Foto: Pexels
 
Redakcijas sleja
01.06.2023

Vai visi esam Latvija?

Komentē
7

Esmu labās domās par saviem tautiešiem, tāpēc ticu, ka no vairāk nekā 30 000 cilvēku, kuri pirmdien pie Brīvības pieminekļa sagaidīja Latvijas hokeja izlasi, vismaz desmitā daļa kopš vakardienas priecājas par Edgara Rinkēviča ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Pilsētas ielās šī prieka manifestāciju par jauno valsts galvu, kurš 2014. gadā publiski pauda lepnumu būt daļai no LGBT+ kopienas, varēsim vērot sestdienas praida gājienā "Mēs visi esam Latvija", kurā jau piekto reizi dosies arī "Satori".

Pēdējās nedēļas spilgtāko mediju notikumu – Latvijas izcīnīto bronzas godalgu Pasaules hokeja čempionātā un jauna Valsts prezidenta ievēlēšanu – salikšana kopā, spekulējot par to auditorijām, var šķist patvaļīga un pat viegli absurda, bet tai ir savs iemesls. Abus notikumus var skatīt kā simbolisku kompensāciju par kaut ko, kā mūsu sabiedrībai ir ilgstoši trūcis.

Hokeja bronzas gadījumā – atmaksa par mūsu valsts vispusīgi atzīto "strukturālo atpalicību" no Baltijas kaimiņiem un šīs atpalicības neizbēgami radīto lūzeru pašapziņu. Nešaubos, ka Latvijas izlases uzvara mums visiem izrādījās tik svarīga tostarp kā pierādījums, ka neesam starp pēdējiem skolēniem klasē gluži visos priekšmetos. Savukārt Edgara Rinkēviča ievēlēšana nāca kā kompensācija par minētās strukturālās atpalicības konkrētu izpausmi – mūsu valsts ilgstošu nespēju atzīt un tiesiski aizsargāt visas tās ģimenes, kas neatbilst heteronormatīvajam modelim, kuru atsevišķi politiskie spēki maldinoši dēvē par dabisku.

Nevar viennozīmīgi pateikt, vai šādām simboliskām kompensācijām piemīt pozitīvs efekts. Tās var tiklab iedvesmot sabiedrību labām pārmaiņām, kā arī likt ieslīgt pašapmierinātībā ar jau sasniegto vai pat – kā par Rinkēviča prezidentūru paredz Māris Zanders un redakcijas biedrs Andrejs Vīksna – kļūt par politiskās liekuļošanas instrumentu. Tāpēc jācer, ka abos gadījumos "mēs varam" apziņa, ko uzjundī gūtie panākumi, materializēsies reālā kolektīvā rīcībā.

Bet te ir svarīgi pievērsties abu notikumu atšķirībām. Iepretim hokeja godalgai atklāti homoseksuāla prezidenta ievēlēšana nav sniegusi iemeslu sabiedrības vairākuma gavilēm – 30000 nav spontāni izbiruši ielās, skandējot Rinkēviča vārdu, un tik daudz cilvēku, paredzu, nemanīsim arī sestdien. LGBT+ tiesības Latvijā ir un paliek mazākuma rūpe – pat ar neskaitāmajiem domubiedriem un sabiedrotajiem. Taču šai asimetrijai ir arī gaišā puse – absolūta skaidrība par darāmo. Neviens īsti nezina, no kura gala lai ķeras klāt lielajam "strukturālās atpalicības" problēmu kamolam. Turpretī LGBT+ kopienas tuvākais mērķis ir kristālskaidrs – panākt civilās savienības ieviešanu.

Kāpēc ar šo iniciatīvu mums nevedas tik ilgi, ka arī šeit izteikti atpaliekam no teju visas Eiropas, ieskaitot kaimiņus? Skaidrs, ka par likumprojekta bēdīgo likteni pirmām kārtām atbildīgs iepriekšējais un pašreizējais Saeimas sasaukums. Taču vietā ir jautājums: vai mēs – visi tie, kuriem civilā savienība ir personiski un/vai pilsoniski svarīga, – esam darījuši gana daudz, lai liktu Saeimai manīt, ka eksistējam un esam gatavi pastāvēt par savām neatzītajām tiesībām? Vai neesam ļāvušies bezcerībai un apātijai, ento reizi parakstot manabalss.lv iniciatīvu? Vai neesam ļāvušies vienaldzībai un slinkumam, bastojot agrā rīta pulcēšanos pie Saeimas likumprojekta izskatīšanas reizēs? [1]

Šos jautājumus īpaši adresēju visiem, kas piedalīsies sestdienas gājienā un atplauks kā ziediņi citos Riga Pride pasākumos. Svinēt brīvību un vienlīdzību, manifestēt LGBT+ cilvēku cieņu ir vērtīga un spēcinoša tradīcija, kura veicina gan kopienas iekšējo solidaritāti, gan tās ārējo redzamību un pieņemšanu. Taču praids nav tikai svētki – tas ir vērtību un pilsoniskās stājas apliecinājums, kas loģiski paredz arī izkāpšanu no siltas gultas agrā rītā, lai ar savu fizisko klātbūtni iestātos pret LGBT+ kopienas spītīgu neatzīšanu no likumdevējvaras vairākuma puses. Jo viena lieta, pret kuru politiķi nekad nepaliks vienaldzīgi, ir liels cilvēku skaits, kas solidāri un regulāri iziet ielās ar skaidri formulētu prasību. Uzskatu, ka šis resurss ir jāizmanto daudz aktīvāk, nekā līdz šim to esam darījuši.

Labi zinu, ka viena maza sleja nespēj sabojāt ilgi gaidītu ballīti tūkstošiem cilvēku, ieskaitot pašu autoru, tāpēc tik foršas nedēļas vidū pretstraumē kopējam sentimentam ieskandinu veselīgas paškritikas noti. Lai kaut drusciņ tuvinātu brīdi, kad "Mēs visi esam Latvija" no cerību pilna saukļa pārtaps par īstenību. Priecīgu praidu!


 [1] Viens pazīstams gejs uz jautājumu, kāpēc viņš nenāk uz piketiem, godīgi atbildēja, ka pulksten 9.00 no rīta cilvēktiesības viņam neeksistē. Sacenšoties ar viņu cinismā, es kādam no labi ja simts līdznācējiem decembra piketā teicu: ja šī mūsu akcija dod civilās savienības pretiniekiem kādu signālu, tā ir zaļā gaisma iniciatīvas mierīgai izgāšanai.

Tēmas

Igors Gubenko

"Satori" redaktors, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks ar lielu interesi par dažādiem veidiem, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam, un dziļu pārliecību, ka no tiem ļoti daudz k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!