Artems Čehs (Артем Чех, 1985) ir ukraiņu rakstnieks – piecpadsmit grāmatu autors, dažādu balvu, tostarp prestižās "BBC Gada grāmatas" par romānu "Хто ти такий?" ("Kas tu tāds esi?"), laureāts un Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs – strēlnieks un bruņutransportiera ložmetējstrēlnieks. 30. augustā laikrakstā "The New York Times" publicēta viņa eseja "I’m a Ukrainian Soldier, and I’ve Accepted My Death". 4. oktobrī žurnālā "Apofenie" publicēts dzejnieces un kinorežisores Irinas Cilikas (Ірина Цілик) esejas "Jauns laulības gredzens" tulkojums; Irina ir Artema sieva un viņu divpadsmit gadus vecā dēla māte.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.
Nesen kaut kur lasīju par nenovērtējamo pieredzi, kuru tauta gūstot ar mūsu drošsirdīgo bruņinieku asinīm.
Tā ir tik stulba un patosaina frāze, ka gribas aizbāzt ausis un gaudot. Īstenībā no tāda neizturama patosa gribas šaut uz savējiem. Nu, tāpat vien, tīri nenovērtējamas pieredzes pēc. Nenovērtējama pieredze ir ceļojumi uz Mačupikču, Svētā Jēkaba ceļš un stažēšanās Makdonaldā. Karš, nāve un miljoniem traumēto ir traģēdija, posts un brūce. Tas ir ceļš atpakaļ, uz neolītu, uz dehumanizētu sabiedrību, ekonomikas kolapsu un kultūras depresiju. Nevieni kari nekad neko labu nav atnesuši, nevienas nacionālas traģēdijas nekad nevienam nav likušas celties kājās. Šī nenovērtējamā pieredze ir melns sprādziena krāteris, no kura ārā rāpties nāksies vēl ne vienai vien paaudzei.
Un mūsu daudzcietusī tauta neko nav mācījusies no šīm nenovērtējamajām pieredzēm pēdējos gadsimtos. It īpaši divdesmitajā. Atbrīvošanās cīņas, represijas, holodomors, atkal represijas, nežēlīga lumpenizācija un tā tālāk, tālāk, tālāk. Drošsirdīgo bruņinieku asinis, slaveno senču sviedri, teiksmaino varoņu siekalas un nomenklatūras brahiozauru ausu sērs. Tas taču viss ir no literatūras un vēstures stundām attīstītā kučmisma [1] periodā, visa šī patosainā šļura, provinciālā estētika un nepārvaramā tieksme fetišizēt traumu.
Šos nāvju tūkstošus, sagrautās pilsētas un ciemus, bēdās izsusējušās atraitnes, bēgļus un pārvietotos, cilvēkus bez mājokļiem un mājokļus bez cilvēkiem, šīs dzelteni zilās lentes ap ekshumētu līķu rokām un zelta zobus plastmasas kārbā ir grūti nosaukt par nenovērtējamu pieredzi. Tas ir par to, ka nav iespējams pieņemt un aptvert, par nesodītu un nejēdzīgu nāvi kā nejēdzīgas dzīves rezultātu, tas ir par kara izdedzinātu zemi, kurā nav iespējams dzīvot un kurā nav iespējams nedzīvot. Tas, galu galā, ir par to, kad principā dzīvot nav iespējams.
Mūsu drošsirdīgie bruņinieki ir kājnieki, artilērija, mehanizētie, kuri vienkārši mauc, jo viņiem nav izvēles. Tas ir par tik drausmām bailēm un par tādu gaļasmašīnu, ka pat nav zināms, kas viņus dzen uz priekšu. Tas ir par satrūdējušu un bruņās izcepušos līķu smakām, par sevis pasargāšanas cinismu un nežēlību pret citiem, pret savējiem un pret sevi pašu, par melniem maisiem (maisiņiem, kastītēm, kārbiņām), par morgu blāvo gaismu un pēcoperācijas bioatkritumiem, par nāvi kā ikdienu un par pārkāptu anatomisko šausmu uztveres robežu. Nenovērtējama pieredze, kuru atkrēpos vēl arī mūsu mazbērni.
Un jau pēc uzvaras, kad būs pagājuši desmit gadi, kārtējā literatūras skolotāja krāmēs viņiem smadzenēs patosainu putru viensētnieku mērcē. Būs simtiem tūkstošu nerunīgu varoņu, daži tūkstoši karam pietuvinātu histēriķu un miljoniem cilvēku ar posttraumatiskiem traucējumiem. Pašnāvības, noziedzība, deviācija. Kopumā – sociāla katastrofa, kas vētraini zels nenovērtējamās pieredzes pateicīgajā augsnē. Uzvaras prieks arī būs. Taču neilgs. Prieks par uzvaru ir nenoturīga parādība. To apslāpē gaidāmais smagais darbs un seku apjēgšana. Un vēl metāla piegarša mutē, acetons elpā un bioniskās protēzes nedaudziem laimīgajiem.
– Čeh, kā mēs pēc tās uzvaras dzersim!
Dzersim. Taču paģiras būs tādas, ka gribēsies noslīcināties. Bet nekā nebija. Arī paģiras pārcietīsim. Paģiras arī ir nenovērtējama pieredze, gan neobligāta.
[1] Kučmisms – prezidenta Leonīda Kučmas prezidentūra (1994–2004). Kučmisms izveidojās, sovjetu perioda ierēdņiem apvienojoties ar reģionu kriminālajām elitēm, un tiek uzskatīts par tipisku postpadomju režīmu, kam raksturīga varas koncentrēšana vienas finansiāli partejiskas korporācijas rokās, dekoratīva demokrātija, likumdevējas, izpildvaras un tiesu varas saliedētība, valsts aparāta korumpētība u. t. jpr.
1