Rakstnieka un karavīra Artema Čeha (Артем Чех) eseja "Музика для солдата" publicēta Čerņivcu apgāda "Meridian Czernovitz" paspārnē topošajā tiešsaistes antoloģijā "Karastāvoklis" ("Воєнний стан"). To veidos simt ukraiņu rakstnieku un intelektuāļu esejas par viņu pieredzi, pārdomām un iespaidiem krievijas genocidālajā karā.
Tulkotāja
Mūzika zaldātu padara par cilvēku un dāvā šim cilvēkam diezgan vērtīgu vēlēšanos – dzīvot. Dzīvot nākotnes labad, dzīvot, lai izjustu tagadni un neaizmirstu pagātni. Atcerētos un sapņotu, kaut retumis tvertu mirkļa spēku tad, kad, šķiet, lielākā daļa kognitīvo un sensuālo funkciju pēc visiem šiem grūtajiem mēnešiem jau ir atslēgtas kā rudimentāras.
Kad sākās karš, manas smadzenes no savu vajadzību saraksta izsvītroja izziņu un jutekliskumu. Priekšplānā iznāca instinkti: lielā kara pirmajās nedēļās mani maniakāli vajāja sastingšana, bailes un nomāktība. Mūzikas klausīšanās šķita zaimošana un cinisms. Vai tad šajās ārprāta dienās var klausīties mūziku? Un, galvenais – kāda jēga to darīt, ja reiz rīt mēs visi kritīsim kaujas laukā vai mūs nospīdzinās moku kambaros? Taču laiks ritēja, mehānismi, kas atbild par pilnvērtīgas dzīves līdzsvaru, pamazām atjaunojās, un mūzika atkal ieņēma svarīgu vietu manā dzīvē. Vienu no galvenajām. Kad iekšā deg un sāp, kad gribas kliegt vai iemūrēties pilnīgas noslēgtības sienā, es klausos mūziku.
Kopā ar mani armijā dien Hudja. Kādreizējais hipijs no Kijivas Podilas, tagad – tas ir, civildzīvē – priekšzīmīgs ģimenes cilvēks, kas minas ar velo un mugursomā vadā franču buldogu vārdā Luna. Viņš arī klausās mūziku. No viņa JBL kabatas tumbiņas bieži skan tas, kas piestāv apstākļiem. Dažreiz tas ir LTK Glena Gūlda ieskaņojumā, citu reizi – "Portishead" vai vispār afrobeat. Mēs rīkojam tējas ceremonijas un klausāmies viņa mūziku. Upes krastā, mežā, blokpostenī, dislokācijā. Mums ir līdzīga gaume, un tas ne pa jokam priecē.
Tomēr šo to es paturu tikai sev. To, ko klausos vienīgi ar "AirPods". Privāto, ārkārtīgi intīmo. Es klausos Lana Del Rey un Lolu Māršu, Florence and The Machine un Madlēni Peiru. Man ļoti patīk sievietes, bet viņu balsis patīk vēl vairāk. Man ir svarīgi dzirdēt viņu aizsmakušās, kliedzošās, skanīgās balsis. Kad viss esi notriepies ar soļarku vai nokvēpis dūmos, kad tikko esi atgriezies no dušas vai norīkojuma, no diennakts dežūras vai seržantu padomes – ir jādzird sievietes.
Pusotru nedēļu pēc totālā iebrukuma sākuma – mēs tajā laikā bijām dislocēti Kijivā, rakām tranšejas un ierīkojām pozīcijas televīzijas torņa teritorijā – mani uz četrām stundām palaida mājās. Izmazgāt drēbes un pasēdēt klusumā, kuru bez sirdsapziņas pārmetumiem saplosīja gaisa trauksmes sirēnas. Tad arī sapratu, ka beidzot varu mēģināt atkal paklausīties mūziku. Todien tā bija beļģu grupa "Zap Mama". Marī Dolnas melnā balss man pēkšņi šķita kā mierlaiku dzīves smīns – neaktuāla, tāla, neiederīga. No viņas balss kļuva mokoši un rūgti, likās pat, ka dziedātāja tīšuprāt ņirgājas, lai mani tirdītu. Bakstītu brūci. Noplēstu kreveli.
Gaidīdams, kad mašīna būs visu izžāvējusi, biju izstiepies gultā, skatījos pa krustām aizlīmēto logu un iztēlojos, ka esmu deviņpadsmit gadus vecs čalītis, kas pēc neveiksmīga randiņa ar šausmīgi lēno trešo trolejbusu brauc no Sporta pils uz savu Solomjanku, precīzāk – uz to ielu, kurai tagad dots kritušā varoņa Romana Ratušnija vārds...
Taču pēc tam, pēc šīs savādās pieredzes, es tomēr sāku klausīties mūziku, klausīties visu laiku. Īpaši tad, kad bijām ieradušies no okupantiem tik tikko atbrīvotajās Kijivas apgabala teritorijās. Tajos mežos mūzika kļuva par manu galveno līdzgaitnieci, par obligātu papildinājumu zaldātam, bezmaz kā personīgais ierocis un žņaugs asiņošanas apturēšanai. Sievietes vokāls kā manas depresijas skaņu celiņš, kā velnišķīgs nimbs ap mūžseno labā un ļaunā kauju, kā manas vientulības trulā sāpe un ēna, kas stiepjas no zaldāta frustrācijas.
Iznākdams no dislokācijas, redzu piedzērušos piecdesmitgadīgu karavīru, kurš klausās Vivaldi "Gadalaikus". Vai mans draugs – deviņdesmito gadu Sirecas ielas rajona bosiks ar segvārdu Ģeogrāfs – simto reizi klausās "Vova, jibaš jih, bļaģ". Vai manas vienības karavīrs Kaprālis atkal dungo "Bezdelīgas, bezdelīgas". Kādam savu švako mūziciņu spēlē radio "Bairaktar", bet mīnmetējniekam Kūmam skan kāzu dziesmas. Viņu mūzika man ir sveša. Es no tās bēgu, nolienu savu slēptuvju visdziļākajās spraugās. Ierāpjos guļammaisā, apsedzu arī galvu un nirstu tajā pasaulē, kurā valda sievietes vokāls, tīrs sekss, mīlestība un skaistums – un arī meditācija krievu raķešu, masu kapu un moku kambaru haosā.
Karš ir mūs norijis, un arī mēs tāpat to nēsājam sevī – taču mans organisms vēl joprojām nespēj pārstrādāt šo sajūtu, tas neņem pretī bailes, sāpes un neremdināmas bēdas. Taču šis ir mans karš, un esmu spiests būt viens no tiem, kuros tas ir ieaudzis ar savām melnajām saknēm. Blindāžās, pamestos rūpnīcu cehos, uz asinīm notraipītiem matračiem, meža vidū un lauka malā, rindās uz robežas un moku kambaros, gaiteņos uz tūristu paklājiņiem un bumbu patvertnēs uz grīdas, uz dīvāniem pie televizoriem un birojos pie monitoriem – mēs visi esam līdzās, mūs ir cieši savā starpā sasaistījis mūsu kopīgais karš. Tomēr man ir mana, tikai mana mūzika, un tā gluži kā pavadonis aklo ved mani cauri visai šai rēgainajai pieredzei. Ved turp, kur es kļūšu par jaunu cilvēku. Iespējams, ar greizu, kā lunaparka spogulis, pasaules uztveri, atsvešināts un salts, emocionāli izdedzis un nomaldījies kā Balajana Makarovs [1]. Taču jauns. Ar veco mūziku, ko atvedīšu no kara. Ar mūziku, kas paliks ar mani līdz mana mūža galam.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova
[1] Režisora Romana Balajana filmas "Lidojumi sapnī un īstenībā" (1982) varonis Makarovs, kuru spēlē Oļegs Jankovskis; "liekais cilvēks" Makarovs astoņdesmito gadu stagnācijas apstākļos piedzīvo mokošu pusmūža krīzi.
2