi pasliktinās valsts pakalpojumus vai traucēs strādāt tiesām.
Ko darīt?
Ierastākā un slinkākā atbilde, saskaroties ar šo paradoksu, ir saucieni pēc vairāk pozitīvām ziņām medijos. Sak, mediji pārāk daudz koncentrējas uz negatīvo, tādējādi izkropļojot cilvēku priekšstatus par to, kas notiek valstī. Tādēļ, lūdzu, vairāk pozitīvu ziņu!
Ir daudz iemeslu tam, kādēļ šī recepte ir aplama. Minēšu divus. Pirmkārt, tad, ja cilvēks jau ir noskaņots pieņemt, ka viss apkārt kopumā ir slikti, uz viņu pozitīvās ziņas ne tikai nestrādās, bet pat kaitinās – visticamāk, šis pilsonis vai pilsone vienkārši atradīs savam noskaņojumam atbilstošāku informatīvo lauku. Ar lielu varbūtību visai toksiskos sociālo tīklu nostūros. Otrkārt, žurnālistu misija ir ne tikai savai auditorijai veidot pēc iespējas realitātei atbilstošu priekšstatu par sociālajiem notikumiem, bet arī stāvēt sabiedrības interešu sardzē – žurnālists nedrīkst baidīties no pārmetumiem par pārmērīgu "negatīvismu", uzdodot nepatīkamus jautājumus amatpersonai vai izgaismojot kādu skandālu.
Bet vienlaikus, norakstot šo recepti, būtu svarīgi tomēr pievērst uzmanību kādam tajā ieslēptam patiesības graudam.
Piemērs. Pašvaldības (58% no pilsoņiem – pāri ES vidējam rādītājam [8]) un policija (58% no pilsoņiem) [9] ir institūcijas, kurām Latvijā ir samērā augsts sabiedrības uzticības līmenis. Atļaušos teikt, ka tas nav tāpēc, ka šīs institūcijas īpaši labi strādātu. Salīdzinājumā ar valdību (uzticēšanās starp pilsoņiem tikai 30%) tās vienkārši nav sabiedrības uzmanības centrā. Lai gan pašvaldība fiziski ir tuva, tipisks pilsonis maz ar to saskaras un maz zina par to, kā tā ir pārvaldīta. Tādēļ uzticas. Par spīti tam, ka objektīvi daudzas Latvijas pašvaldības pakalpojumu sniegšanas ziņā un pēc savas pārvaldības kvalitātes ir vājas (skat. Valsts kontroles ziņojumus).
Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuri ietekmē Latvijas sabiedrības uztveri, būtu tomēr jāmēģina rūpīgāk pārdomāt savus vēstījumus, kas nonāk līdz iedzīvotājiem.
Un, nē, pārdomāšana noteikti nenozīmē izmisīgus mēģinājumus sabalansēt labās/sliktās ziņas! Tā vietā vajadzīgs cits, konstruktīvāks, "savāktāks" uzmanības fokuss, kas balstīts korektākos pieņēmumos par to, kur Latvija šobrīd ir un kur tā VARĒTU nonākt tad, ja tiktu pieņemti atbilstoši lēmumi. Šāds uzmanības fokuss radītu pieprasījumu pēc kvalitatīvākas, rūpīgāk pārdomātas, ambiciozākas politikas – un arī tādiem politiķiem un ierēdņiem, kuri šādu politiku spēj formulēt un vadīt.
Ilustrēšu ar vēl vienu piemēru. Šobrīd politiķiem ir raksturīgi šaustīt Latvijas pārvaldi par to, ka tā uzliek iedzīvotājiem un uzņēmējiem pārmērīgu administratīvo slogu. Šāds uzmanības fokuss apzināti vai neapzināti sniedz vēstījumu plašākai sabiedrībai par to, ka Latvijas pārvalde ir pārlieku birokratizēta, tātad nav uzticēšanās vērta. Un sabiedrība tam tic PAT TAD, ja, kā liecina aptaujas, viņu personiskā pieredze ar valsts pakalpojumiem ir atšķirīga. Vienlaikus nevar un nevajag noliegt, ka atsevišķās jomās birokrātisko prasību patiešām ir par daudz. Bet problēma ir tā, ka pārmetums par pārmērīgu administratīvo slogu veidos sabiedrības kopējo priekšstatu par valsts pārvaldi pat tad, ja šāds pārmetums būs vietā tikai 1% no visām dzīves situācijām.
Kā varētu izskatīties alternatīvais vēstījums? Tā varētu būt ambīcija Latvijas pārvaldi (tiesas/policiju u.tml.) veidot pēc pasaules labākajiem paraugiem tā, lai katrs Latvijas iedzīvotājs var uz savas ādas novērtēt tās kvalitāti un efektivitāti.
Vai pamanījāt, kā pati šādas ambīcijas formulēšana pārbīda uzmanības fokusu? Uzmanība pārvirzās no koncentrēšanās uz dažkārt sīku problēmu risināšanu uz augstāku standartu, kur problēmas tiks risinātas nevis kā pašmērķis, bet pa ceļam uz kādu lielāku un tālāku mērķi.
Šī otrā pieeja ir mentāli sarežģītāka, jo prasa pārorientēt mūsu sabiedrībai ierasto uzmanības fokusu, bet tā vienlaikus sniedz lielāku gandarījumu (jo ne izpildītājam, ne sabiedrībai nav jādedzina uzmanība uz bezgalīgu skaitu sīku problēmu), kā arī ilgtermiņā veido pārliecību, ka lielākas pārmaiņas ir ne tikai iespējamas, bet arī notiks.
Mani novērojumi liecina, ka mūsu ziemeļu kaimiņu panākumi lielā mērā balstās pārliecībā, ka savākta, pārdomāta, labi koordinēta politika ir iespējama. Tādēļ amatpersonas mobilizējas un tieši šādu politiku arī īsteno. To var saukt par pašsuģestiju, bet, pat ja tā, kamēr tas strādā, nav nozīmes, kā to sauc.
Arī mēs Latvijā varam veidot šādu pieprasījumu politiķiem un ierēdņiem. Pamata atskaites punkts būtu nevis neiekulšanās skandālos vai sīku problēmu, konkrētu gadījumu risināšana, bet gan vēlme un spēja veidot stratēģiski pārdomātas un labi koordinētas pārmaiņas un politiku.
Piemēram, lai, ejot uz kādu interviju vai diskusiju, augsta amatpersona apzinātos, ka jautājumi pamatā būs nevis par vispārējām lietām vai konkrētu gadījumu apcerēšanu, bet gan par to, pie kādām sabiedriski svarīgām pārmaiņām institūcija šobrīd strādā un cik tās ir stratēģiskas, pārdomātas, savāktas un vai atbilst pasaules labākajiem standartiem.
Pamatā šādiem jautājumiem būtu pieņēmums, ka Latvijas pārvalde un politika spēj šādas pārmaiņas izstrādāt un īstenot. Tam jābūt noklusējuma pieņēmumam, ko vienkārši uztveram kā pašsaprotamu. Pat apzinoties, ka attiecībā uz vairākām īpaši inertām iestādēm vai politiskām amatpersonām tā vēl kādu laiku būs pašsuģestija. Tas ir labi, ka pa ceļam izgaismosies (varbūt pirmo reizi!) tās amatpersonas, kuras pēc pārmaiņām ne tiecas, ne arī ir spējīgas tās veikt. Vienlaikus beidzot tiks pamanīti un novērtēti tie, kuri grib un spēj.
[1] Precīzāk – 44%. Dati no 2023. gada pavasara. Standard Eurobarometer 99 - Spring 2023.
[2] Skat. https://providus.lv/raksti/tiesu-apmekletaju-anketu-apkopojums/
[3] Dati no 2023. gada. Standard Eurobarometer 99 - Spring 2023.
[4] Dati no 2022. gada. Standard Eurobarometer 97 - Summer 2022.
[5] Dati no 2023. gada. Special Eurobarometer. Citizens' attitudes towards corruption in the EU in 2023
[6] Dati no 2023. gada. Special Eurobarometer. Citizens' attitudes towards corruption in the EU in 2023
[8] Dati no 2023. gada. Standard Eurobarometer 99 - Spring 2023.
[9] Dati no 2023. gada. Standard Eurobarometer 99 - Spring 2023.
0