Kultūras finansējumu līdz šim raksturojuši divi atslēgvārdi – #nekonsekvence un #parmaz. Finansējuma modelis ir vairākkārt mainījies, taču gan kultūras organizāciju, gan radošajā sfērā strādājošo neapmierinātība saglabājas, turklāt pašreizējā Saeimas sasaukuma laikā radošo sfēru sašūpojusi nodokļu reforma. Kā finansēt kultūru gan efektīvi, gan ētiski? Vai esošais finansējums tiek sadalīts racionāli? Ko darīt, lai kultūrā strādājošie būtu nodrošināti arī vecumdienās?
Par šiem un citiem jautājumiem diskusijā "Balso par kultūru! Finansējums" žurnāliste Rita Ruduša iztaujāja reitingu sešu vadošo partiju politiķus. (Diemžēl "Nacionālās Apvienības" pārstāvis Nauris Puntulis varēja piedalīties tikai diskusijas pirmajā daļā.) Piedāvājam pārskatu ar politiķu atbildēm, savukārt visu diskusiju var noskatīties ierakstā publikācijas beigās.
Sliktie nodokļi labai mākslai
Pēc vairāk nekā 10 gadu pauzes, kuras laikā Valsts kultūrkapitāla fonds tika finansēts no budžeta līdzekļiem, kopš 2020. gada tā maciņu atkal pilda tā sauktie "sliktie nodokļi" jeb procenti no alkoholam, tabakai, izlozēm un azartspēlēm piemērotās akcīzes. Par spīti ētiskajam kompromisam, eksperti un kultūrā strādājošie atzīst, ka finansējuma trūkst joprojām un fonda darbībai nepieciešams trīsreiz lielāks budžets jeb vismaz 20 papildu miljoni. Deputāta amata kandidātiem vaicājām, vai pašreizējais modelis tiešām ir veiksmīgākais un, ja ne, – ko viņi rosinātu likt vietā.
Nauris Puntulis (NA): "Mēs šobrīd esam atgriezušies pie tā, ka tas ir labāks modelis nekā viens konkrēts finansējums. Koalīcijā esam spējuši konceptuāli vienoties, ka šo soli (red.: finansējumu) palielinām, tikai neesam spējuši vienoties par precīzu soļa garumu – par cik gadā palielinām katra nodokļa [procentu likmi]. Esam konceptuāli vienojušies, ka mēģinām sasniegt to procentu apjomu, kāds bija vēsturiski un kas šobrīd nodrošinātu Kultūrkapitāla fonda finansējumu Igaunijas līmenī."
Daiga Mieriņa (ZZS): "Šobrīd kultūrā finansējums ir uzlabojies, bet atskaitījumi no nelabajiem nodokļiem, manuprāt, ir neētiski. Mēs gribam, lai sabiedrība ir vesela un vesela patērētu kultūru. Šobrīd sanāk – jo vairāk sabiedrība grēko, jo labāk klājas kultūrai. [..] Atskaitījums no nodokļiem ir pareizs. Diskutējams ir jautājums, no kādiem. Ir vairāki modeļi un iespējas, tostarp atskaitījumi no iekšzemes kopprodukta."
Andris Šuvajevs (P): "Ja redzam, ka optimālais budžets ir apmēram trīsreiz lielāks [..], man grūti saprast, kāpēc mēs to nedarām. Valsts budžeta kontekstā papildu 20 miljoni nav tāda summa, ko nevarētu atrast. Saprotu, ka Finanšu ministrija sāks runāt par fiskālo telpu un līdzekļiem, kas mums ir pieejami un kurus tērējot sāks vairoties inflācija. Esmu ļoti skeptisks par šādiem aprēķiniem. Pati Finanšu ministrija savos dokumentos atzīst, ka aprēķini ir neskaidri un nepārliecinoši. Kultūra ir viena no nozarēm, kam ir ļoti pozitīva ietekme uz pārējo tautsaimniecību, jo nauda mēdz palikt Latvijā, vairot papildu ekonomisko aktivitāti. Investīcijas kultūrā turpmākajos sešos mēnešos acīmredzami sniegs ne tikai ētisku, morālu, intelektuālu, bet tieši ekonomisku [pienesumu]."
Igors Pimenovs (S): "Es neņemos aprakstīt [finansēšanas] modeļa ietvaru, es tiešām neesmu speciālists. Ja mums katrā konkrētajā kultūras jomā – kino, teātrī, operā, glezniecībā – izveidosies ekspertu grupas, kam valsts un sabiedrība uzticēsies, tad arī valstij būs visas iespējas pārliecinoši uzticēties šiem ekspertiem. Tas ir mans modelis."
Pēteris Viņķelis (A/P!): "Es neesmu kultūras eksperts, bet politiķis, un mans uzdevums ir paplašināt sabiedrisko līgumu tā, lai mēs kā pilsoņi mazliet vairāk dotu savai valstij un varētu no valsts vairāk sagaidīt. Skaitliskā izteiksmē to sauc par procentiem no iekšzemes kopprodukta, ko mēs kā sabiedrība pārdalām sabiedriskām vajadzībām, tostarp kultūrai. [..] Priekš tā mums visiem vajadzētu iekasēt par 3 vai 4 procentpunktiem vairāk nodokļos un pilnveidot likmes. Tas ir vismaz viens miljards klāt sabiedriskajam finansējumam, tai skaitā kultūrai."
Kam pienākas atbalsts VKKF konkursos?
Bijušais Valsts kultūrkapitāla fonda padomes loceklis Valts Ernštreits rakstā "Satori" min, ka VKKF projektu konkursi arvien vairāk sāk līdzināties loterijai, kur par svarīgāku faktoru kļūst nevis produkta kvalitāte, bet gan veiksme un plānotā projekta budžeta pieticība. Daiļrunīga ir arī statistika – VKKF vidējais atbalsta apmērs (pieprasītais finansējums pret piešķirto) ir 28%. Politiķiem vaicājām, kādi, viņuprāt, būtu labākie principi esošā finansējuma sadalē projektu konkursos.
Nauris Puntulis (NA): "Tā vienmēr būs diskusija – kā labāk atbalstīt: dažus, bet pa īstam, dodot 80 vai pat 100% [no prasītā finansējuma], vai atbalstīt daudzus projektus, bet ar mazāku summu. Arī vērtēšana VKKF nekad nebūs laba vai objektīva, jo šo septiņu ekspertu subjektīvais viedoklis veido vienu objektīvo viedokli, kurš vienalga kādam nešķitīs pieņemams. No tā mēs neizvairīsimies."
Ints Dālderis (JV): "[Piešķiršanas] sistēma nekur nav aprakstīta vai noteikta, tā atkarīga no katras ekspertu komisijas uzskatiem. Nav viena redzējuma, no konkursa uz konkursu tas atšķiras. Citreiz ir daudz un kvalitatīvu pieteikumu, citreiz ir drusku savādāk. Ļoti labi, ka ir šāda neatkarība. [..] Sistēma ir pareiza un laba, eksperti mainās un regulāri cirkulē. Domāju, ka tas ir veids, kādā daļa kultūras finansējuma būtu jāpiešķir arī turpmāk."
Pēteris Viņķelis (A/P!): "Es kā politiķis principiāli uzskatu, ka šai kultūrkapitāla naudai jātop sadalītai kultūras nozares cilvēku gudrībā. Es negribu mikromenedžēt!"
Igors Pimenovs (S): "Ir jāvērtē projekts kā tāds: tāme, mērķi, finansējums, personāls. Tikai tad būs skaidrība, vai tiešām projekts būs efektīvs. Vienkārši iedot katram pa piecdesmit eiro manā ieskatā ir principiāli nepareizi."
Andris Šuvajevs (P): "[Valstij] šķiet, ka iedot tikai pusi vai trešdaļu no prasītā ir veids, kā disciplinēt un kontrolēt kvalitāti – liekam māksliniekiem meklēt papildu naudu un, ja viņi to atrod, mēs zinām, ka projekts būs kvalitatīvs. Manuprāt, tā ir ačgārna domāšana. Kultūra ir viena no nozarēm, kur kvalitāte izpaužas citā veidā. Valstij jāpieņem, ka mēs nekad nespēsim simtprocentīgi kontrolēt kvalitāti. Es uzskatu, ka finansējums jāpiešķir pēc iespējas lielākā apmērā un valstij jābūt gatavai, ka no 15 projektiem tikai viens būs patiešām izcils. Runa nav tikai par izcilību – kopumā jautājums ir par kvalitāti, un kvalitāte nenozīmē obligāti būt kaut kam izcilam."
Daiga Mieriņa (ZZS): "Zems finansējums ļoti samoka projektu. Tam jāmeklē līdzfinansējums, un bieži vien to atrast ir ļoti grūti. Tāpēc labāk pašos pamatos paust skaidru nostāju, ka, lūk, mēs atbalstām mazāk projektu, bet pilnā vai daļēji pilnā apjomā: tā, lai projekts tiktu kvalitatīvi īstenots."
Valsts un mecenāti
Ārvalstīs izplatīts, bet Latvijā maz attīstīts kultūras finansēšanas ceļš ir mecenātisms. Vai valstij būtu mērķtiecīgi jāveicina mecenātisms kultūrā, un kā to vispār darīt?
Ints Dālderis (JV): "[Mecenātu atbalsta] mehānismi pastāv, nodokļu atlaides ir. [..] Iespējams, tos vajag pilnveidot – laiki mainās un varbūt nepieciešams kaut kas citādāks. Varbūt vajadzīgas likmju izmaiņas vai citi nodokļi, uz kuriem atlaidēm attiekties. Šobrīd ir mēģinājums pārskatīt sabiedriskā labuma organizāciju reģistru, lai saprastu, vai tās visas tiešām ir sabiedriskā labuma organizācijas. Tad šo atbalstu, iespējams, varētu paplašināt nodokļu veidā."
Pēteris Viņķelis (A/P!): "Mecenātiem vajadzētu pateikt "paldies", reizēm iedot kādu Trīszvaigžņu ordeni, slavēt, daudzināt, uzteikt. Nedemonizēt! Tad, iespējams, viņu būs par kādu kapeiku vairāk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaide īsti nav mecenātisms, drīzāk nodokļu pārvirzīšana. [..] Patiesu mecenātismu vajag daudzināt!"
Igors Pimenovs (S): "Galvenā motivācija ir godkāre – personai jābūt pārliecinātai, ka viņa naudas ieguldījums projektā būs augstu novērtēts valstī un sabiedrībā. [..] Ja [ieguldījums] būs novērtēts ne tikai šaurās aprindās, bet arī medijos, tas motivēs citas personas atdot savu naudu kultūrai."
Andris Šuvajevs (P): "Ja mākslas nozare ir fundamentāli atkarīga no viena mecenāta, kura komercdarbība nav pieņemama no dažādiem ētiskiem apsvērumiem, kā tas ir šajā gadījumā (red.: šobrīd), dot viņam ordeņus arī nav valsts stratēģiskais mērķis."
Daiga Mieriņa (ZZS): "Svarīga ir individuāla pieeja cilvēkam un tas, kā mēs uzrunājam ziedot. Ir cilvēki, kuri vienkārši nezina, ka varētu kādam kaut ko iedot! Ir jābūt cilvēcīgai sarunai."
Kā maksāt kultūrā strādājošajiem?
Jautājumu daļā pēc diskusijas Latvijas Laikmetīgā mākslas centra vadītāja Solvita Krese Finanšu ministrijas centienus atrast kultūrā strādājošajiem vienotu samaksas modeli salīdzināja ar Prokrusta gultu, uzsverot – kultūras nozare nav ieliekama vienā rāmī ar citām jomām un tajā jāsaglabā iespējamo atlīdzības formu dažādība. Tikmēr, pēc Kultūras ministrijas datiem, 41% no kultūras nozarē nodarbinātajiem nestrādā pastāvīgu, algotu darbu, tāpēc ir pakļauti finansiālās drošības riskiem nākotnē. Politiķiem lūdzām komentēt, vai pašreizējais atlīdzību modelis ir veiksmīgākais risinājums kultūras nozares vajadzībām.
Ints Dālderis (JV): "Mums bija šis pseido autoratlīdzības režīms, kas faktiski nozīmēja, ka darba devējs, kas nolīga cilvēku radošam darbam, varēja izvairīties no pienākuma nodrošināt šo cilvēku. Tas nav ilgtspējīgi, tāpēc tagad ir šīs izmaiņas. Es pastāvu un pastāvēšu, ka šiem cilvēkiem ir jābūt sociāli apdrošinātiem."
Pēteris Viņķelis (A/P!): "Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas nav Robina Huda nodoklis, tā ir cūciņa nebaltai dienai un vecumdienām. Skaidrs, ka mēs nevaram nolemt radošās personas nabadzībai vecumdienās – cits jautājums, vai un kad mēs gribēsim un varēsim atļauties radošām personām maksāt algu par to, ka viņas ir radošas personas?"
Andris Šuvajevs (P): "Manuprāt, viens veids, kā risināt šīs problēmas, ir sākt domāt par radošajām apvienībām kā par veidu, kā mazināt risku, kas ir šīm dažādajām personām ar zemiem ienākumiem. Kā pret kooperatīviem vai sava veida ģildēm, kas atbalsta savus biedrus dažādos riska gadījumos. Ir skaidrs, ka vismaz šobrīd vajag institūciju, kas ir starp pašnodarbināto personu un starp valsti."
Igors Pimenovs (S): "Diemžēl mūsu valstī ir stereotips, ka jādzīvo taupīgi, ka nedrīkst dzīvot uz nākamās paaudzes rēķina, bet brīvajā tirgū neviens tā neattīstās, visi izmanto svešu naudu. Kamēr nemainīsim šīs paražas, skaitīsim katru centu, ko esam ietaupījuši, bet mākslinieki, skolotāji un mediķi vienmēr būs neapmierināti."
Par projektu "Balso par kultūru!"
"Satori" projektā "Balso par kultūru!" analizējām būtiskākos problēmpunktus kultūrpolitikā Latvijā, lai saprastu – kas ir izdarīts, kādi ir politiķu plāni nākotnei un kuras partijas ir pelnījušas veidot Latvijas kultūrpolitiku turpmākos četrus gadus.
Projektu veido četras tēmas: kultūras izglītība, infrastruktūra, finansējums un identitāte. Katru no tām iztirzājam eksperta rakstā, podkāstā ar ekspertu, diskusijā ar deputātu amata kandidātiem no vadošajām partijām un sarunā, kur analizējam diskusijā pateikto.
Šeit iespējams izlasīt bijušā Valsts kultūrkapitāla fonda padomes locekļa Valta Ernštreita rakstu par VKKF finansējumu un sociālo nenodrošinātību kultūras jomā.
Šeit iespējams noklausīties sarunu ar Valtu par to, kāpēc kultūra atšķiras no citām nozarēm, par Valsts kultūrkapitāla finansēšanas modeli un par to, kā tas varētu būt asiņaināks, konkurenci kultūrā un par to, kāpēc mums nevajag normālu mākslu.
Savukārt šeit Rita Ruduša un "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners analizē diskusijā dzirdēto. Šajā sarunā par pilsonisko depresiju, to, vai politiski kopš pēdējām Saeimas vēlēšanās esam auguši, mediju priekšvēlēšanu formātiem un par to, kas veido domas skaidrību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
1