Kas kopējs māksliniekiem un cilvēkiem

"Ja neskaita Munku, neviens cits norvēģu mākslinieks
nekad nav bijis tik izcils mākslas vēstnieks ārzemēs.
Paradoksāli, ka Norvēģijā viņu sunī."
Irena Jovica

Šodien, 11. jūnijā, Norvēģijas apelācijas tiesa izskatīs ekscentriskā gleznotāja Oda Nerdruma lietu, kas saviļņojusi mākslas pasauli gan viņa dzimtenē, gan ārpus tās. Pērn varasiestādes, izraisot pamatīgu sašutuma vētru Nerdruma atbalstītāju vidū, piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz diviem gadiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nerdrums savu vainu spītīgi noliedz un apgalvo, ka Norvēģija cenšas viņu iznīcināt, jo viņš ir pārāk atšķirīgs un neiekļaujas vispārpieņemtajos priekšstatos par to, kādam jābūt māksliniekam un kāda māksla viņam jārada. Par sevi viņš saka: "Es esmu pirmais mākslinieciskais politieslodzītais." Tiesa, cietumā viņš pagaidām nav pavadījis nevienu dienu.

Patiešām, Ods Nerdrums ir savāda parādība laikmetīgajā mākslā – viņa primārās mākslinieciskās ietekmes ir Rembrants un Karavadžo, jau kopš studijām Oslo Mākslas akadēmijā viņš ir pilnībā pretstatījis sevi visam, ko mēs varam dēvēt par moderno mākslu. Astoņdesmitajos gados viņš sāka eksperimentēt ar eļļu un krāsu maisījumu, lai atdarinātu vecmeistaru stilu, kā rezultātā pēc kāda laika viņa gleznas sāka neparedzēti kust. Viņa mākslu varētu apsaukāt par kiču, un Nerdrums tam neiebildīs, jo pats sevi pasludinājis par kiča karali. "Tā kā modernisms un māksla ir kļuvuši par sinonīmiem, patiesu talantu glābj tikai kičs," skaidro mākslinieks savā kiča manifestā. Viņa ekscentriskumu vairo Tureta sindroms, sniegbaltu matu lēveri un gara, melna tunika, no kuras viņš nekad nešķiroties. Desmit gadu viņš boikotēja Norvēģijas presi, neļaujot pat uzņemt un publicēt viņa fotogrāfijas. Spriežot pēc Nerdruma izteikumiem, viņš cieš arī no paranojas, taču to, vai tā ir patiesība, zina tikai viņš – tikpat labi tas arī varētu būt viņa stils.

Nodokļu inspekcija sāka interesēties par Nerdrumu 2002. gadā. Pats mākslinieks paziņojis, ka pie vainas ir viņa bijusī sieva, kas "uzsūtījusi" viņam varasiestādes, taču tiesa saista nodokļu pārbaudi ar presē izskanējušajām ziņām par viņa darbu veiksmīgām izsolēm. 2002. gadā laikraksts "Dagens Næringsliv" vēstīja, ka ASV Nerdruma gleznas pārdotas par 20 miljoniem dolāru, kas arī izraisīja varasiestāžu interesi. Saskaņā ar apsūdzības puses informāciju, mākslinieks nav deklarējis 14 miljonus Norvēģijas kronu (aptuveni 1,3 miljonus latu), ko viņš ieņēma četru gadu laikā. Īpaša loma šajā lietā ir pieciem miljoniem Norvēģijas kronu (kas ir aptuveni 459 000 latu, taču citur presē parādās arī skaitlis 400 000 ASV dolāru), ko Nerdrums bija deponējis Austrijā un kas, pēc tiesas domām, liecina, ka mākslinieks ļoti apzināti slēpis savus ienākumus.

Tiesai ne sevišķi patika arī tas, ka, tiklīdz par mākslinieku sāka interesēties nodokļu inspekcija, viņš emigrēja uz Īslandi, kur pavadīja turpmākos piecus gadus. Arī spriedumu savā lietā pagājušā gada augustā Nerdrums sagaidīja nevis Norvēģijā, kas "cenšas viņu demonizēt", bet gan draudzīgajā Francijā, baudot Parīzes silto vasaru.

Protams, Nerdrums uzskata, ka visas apsūdzības ir absurdas un ka šī tiesas procesa vienīgais mērķis ir novest viņu līdz pašnāvībai. Par dzīvei un laikmetam nepiemērotu domāšanas veidu liecina arī aizstāvības puses argumenti – advokāti apgalvo, ka tā nav tiesa, ka Nerdrums nav maksājis nodokļus. Viņš to bija ļoti godprātīgi izdarījis Īslandē, it kā paklausot savam grāmatvedim, kas apgalvojis, ka nomaksāt nodokļus par periodu no 1998. līdz 2002. gadam viņš var arī tur. "Es neko daudz nesaprotu no skaitļiem," atbildot uz prokurora jautājumiem par viņa ieņēmumiem un deponējumiem, sacīja Nedrdums. "Vai jūs daudz zināt par venēciešu terpentīnu? Nezināt? Bet es to no jums arī negaidu." Interesants skaidrojums ir arī pieciem miljoniem kronu (vai pēc citiem datiem – 400 000 ASV dolāru), ko Nerdums noglabājis seifā kādā Austrijas bankā. Deviņdesmito gadu beigās viņa eksperimentālais eļļu krāsu maisījums sācis kust, un viņu pārstāvošā Ņujorkas mākslas galerija "Forum Gallery" aizvien biežāk saņēma sūdzības. Tāpēc Nerdrums aizņēmās no galerijas naudu, "lai šādā veidā sagatavotos nenovēršamajām kompensāciju prasībām",1 lai kāda arī būtu šīs darbības jēga. "Ods Nerdrums nevienā brīdī neuzskatīja šo summu par savu naudu, bet drīzāk par "Forum Gallery" naudu, kas atradās neaizskaramā depozītā Norvēģijā kā kompensāciju fonds," tiesā norādīja aizstāvības puse. Kā vēsta raksts žurnālā "American Artist", vēlāk nauda nezināmu iemeslu dēļ tiek pārvietota uz Austrijas banku.

Lai cik nejēdzīgi un dīvaini tas arī izklausītos, daži apstākļi liek domāt, ka divu gadu cietumsods par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir pārāk bargs pat Norvēģijā, kas nodokļu nemaksātājus nežēlo. Pirmkārt, kā norāda Oda Nerdruma atbalsta grupas aktīvisti – konts Ņujorkas bankā "Chase", uz kuru Nerdrums esot pārskaitījis divas lielas naudas summas un ko apsūdzības puse izmantoja kā pierādījumu pret mākslinieku, neeksistē, un, saskaņā ar Nerdruma sievas vārdiem, viņas vīram vispār nekad nav bijis konta Ņujorkā. Citiem vārdiem sakot, pastāv noteiktas bažas, ka ne visi pierādījumi, kas izmantoti pret Nerdrumu, ir bijuši patiesi, un aizstāvības puse uzsver, ka tiesa savu spriedumu balstījusi ļoti subjektīvi atlasītā informācijā. Otrkārt, kopš māksliniekam ir izvirzītas apsūdzības, viņš ir nomaksājis gan nodokļus, gan soda naudu.

Tomēr patiesi problemātiska ir nevis samudžinātā lieta, kuras iztiesāšanā, iespējams, bijuši procesuāli pārkāpumi, bet gan soda izciešanas apstākļi un viņa atbalstītāju reakcija. Ja piemērotais soda mērs paliks nemainīts, to izciešot, Nerdrums divus gadus nevarēs gleznot, jo Norvēģijas likumi neļauj ieslodzītajiem nodarboties ar profesionālo darbību. Ironiskā kārtā jebkurš cits ieslodzītais var gleznot, zīmēt, rakstīt un muzicēt, cik uziet, ja vien šī nodarbošanās ir hobijs. Šis fakts izraisījis vislielāko sašutumu viņa atbalstītāju vidū, kas atsakās spriest par to, vai Nerdrums ir vainīgs vai nav, taču visi kā viens uzsver, ka sods ir netaisnīgs un neadekvāts. "Es pat negrasos minēt, vai Nerdrums ir vainīgs, jo ne jau par to ir runa, un es neesmu pietiekami kompetents, lai par to spriestu," atbalsta vēstulē, ko publicēja "American Artist", raksta Florences Mākslas akadēmijas Mēlndalas filiāles direktros Joakims Ēriksons. "Tomēr ir pilnīgi neiedomājami, ka varasiestādes neapmierina naudas sods, un tā vietā viņu grib uz diviem gadiem ietupināt cietumā, kur viņš nevarēs gleznot. Neļaut tādam māksliniekam strādāt ir daudz lielāks noziegums par nejaušu (ja vispār bijušu) nodokļu nesamaksāšanu pilnā apmērā. Norvēģija ir jau viena no bagātākajām valstīm pasaulē, un ir patiešām traģiski redzēt šādu alkatību un izturēšanos pret nacionālo ikonu."

Daži Oda Nerdruma bijušie skolēni un atbalstītāji iet vēl tālāk – viņi, līdzīgi savam skolotājam un elkam, ir svēti pārliecināti, ka ar šo tiesas procesu Norvēģijas varasiestādes cenās tikt vaļā  no neērta cilvēka. "Nesenā Norvēģijas valdības kampaņa pret šo ietekmīgo vizionāru, kultūras ikonu un vienu no īsteniem meistariem nav nekas cits kā mēģinājums iznīcināt intelektuālo neatkarību," raksta krievu izcelsmes amerikāņu gleznotājs un mākslinieku apvienības "Classical Underground" dibinātājs Aleksejs Stīls. "Kliedzošā asimetrija starp soda bardzību un viņam piedēvētajiem pārkāpumiem, apšaubāmie pierādījumi un nopietni procesuālie pārkāpumi, kas nekad nepaslīdētu garām ASV juridiskās sistēmas vērīgajam skatam, pārspēj visas bēdīgi slavenās Staļina tiesu prāvas." Ne mazāk skaļi savu bijušo skolotāju aizstāv zviedru mākslinieks Brandons Kraliks: "Cietumsods par peldēšanu pret straumi, par centieniem darīt visu pēc tīrākās sirdsapziņas nav īstais apbalvojums par nepieredzētu augstsirdību un spožiem sasniegumiem."

Ja piever acis uz paranoisko un saasināti emocionālo intonāciju, šos un citu atbalstītāju uzsaukumus caurvij kāds aizdomīgs motīvs – Nerdrums ir izcils un dižs mākslinieks, ko sazin kādi necilvēki grasās likt cietumā, kur viņš nevarēs nodarboties ar Mākslu. Kaut kādā ziņā var piekrist Nerdrumam, ka visa viņa lieta ir politiska vai vismaz krietni politizēta. Gan viņa, gan viņa atbalstītāju retorika liecina par to, ka Mākslinieks viņu acīs ir kaut kas lielāks par cilvēku, uz kuru vienkārši nedrīkst attiekties tie paši likumi. Un, ja no tā nevar izvairīties, valstij ir pienākums pievērt acis uz visiem iespējamajiem nedarbiem, ko Mākslinieks ir pastrādājis, jo viņa devums ir dievišķs. Lai kādi arī būtu viņa nodarījumi, Māksla dzēš visus parādus. Nekas nevar būt sliktāks par aizliegumu Māksliniekam radīt Mākslu (kas, bez šaubām, nav salīdzināma ar ārsta ieguldījumu cilvēces attīstībā, izaugsmē un labklājībā, jo Māksla nav profesija). Protams, Norvēģijas varasiestādēm ir cits priekšstats par pasaules iekārtojumu –  tiesu varas priekšā visi cilvēki ir vienādi, un piespriest māksliniekam maigāku sodu tikai tāpēc, ka viņš ir mākslinieks, nevis, piemēram, urologs, nozīmētu atkāpties no šiem principiem.

Tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka šāda vienlīdzīga attieksme pret visiem pavalstniekiem ir neracionāla un neizdevīga. Kādu labumu Norvēģijas sabiedrībai dod tas, ka tās slavenākais dzīvais mākslinieks divus gadus pavadīs cietumā?

Aizkustinoši komisks un vienlaicīgi problēmu ilustrējošs ir kāda Nerdruma drauga – austrāliešu rakstnieka un bijušā banku laupītāja Gregorija Deivida Robertsa lūgums ļaut viņam izciest cietumsodu "maestro vietā". Savu lūgumu viņš izteicis rakstveidā vēstulē, kas adresēta Norvēģijas tieslietu ministram Knutam Stotbergetam. "Mums nevajadzētu likt cietumā tādu cilvēku," ekskluzīvā televīzijas intervijā ar Nerdrumu jau pēc tiesas sprieduma paziņošanas skaidroja Robertss. "Tā vietā Norvēģijai vajadzētu "atrast radošāku veidu, kā viņu sodīt. Lieciet viņam mācīt gleznot citus!"

Kad televīzijas raidījuma vadītājs jautāja pašam "maestro", vai viņš uzskata, ka stāv pāri likumam un ka viņam nevajadzētu izciest cietumsodu, Nedrums izvairījās no atbildes.

Atturēšos spriest par potenciālo labumu, kādu varētu sniegt Nerdruma cietumsods, taču pati apsūdzība un tiesas process ir bijis diezgan auglīgs – kā atbildi nīstajām varasiestādēm Nerdrums kopā ar atbalstītājiem Zviedrijā sarīkoja izstādi "Nodokļi un nomocīti dzīvnieki", kurā izstādīja gan iepriekš gleznotus darbus, gan jaunus, radītus speciāli šai izstādei.