Autors nav miris

.

Pirms pāris nedēļām ar mani notika mazs brīnums. Es aizgāju uz romantisku komēdiju, aizgāju uz to pavisam viens un no brīvas gribas, un man tā patika. Zālē bez manis vēl sēdēja pāris sievietes labākajos gados un klusi ķiķināja par šovinistiskiem jociņiem, par kuriem citkārt stiprā dzimuma pārstāvji var dabūt pa galvu. Es tikmēr vēros ekrānā un domāju: "какая гадость, какая гадость эта ваша заливная рыба!". Un turpināju skatīties. Nē, tā nebija “Likteņa ironija”, lai gan nevar noliegt situācijas ironiskumu – es aizgāju uz Federika Beigbedera jaunāko filmu “Mīlestība ilgst trīs gadus”. Paskaidrošu. Manā pasaulē Beigbeders ir viens no kaitinošākajiem rakstniekiem, kuru darbus man jebkad nācies lasīt, un es nolādu to dienu, kad viņam ienāca prātā doma ķerties pie spalvas. Tāpat es nolādu visas tās dienas, ko es esmu pavadījis, mazohistiski lasot viņa grāmatas. Jā, atzīstos, esmu lasījis viņa grāmatas arī pēc tam, kad uzzināju, cik briesmīgs viņš ir. Neskatoties uz to. Par spīti tam.

Bez šaubām, Beigbederu par briesmoni padara ne jau viņa puspornogrāfiskie romāni vai labu gaumi izaicinošie jociņi, ar to vairs nevienu nevar šokēt. Esam lasījuši gan Marķīzu de Sadu, gan Žoržu Bataiju, gan Čaku Palanjuku, skatījušies “Jūtu impēriju” un pat “Amerikāņu pīrāgu” - grūti ierindot Beigbederu pasaules šokējošāko autoru priekšgalā. Tomēr, lasot viņu, mani nekad nepamet neērtības sajūta, it kā manā acu priekšā notiktu kaut kas perverss un nepiedienīgs, bet es, neraugoties uz vieglo nelabumu un riebumu, turpinātu uz to skatīties. Šāda veida nelabums mani piemeklē tikai divās dzīves situācijās – lasot Beigbederu un skatoties realitātes šovus.

Par problemātisku figūru viņu padara tā dēvētais autofikcijas žanrs, ar kuru apzīmē beletrizētu autobiogrāfijas paveidu – Beigbeders mūs šokē un ķircina, noliekot sevi uz paplātes kā zeltaini apbrūninātu sivēnu ar ābolu mutē un sakot: “Re, kāds es trekns un garšīgs. Vai jums nemaz nav žēl šī jaukā, maigā sivēntiņa? Ak, lūdzu, kungi, iekodieties man ciskā! Tikai uzmanieties, iespējams, esmu no plastmasas!”

Romāns, pēc kura uzņemta filma (ņemiet vērā, ka Beigbeders ir ne tikai romāna autors, bet ir arī filmas režisors un scenārija autors, savukārt galvenās lomas aktieris Gaspārs Prusts izskatās nu gluži tāpat kā viņš pirms gadiem desmit), līdzīgi vairākiem citiem viņa darbiem, pirmajā personā iepazīstina mūs ar rakstnieka alter ego – šoreiz bijušo naktsklubu apskatnieku, literatūrkritiķi un topošo rakstnieku Marku Maronjē, kurš ir ne tikai aizdomīgi līdzīgs savam radītājam, bet atrodas ar to visai interesantās attiecībās. Kā uzzina romāna lasītājs un filmas skatītājs, Marks Maronjē ir Frederiks Beigbeders. Precīzāk sakot, radījis Marku Maronjē – savu dubultnieku un ielikteni, ciniķi un iemīlējušos romantiķi –, Beigbeders romāna beigas nolemj viņu nogalināt. “Marks Maronjē ir miris. Esmu viņu nogalinājis. No šī brīža esmu tikai es, un mani sauc Frederiks Beigbeders,” mēs lasām romāna pēdējā lapaspusē. (Nudien asprātīga koķetērija ar Rolānu Bartu, cilvēku, kas pasludināja autoru par mirušu, tomēr, jāteic, nogalināt savu varoni tā vietā, lai aizietu bojā pašam, ir mazliet nevīrišķīgi.)

Negribas piedēvēt Beigbederam sazin kādus nopelnus, jo diezin vai viņa rakstītajā iespējams atrast kaut ko vairāk par vieglu un neķītru flirtu ar Eiropas kultūras pamatvērtībām, tomēr grūti nepamanīt, kā viņš tīšām vai nevilšus problematizē jautājumu par cilvēka personību. Interese par cilvēku kā individualitāti ar tai piemītošo dievišķo dzirksti ir Jaunāko laiku mantojums, kas mūsdienās lielākoties devalvējies līdz interesei par cilvēku privāto dzīvi glancētajos žurnālos, un Beigbeders mums to arī piedāvā – tā vietā, lai rakstītu godīgu autobiogrāfiju (garlaicīgi) vai vienkārši izmantotu savu dzīvi par materiālu, cenšoties atklāt kaut ko trauslu un būtisku par pasauli (grūti pārdot), viņš lej mums rīklē dzeltenās preses, reklāmas saukļu un viegli sagremojamu aforismu konsomē (un aizrijieties!). Taču, acīmredzot, pavisam atteikties no pretenzijām uz savas personības unikalitāti un ģenialitāti, kas kā koncepts mirusi līdz ar Dievu, viņš nespēj, tāpēc atkal un atkal ir spiests ierakstīt sevi grāmatu lapaspusēs.

Lasot Beigbederu, man vienmēr jādomā par Bartu – ko viņš par to teiktu? Protams, nostādot savu romānu centrā amizantu autora karikatūru, Beigbeders neatdzīvina to, tieši otrādi – pašā saknē iznīcina lasītāju ticību tam. Autora nāve vistiešākajā veidā ir saistīta ar ticību; autors kā autoritāte, kas nosaka galīgo jēgu, izbeidza savu eksistenci brīdī, kad lasītāji apjēdza, ka avots, no kura plūst teksts, ir tikai nejaušība, un ka privilēģija veidot jēgu pieder viņiem. Tikpat labi tas nozīmē to, ka autors mūsu galvās ir gatavs atdzimt, tiklīdz mēs starp rindiņām pamanām (vai iedomājamies) tikko jaušamu, efemēru tēlu, kas klusiņām čukst mums ausī neskaidrus vārdus, pavedinot uz domām par radītāja ieceri un augstāku jēgu, kas paceļas pāri mūsu neveiklajām interpretācijām. Iespējams, tas ir tikai autora spoks, taču ir skaidrs, ka tas nespēj samierināties ar tik mierīgu aiziešanu nebūtībā.

Tomēr pretēji citiem rakstniekiem, kas dabiski ilgojas pēc autora augšāmcelšanās, Beigbeders nenodarbojas ar garu izsaukšanu, tā vietā viņš vicina savu lasītāju priekšā smieklīgu lelli. “Visiem čau, es esmu autors. Laipni aicināti manās smadzenēs, atvainojos par ielaušanos. Nejaukšu jums galvu, es arī esmu mans galvenais varonis,” romāna sākumā melo/tēlo Beigbeders. Izstumjot uz skatuves savu līdzinieku, viņš nepaver durvis uz savas patības noslēpumainajiem kambariem, viņš padara autoru par fikciju, kuru paļāvīgāki lasītāji ar lielāko prieku un sajūsmu noturēs par īstu. Ir tik viegli apjukt, ja kāds no grāmatas lappusēm tev draudzīgi stāsta – es esmu autors, es rakstu grāmatu “Mīlestība ilgst trīs gadus” (paskaidrojums tiem, kas nav lasījuši romānu vai redzējuši filmu – tā galvenais varonis Marks Maronjē pēc trīs gadu kopdzīves izšķīries no sievas un raksta romānu ar tādu pašu nosaukumu), esmu muļķis, bet visumā lādzīgs zēns. Un pat uzmanīgāks lasītājs sāks uzdot sev jautājumu – diez, vai tiešām Beigbeders ir kniebies ar divām maukām un tēlojis orgasmu, vai tā ir tikai izdoma? Cik daudz ir ņemts no viņa dzīves, cik daudz viņš pierakstījis klāt?

Tāpēc man nepatīk Beigbedera romāni, viņš spēlē netīru spēli un nostāda lasītāju muļķa lomā, turklāt nopelna uz viņa rēķina smuku naudu. Bet filma? Filmā viss ir citādāk. Filma uz visu viņa piedauzīgo romānu fona izskatās tik godīga un tīra – skaidra, turpat vai holivudiska struktūra, mazliet franciska šovinisma, burvīga aktierspēle, nekāda pseidointelektuālisma, lai gan Beigbeders tur rēgojās ārā pa visām malām. Lieta tāda, ka filmā galvenajam varonim ir grūti pārliecināt skatītāju, ka viņš ir tās autors, katrā ziņā ne tik konvencionālā komēdijā. Un godīgi sakot, Beigbederam režisoram darbiņš izdevies daudz labāk nekā Beigbederam rakstniekam.