Kultūra
04.10.2013

Nevainīgie un grēcīgie dzīvnieki

Komentē
8
Saglabā

Piedāvājam izlasīt un noklausīties lekciju "Nevainīgie un grēcīgie dzīvnieki", ko 2013. gada 13. maijā lekciju cikla "Septiņi nāves grēki" ietvaros nolasīja Artis Svece.

 

 

1.

Kāds vīrs vērsās pie otrā patriarha Huiko un sacīja: "Es vēlos kļūt par tavu skolnieku, bet esmu ļoti slims. Lūdzu, atbrīvo mani no maniem grēkiem." Huiko atbildēja: "Atnes man savus grēkus, un es tevi no tiem atbrīvošu." Pēc kāda laiciņa vīrs atgriezās: "Es visur lūkoju pēc saviem grēkiem, bet tie nav notverami." Tad Huiko teica: "Lūk, esmu atpestījis tevi no taviem grēkiem. Tagad tev ir jāpievēršas Budam, likumam un kopienai."

Budistu koans[1]

Kas ir grēks? Ko koana autors saprot ar grēku? Vai grēku var atnest? Un – ja nevar, kas no tā izriet? Domājot par šo koanu, var pamanīt, ka teiktā saprašana ietver dažādu saistību apzināšanos. Mēs atpazīstam vai neatpazīstam saistības starp uzskatiem, teiksim, par to, kas ir grēks, un to, ko var notvert. Mēs vērtējam, vai uzskati ir sasaistīti racionāli, piemēram, vai no tā, ka grēku nevar atnest, var secināt, ka grēka kaut kādā nozīmē nav. Pastāv arī valodiskas saistības starp vārdiem, kas nosaka vārdu nozīmi, piemēram, vai grēks pēc definīcijas ir kaut kas saskatāms. Tādējādi, interpretējot kādu izteikumu vai uzskatu, mēs mēģinām aptvert sarežģītu un daudzslāņainu saistību tīklojumu, kurā tas ievietojas.[2]

Nebūdami naivi lasītāji, mēs uzdosim jautājumu, vai tās saistības, kuras šajā tekstā mēģinām atrast vai saskatām mēs, ir tās pašas, kuras iecerējis stāstītājs vai viņa iecerētā auditorija. Budisma pazinējs ne tikai mēģinās atrast šī koana vietu budisma teoloģijā, bet skatīs kontekstā ar zināšanām par analoģiskiem stāstiem, budisma praksi, mākslu un garu. Turklāt ātri vien nāksies konstatēt, ka nav vienas budisma teoloģijas vai prakses, bet daudzas.

Visbeidzot – pārdomas par šo svešatnīgo piemēru aizved atpakaļ pie "mūsu" izpratnes par grēku, kura acīmredzami ir tikpat kompleksa. Tā sakņojas kristīgajā tradīcijā, un šajā reliģijā grēka jēdziens ir tik fundamentāls, ka ikvienam, kam ir kaut vai vispārīgs priekšstats par kristietību, ir arī aptuvens priekšstats par šī jēdziena novietojumu tajā uzskatu un nozīmju tīklojumā, ko varētu dēvēt par kristīgo tradīciju. Tomēr, līdzko mēģinām fiksēt tā novietojumu šajā tīklojumā, konstatējam, ka saistību ir tik daudz un tās ir tik daudzveidīgas, ka nav kopumā aptveramas. Kaut kas pārklājas, kaut kas nošķiras, ir lietas, kas tiek saglabātas no iepriekšējiem gadsimtiem, bet pārdefinētas, un ir tādas, kas aizmirstas. Ja nevēlamies kļūt dogmatiski vai izmantot citus spēka paņēmienus, atliek vienīgi izvēlēties kādu pavedienu un pamazām tīklojumu šķetināt, cerot uz to, ka procesa gaitā izpratne par to kļūs vismaz bagātāka (uz neko vairāk cerēt, manuprāt, nav īsti pamata).

2.

Esmu izvēlējies pievērsties vienai konkrētai saistībai, kuru neuzskatu par ļoti nozīmīgu grēka izpratnē, bet kas, manuprāt, uzrāda būtiskus tās aspektus, proti, runa ir par dzīvnieka un grēka saistību kristietībā.

Saistība ir abpusēja, izgaismo arī dzīvnieku izpratni kristīgajā tradīcijā un patiesībā arī mūsdienu kultūrā. Un, tāpat kā grēks, dzīvnieka jēdziens ir sarežģīts, daudzslāņains un ar lielu kultūrvēsturisku bagāžu, kuru var pētīt, bet nevar aptvert pilnībā.

Dzīvnieks ir dzīvs, bet nav augs, zirgs ir dzīvnieks, bet galds nav. Šīs ir jēdzienu saistības, kas šķiet vienkāršas un it kā vienā plaknē pastāvošas. Tomēr velti cerēt, ka ar šādiem nošķīrumiem varam fiksēt to, kas ir dzīvnieks. Kad pavārs aptausta dzīva jēra stilbu un priecājas par tā mīkstumu, mēs sakām, ka viņš jēru uztver par lietu, un tas, protams, ir citā nozīmē domāts nekā tad, kad mēs sakām, ka galds ir lieta, bet arī ne pilnīgi citā nozīmē. Dzīvnieks gan nav, gan ir lieta.

Tāpat, līdzko uzdodam jautājumu – vai cilvēks ir dzīvnieks, nošķīrumu tīklojums atkal zaudē plakanumu un iegūst dziļumu. Vai cilvēks ir dzīvnieks? – Ir un nav. Kaut kādā kontekstā mēs tos nošķiram, bet citā ne (cilvēkam ir dzīvnieka miesa un anatomija, dzīvnieciskas tieksmes, cilvēks var būt nezvērs[3]). Un pie šī "ir un nav" nodalās uzskati, kas nav tik saskanīgi, lai bez atrunām būtu ietilpināti vienotā tīklojumā, bet nav arī pilnīgi nodalīti.

Varētu teikt, ka mūsu uzskati ir pretrunīgi, un tādi tie noteikti ir, bet ir vērts arī pamanīt, ka atsevišķu uzskatu pretrunīgums nenozīmē saistību neesamību un tāpēc ne vienmēr noved pie haosa domāšanā vai rīcībā. Saistības ir daudzveidīgas – loģiskas, cēloniskas, valodiskas, asociatīvas. Un mēģināt saprast cilvēku izpratni un attieksmi pret dzīvniekiem var tikai tad, ja ņemam vērā šo saistību daudzveidību.

3.

Ja nevaram sākt ar to, ka aprakstām, kas kristīgajā tradīcijā tiek saprasts ar grēku un kas ar dzīvnieku, kādā veidā ir iespējams runāt par grēka un dzīvnieka saistību? Kā jau teicu, manuprāt, vienīgā iespējamā pieeja ir atrast kādu pavedienu, ar kuru var sākt tīklojumu šķetināt. Šoreiz es gribētu atsaukties uz dzīvnieku nevainīgumu.

Ādama un Ievas krišana grēkā fundamentāli izmaina ne tikai cilvēka likteni, bet arī pārējo pasauli, grēks ir visu pasauli raksturojoša kategorija. "Zeme ir nolādēta" cilvēka dēļ (1. Mozus, 3:17). Vecās Derības stāstā nekas daudz par dzīvi pirms grēkā krišanas nav pateikts, tomēr kaut ko mēs varam izsecināt no soda, ko Ādams, Ieva un čūska saņem pēc nodarījuma (piemēram, ja tekstā teikts, ka "vaiga sviedros tev būs maizi ēst" (1. Mozus, 3:19), tad līdz tam šādu rūpju droši vien nebija, un, ja čūskai sods ir turpmāk līst uz vēdera (1. Mozus, 3:14), tad varam secināt, ka agrāk čūska tā nav darījusi un lielākā daļa grēkā krišanai veltīto gleznu čūsku attēlo kļūdaini). Ir arī dažas tiešas norādes. Vienā no tām Dievs raksturo, kas cilvēkiem un dzīvniekiem dots "par ēdamo". Minēti tiek vienīgi augi (1. Mozus, 1:29-30). Arī zvēriem, putniem un rāpuļiem "zaļā zāle" tiek dota par barību. Būtībā šī atļauja neizslēdz iespēju, ka ēst drīkst arī ko citu, jo aizliegums ēst gaļu vai nogalināt dzīvniekus netiek minēts, tomēr kristīgajā tradīcijā laiks pirms grēkā krišanas tiek iztēlots kā laikmets bez vardarbības.[4] Šo priekšstatu pastiprina arī Vecajā Derībā atrodamās vīzijas par laika beigām, kad "ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos" (Jesajas 10:9) un "lauva ēdīs salmus kā vērsis" (Jesajas 65:25).

Atbilstoši ciešanas, nāve, vardarbība ne tikai cilvēka dzīvē, bet arī dabas pasaulē parādās līdz ar cilvēka grēkā krišanu. Vismaz tā tas daudzkārt ir interpretēts. Dzīvnieku nežēlība un ciešanas nav viņu vaina, tas pat nav kaut kas dzīvnieku dabā ielikts,[5] bet ir cilvēka grēka rezultāts, "tas nav sods viņiem, bet ir daļa no mūsējā," 17. gadsimtā rakstīja Galovejas bīskaps.[6] Miltons Zaudētajā paradīzē apraksta izmisumu, kāds pārņem Ādamu, kad viņš ierauga savas rīcības sekas – Grēks, Nāve un Nesaskaņas ("pirmā no Grēka meitām") uzrodas pasaulē, "zvērs ar zvēru tagad karo" un "aprij viens otru".[7] Būtībā dzīvnieku liktenis šeit ir traģisks, jo ļaunums, ko tie nodara, nav viņu izvēļu rezultāts. Dzīvnieki ir nevainīgi.

Uz dzīvnieku nevainīgumu mēdz atsaukties vides un dzīvnieku aizstāvji, lai kritizētu antropocentrisku un nežēlīgu attieksmi pret dabu.[8] Kā redzams, izpratne par dzīvnieku nevainīgumu ir daudz senāka. Protams, tas nenozīmē, ka noteikti pastāv tieša cēloniska saistība starp Veco Derību, kristīgo tradīciju un dzīvnieku aizstāvības ētiku, bet skaidrs, ka dabas un dzīvnieku pazinēji nav pirmie un vienīgie, kas par dzīvniekiem mēdz šādās kategorijās domāt. Atšķirība starp "parasto cilvēku", kurš, teiksim, vilku uztver kā ļaunu, un ekologu, kurš saprot vilku uzvedību, lomu ekosistēmā un tāpēc "nevaino vilkus", iespējams, ir mazāka, nekā varētu iedomāties. Mēs varam jautāt gan to, kāpēc dzīvnieku aizstāvji domā par dabu, izmantojot tādu kategoriju kā "nevainīgs" (kas liek domāt par vides un dzīvnieku ētikas attīstību ne tikai no Rietumu juridiskās un dabaszinātņu tradīcijas, bet Rietumu kultūras plašākā nozīmē), gan jautāt par to, vai "parastajam cilvēkam" priekšstats par vilka nevainīgumu ir pilnīgi svešs (un, ja nav, tad viņa neizpratne par dzīvnieku aizstāvju rūpēm varbūt nav nepārvarama), gan par to, kā priekšstats par dzīvnieku nevainīgumu savietojas ar priekšstatiem par dzīvnieku ļaunumu.[9]

4.

Saskaņā ar Vecās Derības vēstījumu pirms grēku plūdiem Dievs redz "pasauli izvirtušu esam, jo visa radība bija samaitājusi savu dzīves ceļu zemes virsū", tādēļ Viņš nolemj "darīt galu visai radībai, jo zeme ir pilna varas darbu" (1. Mozus, 6:12-13). Viduslaiku bestiāriji, kas bija nevis dabaszinātniska, bet reliģiska rakstura grāmatas, kaut vai to pašu vilku apraksta kā mantkārīgu un asinskāru dzīvnieku, kas dažādu īpašību ziņā līdzinās velnam.[10] Pats par sevi šāds priekšstats nenozīmē pretrunu, jo, ja dzīvnieks ir asinskārs, bet pats nenosaka savu raksturu, tad viņu nevar vainot par to un dzīvnieka nevainīgums saglabājas. Kristīgajā tradīcijā dzīvnieku nevainīgums parasti ir saistīts ar pasivitāti. Dzīvnieki nevis kaut ko dara, bet ar tiem kaut kas notiek, tie izpilda noteiktas lomas, kuras paši nenosaka un neietekmē.

19. gadsimta dabas teoloģijā dominēja pārliecība, ka visi dzīvnieki ir Dieva radīti, lai nodrošinātu kādu tiešu vai pastarpinātu labumu cilvēkam, un visi dzīvnieki savā būtībā ir "labi", tiem ir vieta Dieva antropocentriskajā plānā.[11] Ja tie nedod pienu vai vilnu, tad ar savu paraugu atgādina, ka jārūpējas par bērniem (putni) vai jābūt čaklam (skudras). Viens no populārākajiem plēsēju esamības attaisnojumiem bija tas, ka tie neļauj pārējiem dzīvniekiem pārlieku savairoties.[12] Ir vērts arī pamanīt, ka šajā versijā par Dieva plānu viegli iekļaujas uzskats par dzīvnieku nevainīgumu, bet ne tik viegli – stāsts par pašreizējās pasaules samaitātību, jo vienlaikus ir jāatzīst, ka pasaule ir gan samaitāta, gan labi saskaņota. Zeme vairs netiek iztēlota kā nolādēta, patiesībā 19. gadsimta beigās priekšstats par dabu, kur dzīvnieki "aprij viens otru", sāk asociēties ar evolūcijas mācību un ateismu – neticīgie ir tie, kuri dzīvnieku dzīvē redz nevis "labo", bet bezjēdzīgu iznīcību.

19. gadsimta dabas teoloģijas visai patērniecisko priekšstatu par dzīvniekiem nevar identificēt ar kristīgo tradīciju kopumā. Piemēram, jau minētajos bestiārijos, kuri bija populāri 12. – 13. gadsimta Eiropā, dzīvnieki kalpo drīzāk kā vēstījums, analoģija, no kuras cilvēks, ja vēlas, var mācīties, bet kuru uzdevums nav nodrošināt cilvēkiem komfortu šajā pasaulē. Elementi ir it kā tie paši, kas dabas teoloģijā, bet sasaites ir citas. Hiēna, mērkaķis, krokodils iemieso īpašības, kas ir analoģiskas cilvēka grēkiem – mantkārei, liekulībai, ticības trūkumam, izlaidībai, elku pielūgšanai. Tomēr to eksistenci attaisno nevis vienkārši cilvēku vajadzības, bet Dieva veidota kārtība, kurā labais un ļaunais izspēlējas daudzveidīgi, un cilvēkam šī kārtība ir tikai nojaušama, bet ne saprotama. Arī šeit dzīvnieki netiek primitīvi iedalīti "labojos" un "sliktajos", jo visi kalpo par norādi uz pārpasaulīgo. Tādā ziņā dzīvnieku esamība ir noslēpumaina un pat biedējoša: kaut kur pie Eifratas krastiem dzīvo antilope, un tās ragi mēdz sapīties ūdensmalas krūmos, neviens no jums nav bijis pie Eifratas un antilopi nav redzējis, bet tā ir vēstījums jums – jūsu ragi ir Vecā un Jaunā Derība, un sargāties tos sapīt netikumu valgos...[13] Nav tā, ka šis vēstījums ir nezināms, bet cilvēkiem ir tendence to piemirst, kas arī ir viens no grēka cēloņiem, bet, ja viņi ir pietiekami vērīgi, viņi var pamanīt, ka visa dzīvā daba ir viņiem atgādinājums.

Cita lieta, ka arī šajā gadījumā dzīvnieki ir drīzāk fons cilvēka eksistencei, nevis pašpietiekami subjekti, kur nu vēl cilvēkam līdzvērtīgi. Tas nenozīmē, ka visas parādības, kas saistās ar dzīvnieku izpratni kristīgajā tradīcijā, ir viegli iekļaut versijā par to nevainīgumu. Viens piemērs ir dzīvnieku prāvas, kādas bija sastopamas Eiropā viduslaikos, it īpaši to beigās 15. – 17. gadsimtā. Tā Trīres bīskaps Egberts esot uzlicis anatēmu bezdelīgām par to, ka tās ar savu čirkstēšanu esot traucējušas dievlūdzējiem, kā arī "apgānījušas" katedrāles altāri.[14] Tas, ka bezdelīgām, cūkām, siseņiem un citiem dzīvniekiem tiek piespriesti sodi, liek domāt, ka viduslaiku cilvēki viņiem piedēvēja spēju spriest, izdarīt izvēles, kontrolēt vēlmes, proti, būt atbildīgiem par savu rīcību. Tomēr attiecināt mūsdienu izpratni par vainu un sodu uz viduslaiku dzīvnieku prāvām būtu pārsteidzīgi. Vismaz saskaņā ar vienu no interpretācijām sods šajā gadījumā nav piespriests tāpēc, ka dzīvnieks ir vainīgs, bet tāpēc, ka dzīvnieka darbības ir izjaukušas kārtību, kuru ir iespējams atjaunot vienīgi ar soda palīdzību.[15] Dzīvnieki nav subjekti, un tiesa ir drīzāk rituāla darbība, kas dod vēlamu rezultātu – atjaunotu kārtību. Nav svarīgi notikušā cēloņi vai motīvi (kas nepārprotami būtu svarīgi cilvēku notiesāšanas gadījumā), bet paša nodarījuma raksturs un sekas. Tātad, ja šī interpretācija ir patiesa, dzīvnieku prāvas tomēr nav pretrunā ar priekšstatu par dzīvnieku nevainīgumu.

Tomēr es teiktu, ka kristīgajā tradīcijā ir kaut kāda fundamentāla ambivalence dabas izpratnē. Ne velti vides un dzīvnieku aizstāvji kristietībā gan saskata iemeslus Rietumu kultūras patērnieciskai attieksmei pret dabu un vardarbībai pret dzīvniekiem, gan arī atrod liecības rūpēm par tiem. Vecās Derības stāsts neizskaidro saistību starp cilvēka grēkā krišanu un dzīvnieku likteni, proti, kāpēc dzīvniekiem jāmaksā par cilvēku izvēlēm. Iespējams, tas ir tāpēc, ka tā autori nedomāja par dzīvniekiem šķirti no cilvēka, neuzdeva jautājumu, kāpēc "vienam" ir jāmaksā par "otra" kļūdām. Dzīvnieku nevainīgums kļūst par problēmu tikai tad, ja domājam par tiem kā patstāvīgām, ciest vai pat domāt spējīgām būtnēm. Un nevar noliegt, ka kristīgajā tradīcijā par dzīvniekiem ir domāts arī tā. Pierādījums ir diskusija par to, vai dzīvniekiem ir dvēsele, – lai gan šis jautājums nekad nav bijis starp centrālajiem, tas arī nekad nav pilnībā pazudis no teologu un citu ticīgo uzmanības loka.

[1] Steven Heine Opening a Mountain: Koans of the Zen Masters. Oxford: Oxford UP, 2001. P. 180.

[2] "Tīklojums", protams, ir metafora, bet, manuprāt, tā palīdz saprast vārdu, uzskatu, kultūras saistības komplicēto dabu.

[3] Latviešu valodā priedēklis "ne" dažkārt un arī šajā gadījumā kalpo kā nozīmes pastiprinātājs. Analoģisks piemērs ir "nešpetns". Skat. I. Kolmane "Himaira" // Kentaurs XXI, 25, aug. 2001. 84. lpp.

[4] Skaidra atļauja lietot pārtikā gaļu tiek dota tikai Noasam (1. Mozus, 9:3). Te arī rodams viens no iemesliem diskusijai par veģetārismu kristietībā. Kopš pašiem aizsākumiem kristiešu vidū ir cilvēki, kas veģetārismu ir uztvēruši kā daļu no ticīga cilvēka vēlamā vai ideālā dzīvesveida, lai gan kopumā kristietības attieksme pret veģetārismu ir bijusi vai nu neitrāla, vai noliedzoša (teiksim, Kalvins to nosodīja kā augstprātīgu attieksmi pret Dieva devību).

[5] 18. gs. dabas teoloģijas aizstāvjiem šis uzskats sagādāja problēmas, jo grūti bija saskaņot pārliecību, ka dzīvnieku organismi ir veidoti saskaņā ar noteiktu plānu un ir nemainīgi, un to, ka plēsēji kādreiz ir bijuši vai nākotnē varētu būt zālēdāji, jo viņu organismi acīmredzami bija pielāgoti gaļas ēšanai. Skat. Diana Donald Picturing Animals in Britain. New Haven: Yale UP, 2007. P. 66.

[6] Cit. pēc Keith Thomas, Man and the Natural World. London: Penguin 1983. P. 18.

[7] John Milton, Paradise Lost 10:706-715.

[8] Par nevainības argumenta izmantojumu dzīvnieku aizstāvības ētikā skat., piemēram, Steve Sapontzis "The Moral Significance of the "Innocence" of Animals". Tomēr atsaukšanās uz dzīvnieku nevainību tiek izmantota plaši arī ārpus teorijas.

[9] Protams, nevainīgums uz dzīvniekiem tiek attiecināts dažādās nozīmēs, tai skaitā "nevainīga upura nozīmē", tomēr šoreiz atsaucos vienīgi uz nevainīgumu kā pretstatu vainai un grēkam.

[10] T. H. White, ed. The Book of Beasts. New York: Dover, 1985. Pp. 56 – 59.

[11] Lynn Barber, The Heyday of Natural History. London: Jonathan Cape, 1980. Chap. 5.

[12] Jautājums par dzīvnieku ļaunumu, protams, ir saistīts ar visaptverošo teodicejas problēmu, tai skaitā riņķveida pamatojuma problēmu – ja vilku uzdevums Dieva plānā ir novērst to, ka mežā ir par daudz stirnu, kāpēc plāns nevar paredzēt ierobežotu stirnu skaitu, neieviešot vilkus, kuri stirnas nogalina.

[13] T. H. White. Pp. 18-19.

[14] E. P. Evans The Criminal Prosecution and Capital Punishment of Animals. London: Faber and Faber, n. d. P. 28.

[15] Piers Beirne “The Law is an Ass: Reading E.P. Evans' The Medieval Prosecution and Capital Punishment of Animals" // Society and Animals: Vol. 2 No. 1, 1994. P. 30.

 

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!