Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
22.02.2021

Nav tādas profesijas – "vadītājs"

Komentē
0
Saglabā

Valsts pārvaldes hierarhijas augstākos "stāvus" apdzīvojošie neatkarīgi no talanta un rakstura vairumā gadījumu inficējas ar hierarhijai raksturīgo domāšanas veidu.

Vienā no profesora Ilgvara Butuļa darbiem ir kāds brīnišķīgs teksts, ko atceros, saskaroties ar politiķiem, kuri ir gatavi mainīt partijas, uzskatus, sabiedrotos, kaut izskatu – lai tikai paliktu "apritē". "[Pirmā pasaules] Kara gados Berlīnē pastāvīgi grozījās savs ducis vācu firstu. Izmantojot sakarus, pazīšanos, radniecību ar ķeizaru vai tam tuvu stāvošām ietekmīgām personām, firsti meklēja savu dinastisko laimi. Virtembergas grāfs, Urahas hercogs Vilhelms viņu vidū bija gandrīz vai pats pieredzējušākais dažādu troņu pretendents. Padzīvojušais Urahas Vilhelms jau pirmskara un kara gados pretendēja uz Monako firsta, Albānijas firsta, Elzasas–Lotringas lielhercoga un Polijas karaļa troni. 1918. gada jūlijā Lietuvas Zemes padome Urahas hercogu ievēlēja par Lietuvas karali Mindaugu II. Jaunais karalis jau sāka mācīties lietuviešu valodu, taču Vācijas augstākās instances ar Vāciju nesaskaņoto lietuviešu pašdarbību neatzina un Urahas hercogam neļāva ierasties Lietuvā." [1] Vai nav vienalga, kur būt "pirmajam puisim ciematā" – Albānijā vai Lietuvā, un vai nav vienalga, kādu komisiju, ministriju vai valdi vadīt.

Tiktāl par politikā funkcionējošiem personāžiem. Par biznesu rakstošie mediji visā pasaulē jau gadiem tieši vai slēpti atbalsta ideju par īpašu uzņēmēja vai uzņēmuma vadītāja talantu, kas tā "saimniekam" ļaujot veiksmīgi darboties teju vai jebkurā no nozarēm. Viens un tas pats cilvēks var vadīt banku, autobūves vai pārtikas ražošanas uzņēmumu. Atturēšos spriest, cik šī ideja ir pamatota, tomēr te nu mēs nonākam pie apgalvojuma, ka kaut kas līdzīgs – "profesionāls vadītājs" – pastāv arī publiskajā sektorā. Respektīvi, ir "universālie kareivji", kas vienlīdz prasmīgi var vadīt visu, jo viņi māk "organizēt cilvēkus".

Kā var nojaust, iemesls šī teksta tapšanai ir nesen izveidotais Vakcinācijas projekta birojs un, saudzīgi izsakoties, publikas pastiprinātā interese par to. Tomēr teksts nebūs par Evu Juhņēviču vai citiem biroja darbiniekiem, jo man nešķiet interesanti, šos cilvēkus nepazīstot personīgi, spriest par viņu spējām vai to neesamību. Mana sakāmā īsais kopsavilkums ir – nav jau runa par Juhņēviču kā personību, runa ir par to, ka valsts pārvaldes hierarhijai ir sava loģika, varētu pat teikt – tradīcijas, tostarp sliktas, un, ja indivīds kaut kādu iemeslu dēļ vēlas dzīvoties "vadošos amatos", tad vides specifika indivīda veikumu agri vai vēlu sāk ietekmēt.

Mēģināšu subjektīvi aprakstīt vides specifiskumu, nenolaižoties līdz vulgārai "ierēdņu" lamāšanai.

Pārvaldes hierarhija ir pieradusi aprakstīt pārvaldāmo jomu "kritērijos" un "datos". Dažkārt šis pieradums robežojas ar apsēstību, kas kavē saskatīt to, ka "statistika" nav alfa un omega, ar kuru var manipulēt. Minēšu dažus piemērus, ko sagādājis cits vēstures profesors – amerikānis Džerijs Millers. "Lielbritānijā, lai izpildītu valsts prasību, neatliekamās palīdzības nodaļās gaidīšana nedrīkst pārsniegt četras stundas – pacienti tiek vienkārši turēti ātrās palīdzības mašīnās ārpus slimnīcas "sienām". …Lai samazinātu rādītāju "atkārtota hospitalizācija 30 dienu laikā pēc izrakstīšanas", ASV slimnīcas šādus pacientus noformē kā "novērošanā" esošus, attiecīgi rēķini tiek izrakstīti nevis par hospitalizāciju, bet par ambulatoriem pakalpojumiem. 2006.–2013. Medicaid sistēmā pacientu, kuri ir "novērošanā", skaits pieauga par 96%. …Ņujorkā ķirurgi manipulē ar rādītāju "mirstība pēc koronāro artēriju šuntēšanas 30 dienu laikā" tādējādi, ka vienkārši dažus pacientus operēt atsakās, atsaucoties uz operācijas risku pacientu dzīvībai." [2] Es ne tikai nedomāju, ka mediķi sliecas blēdīties, – domāju, ka nekādi elles izdzimumi nav arī veselības aprūpes sistēmas "profesionālie menedžeri". Vienkārši pārvalde cenšas atvieglot sev dzīvi, saliekot visu "kastītēs".

"Profesionāls menedžeris/vadītājs" ir lojāls vispirms pret hierarhiju, nevis sabiedrību kopumā. Un ne tāpēc, ka viņš vienmēr un neizbēgami ir "varas pakalpiņš", kas nostājies pret "tautu". Nē, no pārvaldes funkcionēšanas viedokļa tieši tā ir pareizi, jo pretējā gadījumā funkcionēšana ir apdraudēta. Minēšu divus piemērus no cariskās Krievijas laikiem – nevis lai pašmērķīgi bāztu acīs lasītājam negatīvi pielādētus salīdzinājumus kā pierādījumu "LV-2021" hierarhijas "sliktumam", bet tāpēc, lai norādītu uz zināmu pārvaldes dabas nemainīgumu. Tātad "summārie dati liecina, ka 20. gadsimta sākumā Kurzemes guberņā 39% vāciešu pārvaldes un pašvaldību iestādēs sekoja 34% latviešu un tikai 12% krievu" [3]. Manā patvarīgā interpretācijā svarīgais te ir šie 34% latviešu, kas tātad darbojas impērijas vietējā pārvaldē – nedomāju, ka tas šiem cilvēkiem radīja kādus sirdēstus par to, kam viņi ir lojāli vairāk un kam mazāk. Otrs piemērs ir saistīts ar to, ka jau pirms vairāk nekā gadsimta pārvaldes sistēma labi pazina "profesionālā vadītāja" fenomenu. "Vidzemes gubernators Mihails fon Vrangels iepriekš kalpoja Polijas Karalistes administrācijā; Antona Budiloviča un Nikolaja Lavrovska dienesta gaitā arī bija ilgi gadi, dienot Varšavā, līdz viņi 1890-tajos gados tika pārcelti amatos – viens uz Tartu universitātes rektora, otrs – uz Rīgas mācību iecirkņa pārrauga posteni." [4] Ja tu esi lojāls sistēmai, tu kaut ko vadīsi: vienalga, Varšavā vai Rīgā, ierēdņus vai augstskolu… Te gan objektivitātes labad jāpiebilst, ka šāda lojalitātes izpratne ir bijusi un joprojām ir raksturīga ne tikai "vadītājiem/menedžeriem", bet arī labiem savas jomas ekspertiem. "1941. gada vasarā Liepājas slimnīcas psihiatriskā un nervu nodaļa ieguva jaunu vadītāju – Verneru Krauli. Kraulis bija ievērojams psihiatrs pirmskara Latvijā, Latvijas Universitātes lektors un viens no eigēnikas kustības līderiem. Pirmās padomju okupācijas laikā (1940–1941) viņš iesaistījās padomju ārstu arodbiedrības izveidē un kļuva par tās priekšsēdētāja biedru, kā arī ārstu arodbiedrības pārstāvi Tautas Labklājības ministrijas Veselības padomē." [5] Kā saka, labs speciālists sev pielietojumu atradīs visos laikos, jo svarīgi taču turpināt profesionālu ceļu neatkarīgi no hierarhijas "krāsām". Domāju, ka līdzīga domu gaita ir "menedžeriem", kuri labprāt minēs: "Ja ne es, tas vienkārši būs kāds cits," – un tamlīdzīgi.

Protams, vides specifika "menedžerim/vadītājam" sola vai nu laika gaitā kļūt par ciniķi, vai arī savā lojalitātē sistēmai kļūt nejēdzīgam. "Valērijs Harazovs [Lietuvas kompartijas 2. sekretārs 1967–1978] Lietuvas Dziesmu svētku organizatoriem pārmeta, ka programmā paredzētas dziesmas Ļeņinam ar lietuviešu valodas galotni "Leninas", nevis "Ļeņin" (krieviski)." [6] Pieļauju, ka šāda degsme likās pārmērīga pat Harazova kolēģiem varā. Jāpiezīmē, ka padomju funkcionāri šeit kā piemērs nav minēti nejauši. Pretēji priekšstatam, ka vara PSRS bija vai nu tikai slepkavnieciska (Staļins), vai marasmatiska (Brežņevs & Co.), milzīgajā sistēmā bija arī ļaudis, kurus mūsdienās sauktu par "menedžeriem" un kuri sistēmas ietvaros centās darboties racionāli. Tomēr skaidrs, ka arī adekvāti ļaudis laika gaitā kļuva ciniķi. Vladimirs Kosovs, kurš PSRS laikā strādāja vadošos amatos Valsts Plāna komitejā, bet bija profesionāli pieprasīts arī pēc PSRS sabrukuma, kādā intervijā [7] atceras, ka sistēmas "menedžeri", kuri pietiekami labi saprata gan reālo situāciju, gan pareizos risinājumus, esot smīkņājuši, ka, rakstot dokumentus, svarīgākais ir tekstā nesajaukt kompartijas kārtējā kongresa "numuru".

Rezumēju. "Vadītājs" ir nevis profesija, bet vieta hierarhijā. Iespējams, pat pasaules uztveres veids. Man šķiet, ka atšķirībā no profesijas cilvēkam, kurš sevi redz kā "vadītāju", ir arī jārēķinās, ka viņš kļūs par hierarhijas ķīlnieku un tas "uzliks rāmjus" viņa darbībai, pat ja tās motīvi ir labi. Savukārt publika, precīzāk, daži no tās, var pat klusībā apskaust šo statusu, bet labu vārdu gan nepateiks.

 

[1] Butulis, Ilgvars. Dažas kopīgas un atšķirīgas iezīmes Centrālās un Austrumu Eiropas jauno nacionālo valstu veidošanās procesā 20. gs. otrajā gadu desmitā. No: Latvijas zemes no 19. gadsimta beigām līdz 1918. gadam: ceļš līdz valstij. LNB, 2020, 25. lpp.

[2] Muller, Jerry Z. The Tyranny of Metrics. Princeton University Press, 2018. Citēts pēc 2019. gadā iznākušā tulkojuma krievu valodā. 14., 30., 146., 150. lpp.

[3] Ķikuts, Toms. Baltijas guberņu pārvalde un latviešu sabiedrība pēc 1905. gada revolūcijas. No: Latvijas zemes no 19. gadsimta beigām līdz 1918. gadam: ceļš līdz valstij. LNB, 2020, 88. lpp.

[4] Malte, Rolfs. Poļu zemes Pēterburgas pakļautībā. No Vīnes kongresa līdz Pirmajam pasaules karam. Novoje Ļiteraturnoje Obozreņije, 2020, 520. lpp.

[5] Norvele, Anna. Attieksme pret garīgi slimajiem vācu okupācijas laikā Latvijā (1941–1945): Liepājas slimnīcas psihiatriskās un nervu nodaļas piemērs. No: Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi IV, LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 88. lpp.

[6] Grībkausks, Sauļus. Padomju "ģenerālgubernatori". Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās. Latvijas Mediji, 2020, 172. lpp.

[7] Работа Госплана СССР как искусство возможного. Беседа Алексея Сафронова с Владимиром Коссовым (nlobooks.ru)

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!