Latvijas politiskā nācija atdzima Atmodas laikā, vienoti iestājoties par kopīgām vērtībām un līdzdarbojoties to iedzīvināšanā. Taču investīcijas politiskās nācijas tālākajā attīstībā līdz šim nav bijušas valdības prioritāšu sarakstā. "Sabiedrības integrācija" lielākoties izprasta šauri, attiecinot to tikai uz mazākumtautībām, nevis veidojot ar visām sabiedrības grupām mūsdienīgu sabiedrisko līgumu, kas balstīts līdzdalībā, cieņā un skaidros spēles noteikumos.
Ceturtajā un pēdējā "Satori" priekšvēlēšanu diskusijā "Balso par kultūru!" Rita Ruduša tikās ar sešu vadošo partiju politiķiem, lai runātu par sabiedriskā līguma līdzšinējām izpausmēm Latvijā un mājasdarbiem, kas līgumslēdzējpusēm jāveic, lai panāktu lielāku savstarpējo uzticību. Piedāvājam apkopojumu ar diskusijā izteiktajām tēzēm, savukārt diskusiju pilnā garumā var noskatīties ierakstā publikācijas beigās.
Kas ir pilsoniska nācija?
Par Latvijas kultūrpolitikas vēlamā virziena norādi var uzskatīt valsts prezidenta Egila Levita citātu, kas ievada valsts Kultūrpolitikas pamatnostādņu dokumentu: "Latvija ir kultūrvalsts, un tas nenozīmē tikai kultūras elementu, bet arī valstiskuma elementu. [..] Kultūra un valoda ir Latvijas valsts pamatā, un tas pieder pie mūsu Satversmes." Tikmēr, kaut arī viens no valstiskuma pamatiem ir pilsoniski atbildīga un aktīva sabiedrība, jēdzieni "politiskā nācija" vai "pilsoniskā nācija" parādās tikai dažās partiju programmās: "Jaunā Vienotība" uzsver vajadzību pēc "vienotas politiskās nācijas", kas apzinās, ka "valstiskums, neatkarība un drošība ir visa pamats un kopīga atbildība", savukārt "Attīstībai/Par!" runā par "stipru pilsonisku nāciju" un skata to kā Latvijas drošības pamatu.
Politiķiem vaicājām, kas, viņuprāt, ir pilsoniskā nācija, kāda līme to satur un kā stipra pilsoniskā sabiedrība saistīta ar drošību.
Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība"): "Karš Ukrainā parādīja ārkārtīgi interesantu fenomenu – nonākot konfrontācijā ar asiņainu, brutālu ienaidnieku, dažu nedēļu laikā nācija, kas bija sašķēlusies dažādās grupās, tostarp etniskās, piedzīvoja milzīgas pārvērtības. [..] Izveidojās jauna kopība, ko var saukt par Ukrainas politisko nāciju ar jauniem līderiem. [..] Līdzīgas, bet mērogā atšķirīgas tektoniskas pārmaiņas redzam arī Latvijas sabiedrībā – parādoties eksistenciālam draudam, notiek izmaiņas dažādu grupu attieksmē pret kopējām vērtībām: neatkarību, valstiskumu un citām."
Vita Anda Tērauda ("Attīstībai/Par!"): "Pilsoniskā nācija esam mēs visi, kas būsim gatavi apdraudējuma situācijā aizsargāt Latviju, – latvieši, mazākumtautību pārstāvji, tie, kas atrodas ārpus Latvijas, un šeit dzīvojošie cilvēki ar Latviju savā sirdī."
Ritvars Jansons ("Nacionālā Apvienība"): "Satversmes preambula nosaka, ka valsts ir tikai līdzeklis, lai latviešu nācija varētu attīstīties, veidot šeit savu kultūridentitāti. Ja mūsu būs vairāk, mūsu tauta neizmirs, runās latviešu valodā un saglabās savu identitāti, mēs varēsim sevi globālajā pasaulē pārstāvēt kā politisku nāciju un mūsu valsts būs stipra, sargājot savu suverenitāti."
Agnese Logina ("Progresīvie"): "Mēs daudz runājam par iekļaujošu sabiedrību. Tā ir sabiedrība, kur ir vieta katram, kurš vēlas tai piederēt. Ir jābūt vēlmei dzīvot Latvijā, respektēt šīs vietas likumus, valodu, kopt un lietot to. Mums šeit ir vieta, valsts mums pretī nodrošina līdzvērtīgus pakalpojumus, un neviens nepaliek aiz borta."
Gunārs Kūtris ("Zaļo un zemnieku savienība"): "Pirmkārt, cilvēkam ir vajadzīga labklājība jeb laba vide, lai viņš justos laimīgs valstī. Tas ir viens no nosacījumiem, lai cilvēki būtu priecīgi būt kopā. Lai to veidotu, viena daļa jādara pašiem, bet par otru jācer, ka valsts to nodrošinās, noteiks spēles noteikumus."
Ivars Zariņš ("Saskaņa"): "Mūsu valstī galvenā problēma ir sašķelta sabiedrība, un mūsu misija ir to saliedēt. Tas ir pats pamats – ja tā nebūs, mums te nekas neizdosies. [..] Tam ir nepieciešama politiskā darba kārtība, kas prioritizē kopējās vērtības – to, kas mums ir kopīgs, ko mēs vēlamies sasniegt. Nevis tāda politika, kas šķeļ un polarizē."
Sabiedriskā līguma stiprināšana
Komunikācijas zinātņu pētniece Olga Procevska rakstā "Satori" min: "Latvijā jau 30 gadus pastāv zemu saistību sabiedriskais līgums. Tā ietvaros abas puses apmainās ar pašu minimumu: pilsoņi dod valstij tikai tik daudz, cik nevar neiedot, un tikpat pretī apņemas sniegt arī valsts – tikai to, bez kā tai pavisam zūd jēga." Par šīs tēzes patiesumu liek domāt arī skaitļi – Latvijā vidējais uzņēmums no valsts slēpj apmēram 18% savu ieņēmumu, bet gandrīz ceturtdaļai Latvijā strādājošo algas tiek izmaksātas aploksnē. Kā panākt izmaiņas šajos rādītājos un lielāku pilsoņu iesaisti valsts norisēs? Vai zemo saistību sabiedriskā līguma pazīme ir arī attieksme pret obligāto militāro dienestu? Kā uzrunāt tos, kas nav gatavi uzņemties saistības sabiedriskajā līgumā? Kas jādara krīzes kontekstā, lai iesaiste būtu lielāka?
Arvils Ašeradens (JV): "Es noteikti nedomāju, ka Latvijā tā [zemā iesaiste] būtu traģēdija vai nelaime. Protams, ir lietas, kas mums jāuzlabo. Nesen biju Meksikā, tur cilvēki risina pavisam citas problēmas, piemēram, kā tikt galā ar karteļiem. Mēs esam hipohondriķi un domājam, ka viss ir slikti. Nav slikti – ir vienkārši citādi!"
Vita Anda Tērauda (A/P!): "Ašeradena kungs minēja, ka šis ir tas brīdis, kad ģeopolitiskās situācijas dēļ lietas mainās. Valsts uzdevums ir palīdzēt pārmaiņām notikt. Jebkuras lielas pārmaiņas ir brīži, kad var izdarīt to, ko nevar izdarīt citkārt, tāpat kā tūlīt pēc neatkarības atgūšanas varēja izdarīt daudz ko, kas nebija iespējams agrāk un nebūtu iespējams arī šodien. Šīs situācijas ir jāizmanto, kaut vai beidzot pārejot uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Šīs ir lietas, kas kalpos politiskajai nācijai un ir iespējamas šobrīd."
Ritvars Jansons (NA): "Valsts ir apņēmusies ekonomiskajā krīzē nākt soli pretim iedzīvotājiem – būs kompensācijas par energokrīzi, kas radusies Krievijas agresijas dēļ. Budžeta līdzekļu novirzīšana tiem, kam tas visvairāk nepieciešams, būtu labs pamats cilvēkiem saprast, ka nodokļi ir jāmaksā, jo tad visiem būs daudz vieglāk krīzes situācijā."
Gunārs Kūtris (ZZS): "Kara apstākļos mēs sakām: cilvēks, kurš apgalvo, ka ies karot, ir lojāls, bet tas, kurš atzīstas, ka neies, – nav lojāls. Mēs nezinām, kā katrs uzvedīsies krīzē. 91. gadā uz barikādēm gāja visi – nevarēja iepriekš paredzēt, kurš ies vai neies."
Ivars Zariņš (S): "Valstij jāpilda savi solījumi – apsolījāt, izdarījāt! Tas veidos jaunu sabiedrisko līgumu – vara varēs teikt: mēs savus solījumus pildām, un aicināt otru pusi pildīt savu līguma pusi."
Agnese Logina (P): "Politiķi ir daļa no sabiedrības. Viens no rādītājiem, kas man Latvijā liekas katastrofāls un biedējošs, ir iedzīvotāju līdzdalība politiskajās partijās, kas Latvijā ir ļoti zema. Mums ir jānormalizē darbība politiskajās partijās, jo tādā veidā varam mainīt politisko kultūru. Mēs runājam, ka politiskās varas pusē ir visa ietekme, bet iedzīvotāji arī nav tikko izšķīlušies putnēni, kuri pasīvi kaut ko pieņem."
Ritvars Jansons (NA): "Darbība nevalstiskajās organizācijās veicina sabiedrības horizontālo tīklošanos. Daudzi no tiem, kas darbojušies nevalstiskajās organizācijās, iesaistās arī politikā. Viena no sfērām, kas jāattīsta, ir tieši nevalstisko organizāciju darbība."
Arvils Ašeradens (JV): "Kā parādīja arī Covid krīze, ļoti svarīgs ir izglītības līmenis – cilvēku zināšanas, prasmes, izpratne, kā rīkoties. Es ceru, ka izdosies panākt [izpratni], ka mums neder viduvēja, vāja izglītības sistēma, mums der tikai izcila. Mazai valstij nav citas alternatīvas, kā izdzīvot."
Gunārs Kūtris (ZZS): "Labs skolotājs iemāca visu. Ar savu rīcību, runu viņi iemāca to, kas ir vajadzīgs nākamajai paaudzei – ne tikai zināšanas. Kā panākt, lai skolā būtu labi skolotāji? [..] Skolotāji izdeg. Iespējams, tāpēc, ka viņus kādu brīdi nenovērtēja. Tagad varbūt ir sākts kaut ko darīt, lai viņi justos gandarīti. No otras puses – valdība saka, ka taisa lielo reformu: būs satura izglītība, dažādu priekšmetu savstarpējā saistība. [..] Velns parāvis, reformas gadi pagājuši – mācību grāmatu nav."
Sašķelta vai saliedēta sabiedrība?
Integrācijas politikā daudz tiek runāts par sabiedrības sašķeltību, tostarp kā draudu drošībai. Šo tēmu īpaši aktualizējis Krievijas iebrukums Ukrainā, taču etniskas un nacionālas domstarpības nebūt nav vienīgais sašķeltības piemērs Latvijā. Vai ir pamats runāt par sašķeltību kā nopietnu problēmu Latvijā? Kā un starp kādām grupām šī sašķeltība izpaužas? Kā tuvoties saliedētai sabiedrībai?
Ivars Zariņš (S): "Mūsu sabiedrība ir sašķelta gan pēc ienākumu līmeņa, gan sociālā statusa, gan nacionālās piederības, gan seksuālās orientācijas [..], jo šis "skaldi un valdi" princips reāli strādā, sašķeltība ir uzturēta mākslīgi un mērķtiecīgi. [..] Politiskā dienaskārtība jāveido uz lietām, kas ir sabiedrību saliedējošas, nevis polarizējošas. Piemēram – kā padarīt Latviju par sociāli atbildīgu valsti. Tas ir aktuāli visiem – latviešiem, krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem – visiem."
Ritvars Jansons (NA): "Es neuzskatu, ka Latvijā būtu liela etniska šķelšanās, mums nav imigrantu nemieri kā Parīzē. Nesabiezināsim krāsas! Protams, mums jāraugās, lai etniskā saliedētība būtu lielāka, bet tā nav bīstama. [..] Mums jādomā par sabiedrības mantisko polarizāciju, to jāturpina mazināt, invalīdu iekļaušanu – katrās vēlēšanās tas skan, bet joprojām ir ēkas, kas ir nepieejamas."
Gunārs Kūtris (ZZS): "Labklājības valsts novērš daudzas no šīm problēmām. Ja cilvēki stāv rindā pēc kāda produkta un produkta sāk pietrūkt vai rinda ir pārāk gara, sākas savstarpējie kašķi – pārmet tautību, līšanu bez rindas."
Agnese Logina (P): "Mēs redzam, ka vienlīdzība ir vērtība, uz kuras mēs varam veidot saliedētu, tiešām iekļaujošu sabiedrību. Tas nozīmē, ka neviens nav diskriminēts pēc savas seksuālās piederības, dzimuma un dzimtes identitātes, pēc savas nacionalitātes. Ja tu izvēlies piederēt Latvijai, valsts tev nodrošina vienādu tiesību komplektu."
Par projektu "Balso par kultūru!"
"Satori" projektā "Balso par kultūru!" analizējām būtiskākos problēmpunktus kultūrpolitikā Latvijā, lai saprastu – kas ir izdarīts, kādi ir politiķu plāni nākotnei un kuras partijas ir pelnījušas veidot Latvijas kultūrpolitiku turpmākos četrus gadus.
Projektu veido četras tēmas: kultūras izglītība, infrastruktūra, finansējums un identitāte. Katru no tām iztirzājam eksperta rakstā, podkāstā ar ekspertu, diskusijā ar deputātu amata kandidātiem no vadošajām partijām un sarunā, kur analizējam diskusijā pateikto.
Šeit iespējams izlasīt komunikācijas pētnieces Olgas Procevskas rakstu par kultūras saistību ar piederības sajūtu, cilvēku savstarpējo attieksmi, korupciju, obligāto militāro dienestu un veselības aprūpes sistēmu.
Šeit iespējams noklausīties sarunu ar Olgu par to, vai raudāšana Dziesmu svētkos padara par aktīvāku nodokļu maksātāju, kāpēc latvieši un Latvija viens otram dod tik maz, cik iespējams, kāpēc Igaunijā viss ir labāk un vai esam gatavi ierobežot savas brīvības labklājības vārdā.
Savukārt šeit Rita Ruduša un "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners analizē diskusijā dzirdēto un spriež par to, kāpēc opozīcijas partijas komunicē cilvēciskāk, kāpēc un kā vēlētājam no partijām izķert utis, kā arī to, kāpēc būtiski vienoties par pamatprincipiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
1