Neviens vairs nelasa grāmatas. Grāmatas nevienam vairs nav vajadzīgas. Uz bibliotēkām iet tikai studenti pirms eksāmeniem un pensionāri – pašķirstīt presi debesu valstības uzgaidāmajā telpā. Grāmatu veikalos iegriežas tikai dīvaiņi, un arī tie aiziet tukšām rokām, ja vien grāmatas netiek mestas pakaļ par santīmiem. Visi pārējie sēž internetā, lasa ziņu portālus, aplūko ēdienu gatavošanas blogus, pārsūta viens otram smieklīgus YouTube videoklipus, regulāri iegriežas pornogrāfiska rakstura vietnēs vai sāk dienu, ierakstot internetā "download mp3".
Tā, protams, nav tiesa. Manā draugu un paziņu lokā cilvēki turpina pirkt un lasīt grāmatas, bet “neviens” un “visi” ir tikai dramatiski vispārinājumi. Tomēr grāmatizdevēju ieņēmumi un apgrozījums krīt, aizvien mazāk tiek izdotas jaunas grāmatas, tiek slēgti grāmatu veikali un bibliotēkas, tikmēr interneta tirdzniecības gigants “Amazon” ziņo, ka elektronisko grāmatu pārdošanas apjomi pārsnieguši drukāto[1]. Vai tiešām papīra grāmatām ir pienācis gals?
Amizantākais šajā jautājumā ir tas, ka tādā vai citā formulējumā tas tiek uzdots jau vismaz desmit gadus – kopš internets un līdz ar to arī simtiem tūkstošu digitalizētu grāmatu kļuva pieejamas ievērojamai daļai pasaules iedzīvotāju[2]. Sākumā jautājums bija satraucošs, taču vairumā gadījumu eksperti pauda skeptisku pozīciju – sak, lai cik arī elektroniskās grāmatas būtu pieejamas, ilgstoši lasīt datorekrānā tās nav iespējams, bet drukāt tekstu ir dārgi un nejēdzīgi. Vecākajai digitālajai bibliotēkai “Guttenberg Project” pērn apritēja 40 gadu, taču grāmatas (tostarp arī internetā brīvi pieejamā literatūras klasika) joprojām tiek drukātas un pārdotas, pat neskatoties uz e-tintes lasītāju ienākšanu tirgū 2007. gadā, kas padarījusi elektronisko grāmatu lasīšanu ērtu un nenogurdinošu, pieliekot punktu skeptiķu galvenajam argumentam. Taču jautājums par papīra grāmatu likteni nedod mums mieru atkal un atkal.
Vai drukātajās grāmatās ir kas tāds, kas neļaus mums no tām atteikties? Ir skaidrs, ka elektroniskās grāmatas kopā ar pieaugošo elektronisko lasītāju skaitu piedāvā milzum daudz ērtību, savukārt papīra grāmatu cienītāju argumenti lielākoties ir estētiska un pat nostalģiska rakstura – tās var aptaustīt, sajust papīra faktūru, smaržu, var priecāties par izsmalcināto noformējumu un ilustrācijām vai arī pētīt citu paaudžu atstātos pasvītrojumus, piezīmes, novēlējumus. Skaidrs, ka ar to vien nepietiek, lai paredzētu papīra grāmatām saulainu nākotni.
Tomēr, kā norāda tehnoloģijām veltīta interneta izdevuma “The Verge” galvenais redaktors Dīters Bons, lai cik arī elektronisko grāmatu priekšrocības nebūtu acīmredzamas, drukātās grāmatas joprojām pārspēj elektroniskās tehniskajos parametros. “Ja uz brīdi aizdomāsieties par papīra grāmatu kā tehnoloģisku priekšmetu, jūs ātri ieraudzīsiet, ka tā pārspēj e-lasītājus. Ja jūs paplašināsiet tehnoloģijas jēdziena definīciju, parastu papīra grāmatu tehnisko īpašību saraksts kļūst pārsteidzoši garš,” raksta Bons.
• papīra grāmatas ir lasāmas jebkurā gaismā;
• tās aprīkotas ar augsta kontrasta displeju;
• tām nav nepieciešamas baterijas;
• atkarībā no modeļa to mūžs ir no pieciem līdz pieciem tūkstošiem gadu un vairāk;
• neuzbāzīga lietotāja saskarne, kas ļauj pilnībā iegrimt tekstā;
• telpisks satura izkārtojums, kas ļauj nekavējoties piekļūt nejaušai informācijai, pāršķirot lapas ar vieglu rokas kustību;
• papīra grāmatas atbalsta tiešu interaktivitāti, izmantojot zīmuli vai marķieri;
• tās nav aprīkotas ar digitālā satura tiesību pārvaldību (DRM), tādējādi tās iespējams aizdot un pārdot tālāk bez ierobežojumiem;
• standartizētu sistēmu nekontrolē neviena korporācija vai organizācija;
• papīra grāmatas ir imūnas pret vīrusiem (tiesa, ne pret dažiem tārpiem);
• tām ir viegli apgūstama lietotāja saskarne, kas nemainās atkarībā no ražotāja;
• tās atbalsta lielu krāsu daudzumu, kā arī melnbaltus attēlus;
• papīra grāmatas ir viegli savietojamas ar daudzām piezīmju veikšanas sistēmām.
Neaizmirsīsim arī par tādu būtisku drukātajām grāmatām raksturīgu īpatnību kā satura nemainīgums un tā pieejamība, neatkarīgi no tehnoloģiskās evolūcijas straujuma. Vakar nopirktā Paula Bankovska grāmata “Zvēru zvaigznājs” būs tieši tāda pati arī pēc desmit gadiem, un es to varēšu izlasīt pat tad, kad manu pagājušogad pirkto Kindlu jau būs aizvietojuši daudz jaunāki un brīnumaināki elektroniskie lasītāji. Drošības sajūtu, ko es iegūstu, iegādājoties papīra grāmatu, ir grūti attiecināt uz e-grāmatām – cerēt, ka pēc desmit gadiem Kindlā lasīšu šodien “Amazonā” nopirkto nozaru literatūru, ir vairāk nekā naivi. Jau šobrīd ir iespējams, ka manis nopirktā elektroniskā grāmata pēc brīža var kļūt nepieejama vai atšķirties saturā – pamanījusi kādu muļķīgu kļūdu, izdevniecība vai autors var ieviest tekstā izmaiņas, un es to pat nepamanīšu.
Neskatoties uz tehnisko parametru saraksta nenopietnību, vismaz dažam tehniskajām priekšrocībām ir būtiskas sekas, kas sniedzas viņpus lietošanas ērtības. Tā, piemēram, satura nemainīgums un stabilitāte ir nepieciešams priekšnosacījums kultūras mantojuma saglabāšanai. Lai arī digitalizācija palīdz saglabāt neskaitāmas grāmatas, kuras citādi būtu lemtas bojāejai un aizmirstībai, digitālais teksts dažādu iemeslu dēļ ir pārāk zūdošs un nepastāvīgs, lai mēs varētu uz to paļauties un uzskatīt, ka šādā formā iespējams nodot nākamajām paaudzēm un pasargāt to, ko esam radījuši mēs un mūsu priekšteči. Digitālo nesēju mūžs ir īslaicīgs ne tikai tehnoloģiju attīstības dēļ, bet arī uzturēšanas un apkopes dārdzības rezultātā – neviens cietais disks, zibatmiņa vai kompaktdisks negarantē datu nolasāmību pēc ilgāka laika, ja dati netiek regulāri kopēti, pārbaudīti un atjaunoti.
Vai elektronisko grāmatu nestabilitāte un neuzticamība kļūs par drukāto grāmatu glābšanas riņķi? Baidos, ka nē. Drīzāk mēs klusi nolemsim, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav svarīgākais šajā dzīvē, un to pat ir grūti apstrīdēt, ja grāmatas (ko neviens nelasa) pretnostata daudz ātrākām un saprotamākām baudām. Un, pat ja augstākie spēki vienosies, ka vienkāršo ļaužu spriedumam par dzīves vērtībām nevar ticēt, un nolems literatūru mumificēt, drukātās grāmatas visdrīzāk interesēs tikai šauru cilvēku loku un tās būs pieejamas tikai muzejos.
Iespējams, tās ir ļoti pesimistiskas prognozes, taču tās ir reālas. Lai arī kādas nebūtu drukāto grāmatu priekšrocības, tās nevar novērst neizbēgamo. Jo problēma ir nevis medijā, bet gan cilvēku paradumu izmaiņās. Mēs negribam lasīt, mēs gribam pārlūkot. Un elektroniskās grāmatas savā vieglumā, neobligātumā un ātrumā to piedāvā daudz lielākā mērā, nekā kilogramīgs “Annas Kareņinas” sējums. Lasot to pašu “Annu Kareņinu” elektroniskajā lasītājā, es varu bez sirdsapziņas pārmetumiem pārmesties uz Tolstoja biogrāfiju, tad nogurt un pašķirstīt kādu žurnālu, un to visu darīt, piemēram, braucot vilcienā. Un vaina nav tajā, ka drukātā grāmata ir tik smaga, bet tajā, ka es nemaz negribu lasīt visu “Annu Kareņinu”, un te nepalīdzēs ne augstais attēla kontrasts, ne grāmatas ilgais mūžs, ne iespēja zīmēt uz lappušu malām ķiņķēziņus.
Tomēr es ceru, ka drukātās grāmatas tuvākajos gados un varbūt pat gadu simteņos nekļūs par savādu vēstures liecību. Es ticu, ka mēs spējam pretoties kārdinājumam apkošļāt informācijas driskas, un atradīsim sevī tādu dvēseles daļu, kas grib domāt un iedziļināties, turpinot meklēt apkārtējā pasaulē mazliet vairāk veseluma un kontinuitātes.
0