Par dokumentālo filmu "Pēc darba" ("After Work", rež. Ēriks Gandīni).
Laikmetā, kad mākslīgā intelekta radītais pārmaiņu vilnis draud iznīcināt sabiedrisku vajadzību pēc cilvēka darba, silti iesaku noskatīties režisora Ērika Gandīni dokumentālo filmu "Pēc darba" ("After work"), ko demonstrēs 8. un 9. septembrī Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā.
Filmu veido daudzi un dažādi, gandrīz vai nejauši video fragmenti ar it kā caurvijošu sižeta līniju. Šī vienotā līnija gan ir tikai šķietamība – sižets un vēstījums veidojas vairāk asociatīvi, filmas veidotājiem rādot, cik dažādi mūsu sabiedrībās iespējams domāt par darbu un tā jēgu. Principā filma ir kaleidoskops – ja video fragmentiņus sakratītu, tie nostātos citā secībā, taču jaunajā izkārtojumā veidotu ne mazāk sakarīgu un tieši tikpat grūti interpretējamu mozaīku. Ja kaut kas šiem fragmentiņiem kopīgs, tā ir saistība ar diviem jautājumiem: 1) kādēļ cilvēks strādā? 2) ko cilvēks darītu, ja darba vairs nebūtu?
Kādēļ cilvēks strādā?
81 minūti garajā filmā ir daudz cilvēkstāstu, dažādu kultūras kontekstu un plašs spektrs ar atšķirīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem. Piemēram, korejiešu seniors, kurš nemitīgi strādā, miegam atvēlot tikai piecas stundas. Vai itāļu dāma, kura nestrādā algotu darbu, jo viņas ģimene ir ļoti turīga, bet tas viņai netraucē visu dienu pavadīt nemitīgā rosībā. Filmā neiztrūkst arī amerikāņu, kuri sūdzas par savu aizņemtību un neņem Eiropai raksturīgos daudzu nedēļu atvaļinājumus, bet vienlaikus māca citiem uzlabot savu "darba ētiku", lai celtu konkurētspēju darba tirgū. Tāpat kaut kur fonā ir mūsdienu verga darbu darītāji bagātajās Tuvo Austrumu valstīs, Dienvideiropas nestrādājošā jaunatne un arī cilvēki, kuri vēlētos strādāt, bet viņu sabiedrībās darbu nav. Gadās arī daži laimīgi eksemplāri, kuriem darbs ir hobijs.
Vērojot šīs dažādās dzīves, ātri nonāc pie atziņas, ka universālu atbilžu te nebūs. Iemesli tam, kādēļ cilvēks strādā, atšķiras un ir atkarīgi no tā, kas šis cilvēks ir, kur dzīvo, kādi ir viņa apstākļi un cik daudz (vai maz) viņam dzīvē paveicies. Aptuveni filmas vidū tiek mēģināts izskaidrot, kādēļ pasaules visaizņemtākās sabiedrības kļuvušas tādas, kādas tās ir (puritāniskā protestantu tradīcija ASV un Dienvidkorejas nesenā nabadzība), taču šie mēģinājumi nav sevišķi pārliecinoši, jo arī citās pasaules sabiedrībās vēsturiski bijuši līdzīgi apstākļi, bet tās veidojušās citādi. Šie skaidrojumi tomēr nav lieki un labi saplūst ar citiem filmas stāstiem, parādot, ka pat mūsu izjūtas un to racionalizācija nav tikai mūsu pašu ziņā – tas, kā mēs izturamies pret darbu un vai/cik lielu neērtību izjūtam, uz brīdi vai vispār nestrādājot, ir lielā mērā atkarīgs no "sabiedrības spiediena", un šī spiediena pamatā var būt ļoti daudzi, maz apzināti faktori.
Ko tad, ja darba vairs nebūs?
Filmas otrais jautājums – ko cilvēks darītu, ja darba vairs nebūtu? – daudzās profesijās var kļūt par visai drīzu realitāti. Filmā Īlons Masks un citi mūsdienu tehnosabiedrības pravieši nedaudz iezīmē nākotni, kur mākslīgais intelekts un roboti spēj ātrāk un kvalitatīvāk paveikt visu, ko šobrīd dara cilvēks. Režisors neatvēl daudz laika ilustrācijām, tādēļ atļaušos lasītājam šo nākotni iezīmēt pēc sava redzējuma, ekstrapolējot uz šo tehnoloģiju attīstības tendences. Tātad: mākslīgais intelekts labāk programmēs, veidos kvalitatīvākus līgumus, veidos un ieskaņos pārliecinošākas prezentācijas, organizēs mārketinga kampaņas, konsultēs klientus un pacientus, veiks visdažādākos inženiertehniskos aprēķinus, veidos filmas un to sižetus, rakstīs viskvalitatīvākos tekstus, pieņems labus biznesa lēmumus. Mākslīgā intelekta vadīti roboti novāks ražu, veiks medicīniskas operācijas, piedalīsies karos, aprūpēs cilvēkus un palīdzēs viņiem ikdienas gaitās. Turklāt tādā kvalitātē, ka cilvēka iesaiste šajā procesā būs dārga un samērā riskanta luksusa lieta, noteikti ne nepieciešamība.
Ko darīt cilvēkam, cilvēcei jaunajos apstākļos? Filma nedod atbildi uz šo jautājumu, bet tās fragmentētajā struktūrā pazib stāsts par to, kā teorētiski varētu izskatīties nākotne. Proti, Kuveita. Viena no Tuvo Austrumu valstīm, kas ieguvusi milzīgas bagātības, pateicoties naftai. Ar šīm bagātībām pietiek, lai visiem Kuveitas pilsoņiem būtu augsts labklājības līmenis. Tādēļ… tiek izdomāti nevajadzīgi darbi valsts pārvaldē. Pienākumi, ar kuriem varētu tikt galā viens cilvēks, tiek uzticēti 20. Visiem tiek maksātas pieklājīgas algas. Piemēram, kādai no filmas varonēm mēnesī ir jānosūta viena vēstule. Pārējo laiku var pavadīt pēc saviem ieskatiem, skatoties filmas, lasot grāmatas vai vienkārši pļāpājot ar kolēģiem. Visi saprot, ka no šāda darba nav jēgas, bet tas ir veids, kā attiecīgā sabiedrība sadala resursus. Daļai šo "darbinieku", arī tam filmas varonim, kam visvairāk seko režisora kamera, šāda ikdiena izskatās pēc bezjēdzīgas elles, citi to uztver kā dzīves realitāti, kas ļauj ar minimālu piepūli iegūt resursus citām nodarbēm, vai nu tā būtu iepirkšanās, vai vienkārši sava dzīve.
Diezgan liela ir iespēja, ka mākslīgā intelekta tehnoloģijas nesīs tādu produktivitātes pieaugumu, ka arī citas valstis sasniegs vai pārsniegs Kuveitas un citu naftas zemju bagātības. Kā šīs bagātības sadalīt sabiedrībā, kur pēc cilvēka darba nav īpašas vajadzības? Filmā vairākas reizes uzpeld un aizpeld ideja par universālo pamatienākumu – priekšlikumu katram cilvēkam bez nosacījumiem piešķirt dzīvošanai pietiekamus resursus tādēļ vien, ka viņš ir cilvēks. Filmā izskan dažādi viedokļi: sākot no tā, ka šāda mehānisma ieviešana ir neizbēgama, līdz tam, ka tas būtu amorāli un sabiedriski kaitīgi. Bet sīkāks iztirzājums neseko, jo tam īsti nav vietas filmas struktūrā.
Mēģinājums atbildēt
Skaidrs, ka vairākumam mūsdienu Rietumu pasaules cilvēku nebūtu gatavas atbildes uz jautājumu, ko viņi darītu tad, ja pēkšņi vairs nebūtu jāstrādā. Tas ir filmas pēdējais jautājums, un aptaujāto acīs redzam apjukumu un neziņu. Jā, ko gan darīt ar tik daudzām neaizpildītām stundām, kas pašlaik tiek veltītas darbam un tādējādi gan strukturē, gan piešķir jēgu daudzu cilvēku dzīvei?
Šī nenoteiktība mani provocē piedāvāt savu versiju par to, kāda varētu būt pasaule šādos pēcdarba apstākļos. Par to jādomā, lai nevajadzētu veidot tik bezjēdzīgus risinājumus kā mūsdienu Kuveitā un lai izeja netiktu meklēta vienkārši resursu pārdalē, neveidojot nekādus alternatīvos veidus, kā cilvēkam justies un būt sabiedriski noderīgam. Atļaušos izmantot šo recenziju kā vietu, kur to nedaudz iezīmēt.
Manuprāt, vienīgā joma, ko nekad, nekādos apstākļos nevajadzētu uzticēt mākslīgajam intelektam (lai arī cik gudrāks par cilvēci tas nekļūtu!), ir lēmumu pieņemšana par to, kā veidot konkrēta cilvēka un visas sabiedrības turpmāko dzīvi apstākļos, kad šos lēmumus, pat ja nepilnīgus un kļūdainus, spēj pieņemt pats cilvēks un sabiedrība. Mums ir jābūt tiesībām pašiem veidot savu dzīvi, kopienas un sabiedrības tā, kā vēlamies un kā varam vienoties ar saviem līdzcilvēkiem.
Tādēļ es kopienu, kur cilvēka darbs mūsdienu izpratnē ir kļuvis nevajadzīgs, iedomājos kā idealizētu Seno Atēnu sabiedrību, kur cilvēkam ir atbrīvojies laiks domāt un kopā ar citiem lemt par to, kā kopīgi dzīvot, organizēt un uzlabot savu apkārtni, kopienu, sabiedrību. Ja Senajās Atēnās laiku šādām pilsoniskām nodarbēm nodrošināja vergu darbs un pilsoņi varēja dienām ilgi nodarboties ar valstiskām lietām, tad cilvēces nākotnē (ja, attīstoties mākslīgā intelekta tehnoloģijām, tāda vispār vēl būs, uz ko es augstas likmes neliktu!) šo laiku pilsoniskumam var izbrīvēt tieši jaunās tehnoloģijas. Šādā sabiedrībā katram cilvēkam būtu nozīme un jēga, jo ikviena indivīda unikālā dzīves pieredze varētu palīdzēt īstenot ieceres, kas dod labumu arī citiem. Cilvēka atbildība pret citiem nozīmētu ne tikai piedalīties kopīgo lietu risināšanā, bet arī maksimāli attīstīt savu unikālo potenciālu (vienalga – uz praktiskiem, izzinošiem, analītiskiem, garīgiem, radošiem vai cita veida talantiem) un palīdzēt to attīstīt citiem. Tas arī ir pamatojums un iemesls tam, kādēļ šādā sabiedrībā katram cilvēkam vajadzētu būt pieejai sava potenciāla realizēšanai nepieciešamajiem resursiem.
Kādēļ skatīties šo filmu?
Galu galā filmas uzdotais jautājums par to, kādēļ cilvēks strādā, vienlaikus ir arī jautājums par to, kādēļ vispār vērts dzīvot. Būtu ļoti naivi pieņemt, ka uz šo jautājumu iespējama tikai viena atbilde. Daļai cilvēku darbs ir veids, kā realizēt sevi, citiem tikai iztikas līdzeklis, vēl citiem – veids, kā atgaiņāt domas par dziļākiem jautājumiem. Tādēļ brīdis, kad no cilvēka darba īpašas pievienotās vērtības vairs nebūs, ne obligāti vērtējams kā labs vai slikts. Stratēģijas, kā rīkoties sabiedrības līmenī, var būt atšķirīgas – mana vīzija ir tikai viena no tūkstošiem dažādu iespēju. Bet skaidrs, ka šādā pasaulē būs jāmainās ATTIEKSMEI pret darbu un jāpārskata šobrīd ciešā sasaiste starp darbu un cilvēkam pieejamiem resursiem (sak, "kas nestrādā, tam nebūs ēst"). Filmas veidotāji veiksmīgi parāda, ka šī attieksme, kas daudziem šķiet pašsaprotama un universāla, nebūt tāda nav – to nosaka kultūras, vēstures, ekonomiskie, tehnoloģiskie apstākļi. Redzot to, cik strauji, analītiski un radoši jaunās tehnoloģijas ļauj cilvēka vietā paveikt lietas, kas vēl tikai pirms gada bija neiedomājamas, katram vērts aizdomāties, vai personīgie pieņēmumi un attieksme jau nav novecojuši. Tas arī ir iemesls, kādēļ "Pēc darba" ir vērts noskatīties – lai gan filma piedāvā vairāk jautājumu nekā atbilžu, tieši jautājumi ir tās galvenā vērtība. Šo jautājumu uzdošana mūs gatavo visai drīzai nākotnei, kur cilvēces attiecības ar darbu mainīsies. Šī filma īpaši vērtīga būs tiem, kurus interesē sabiedrības organizēšanas problemātika un arī eksistenciāli jautājumi par cilvēka dzīves jēgu un piepildījumu.
4