Protams, apkopt telpas ir cienījams darbs. Bet kāpēc to vienmēr dara sievietes? Gandrīz vienmēr. Atceros, ka aģentūrā "Not Perfect" apkopējs bija ūsains vīrs. Bet viņš bija tāds īpatns un laikam arī vienīgais, ko atceros. Parasti ar slotu iekštelpās rosās sievietes. Un tiešām visur iekštelpās, tas ir, arī sabiedriskajās tualetēs. Sabiedriskajās vīriešu tualetēs. Vai tas tomēr nav mazliet mulsinoši? Es tur stāvu pie pisuāra, šļakstos, un ienāk sieviete. Labi, ko par mani, bet kā ir viņai? Tur ārā viņa vis neciestu manu bikšu virināšanu, kas zina, policijai zvanītu. Bet šeit – tāds darbs. Grīda ir grīda. Vai viņām ir vienalga? Man viņu žēl. Un tas laikam ir vēl sliktāk.
Neesmu redzējis, ka tualetēs esošie vīrieši kaut kā reaģētu uz šo situāciju. Šīs sievietes ir neredzamas. Lai visu padarītu smagāku, viņas bieži ir jau gados, skumjas, pelēkas, nolaistiem pleciem un vaibstiem. Tādas, ko var droši sūtīt tualetē, neviens no tādām nekautrēsies. Viņām ir atņemts dzimums, viņas ir deseksualizētas, deobjektivētas – lūk, vienlīdzība. Turklāt esmu to piedzīvojis malu malās, vai Toronto lidostā, vai Jelgavas autoostā. Tikai Indijā ir līdzjūtīgāka iekārta, tur pie vīriešiem slaucīja vīrietis.
Tiesa, attīstīto valstu apkopējas neizskatās tik skumjas kā mūsējās, viņas, šķiet, vienlīdzību ieguvušas vieglāk, un viņām ir visādas tīrīšanas ierīces, viņas ir gandrīz kā roboti, kāda gan tur neērtība, mūc malā, ka nenopucējam tevi kā putekli. Viņas ir deseksualizējušās citā veidā. Esmu mēģinājis iztēloties, kā viņas izskatītos ārpus tualetes. Grūti. Reiz viena Parīzē šķita gluži jauka, no panku kompānijas. Varētu uzrunāt, šeit taču Parīze, visi brīvi, tomēr tualete, sakautrējos. Pilnīgi veco aizspriedumu varā.
Vai sieviešu tualetēs tīrību uztur tādi paši neredzami vīrieši? Mani mācīts neiet sieviešu tualetēs, un es arī negribu. Tās pāris reizes, kad saņēmu asu aizrādījumu, biju iespēries pavisam nejauši, ticiet man. Bet ir vīri, kuri drīkst. Tādi sirmot sākušām ūsām, zili tetovētām rokām. Uzslauka grīdu, nomaina papīra rulli. Un sievietes neko, kārto zeķi. Vai tā ir?
Bet tualetēs jau vēl nav tik traki. Vīrieši tur parasti tomēr ir apģērbti, atkailinās tikai daļēji. Ir plikākas vietas. Gadās, aizej uz sporta klubu. Protams, pieņemšanā sēž sportiskas, jaunas meitenes. Man stāstīja, ka viņām jābūt solārijā brūni iedegušām. Acīmredzot sporta klubā jābūt labā fiziskā formā. Viņas vēsta klientēm – būsi kā mēs! Un klientiem – tu mūsu draugs! Viņas vienmēr smaida, vienmēr laipnas.
Bet tad jāiet uz ģērbtuvi. Es vispār esmu kautrīgs, man grūti citu klātbūtnē izģērbties. Citu vīriešu klātbūtnē, tas ir. Vecā kaluma vīri – tie gan šūpīgi klaiņā pa visu ģērbtuvi, kamēr kādam piesienas un uzsāk garu sarunu, ieskājot kailo pēcpusi. Jaunie un pusjaunie ir kautrīgāki, taču jāpārģērbjas un jāmazgājas vien ir, tam paredzēta šī vieta. Un, lūk. Apkopējas ierodas arī šeit. Viņas nesmaida. Neko nevēsta. Kamēr mēs tur kaili rosāmies, viņas klusi slīd garām ar slotu un lupatu.
Atkal jautāšu: vai sieviešu ģērbtuvēs tīrību uztur vīrieši? Tualetes mani nevilina, bet, o, kādas sievietes apmeklē sporta klubu, es labprāt uzvilktu ķiteli, ņemtu spaini un slotu, lai aplūkotu viņas tuvāk. Es turētos neredzams, apsolu. Kā sievietes mūsu ģērbtuvēs. Viņas nav tik skumjas kā tās, kas tualetēs. Bet tomēr. Pavisam citādas nekā tās, kas maksā, lai šeit atrastos, lai svīstu un smelgtu, un pēc tam ieziestos ar krēmu. Apkopējas ir citas sugas sievietes. Uz vienām zālē vīrieši skatās, slepus fotografē ar telefonu, rāda viņām savu spēku. Bet tās, kas ir blakus, kad novelkam bikses, mēs neredzam.
Es tomēr redzu. Varbūt es vienīgais? Tiešām, halucinācijas taču eksistē. Bulgakova morfīnists redzēja večiņu ar mēslu dakšām rokās. Kāpēc lai es neredzētu pusmūža sievieti ar slotu?
Visādi var domāt, taču sanāk skumji.
Bet reiz ieradās viņa. Padarīja visu vēl skumjāku, vēl aizspriedumaināku, vēl sarežģītāku. Es viņu ievēroju jau sporta zālē, kur visi apģērbti. Viņa rosījās ar putekļu slotiņu. Es skatījos un domāju: "Aha! Šī, protams, ģērbtuvēs iekšā neies." Jo viņai nebija balta ķiteļa, bet krekliņš atsedza plecus. Šī meitene nebija deseksualizējama. Ieskatījos arī glītajā sejā. Vērīgs skatiens, pamana putekli un klāt ar slotiņu!
Citudien atkal iekrita sportot, ģērbtuvē velku nost bikses, piesargādamies, vientulības meklēdams. Un skatīdamies, vai kāds nenāk, – ko es redzu? Tā pati skaistule ar putekļu slotiņu. Šoreiz viņai līdzi ratiņi, kur slotas, izsmidzinātāji, skābes un sārma pudeles. Tīrs te būs. Lūk, viņa apstājas pie dušas stikla durvīm un ņemas tās berzt. Es aši apģērbjos un jožu ārā pie hantelēm.
Cik neiederīgi man šķiet, ka jauna un skaista meitene ir apkopēja vīriešu ģērbtuvēs. Citi, kas tur bija, izturēja, nelikās viņu manām. Taču es manīju. Un kā viņa jūtas? Vai viņai vienalga? Vai man viņas žēl? Kāpēc viņa satrauc mani vairāk nekā pusmūža apkopēja ar nogurušu seju? Cik tas nepareizi, aizspriedumaini, nesaprotami. Cik es neiederīgs.
Es jau sāku fantazēt, kā viņa pieķer mani bez biksēm. Es teiktu:
– Atvainojiet!
Kaut gan par ko man atvainoties, ģērbjos taču ģērbtuvē. Viņa to saprastu, teiktu:
– Ko jūs, nekas taču.
Un mēs uzsmaidītu viens otram.
Taču vīzija izgaisa, šodien vīriešu ģērbtuvē, acis nepaceldama, rosās nenosakāma vecuma sieviete, pelēka, skumja un nemanāma. Arī viņai ir savs stāsts, bet tas man pagaidām neaizsniedzams. Kas notika ar seksīgo? Atlaista? Apprecējusies, arestēta, atsākusi studijas?
Neatgriezās.
Tā, kas tagad nāk, šķiet iekļaujamies iepriekšpieņemtajā pasaules kārtībā. Bet es vairs nevaru. Es sagrauju vienošanos, ka viņa ir neredzama, pārkāpju likumu, kas ļāva šai pasaulei funkcionēt. Pasaku viņai labdien. Ja nu viņa satrūkstas no manas balss, paskatās man cauri un jautā – vai šeit kāds ir? Ja nu es esmu neredzams, neesošs? Taču viņa pasmaidīja, pat drusku tā kā pasmējās un atbildēja – labdien.
12