Vardes dienasgrāmata nr. 3

*

Dzelzceļa stacijas tuvumā pienāca klāt nejaušs cilvēks, kurš pārsteidzošā kārtā nevis palūdza cigareti, bet apjautājās, vai te var pīpēt. Es pateicu, ka aizliegts tikai parkos, uz ielas drīkst, kas, protams, ir ļoti loģiski. Savukārt viņš atzinās, ka mūs visus dievina, jo ir no Ukrainas. Acis viņam bija sarkanas, rokās bija maišelis. Tad vīrietis pajautāja, kur atrodas Ukrainas vēstniecība, es sāku skaidrot virzienu. Pēkšņi viņš paziņoja: "Es zinu, pats no turienes atnācu." Nu man atlika aktīvi klusēt un viņš konstatēja: "Mēs visi esam sajukuši prātā."

*

Biju aizgājis uz aptieku pēc zālēm. Pārdevēja paskatījās man acīs un teica: "Mums ir šīs zāles, jā. Tās ražo "Silvanols". Mūsu "Silvanols"." Pēc brīža uzsvēra no jauna: "Mūsu!" Tad es gāju un domāju par to, ka "mūsu Silvanols" skan ļoti lepni. Tomēr, ja tas ir mūsu, tātad noteiktā mērā arī mans – kāpēc es pērku kaut ko pats no sevis?

*

Kapos tante pajautāja, vai es neesmu redzējis Ināru. Un kā vēl esmu, visādas Ināras esmu redzējis, platas un šauras. Dažas pat labāk nemaz nebūtu redzējis, tāpēc papriecājos par tanti, kurai Ināra gājusi secen.

*

Kafejnīcā buldogs iekoda bērnam. Atzīstos – man besī abi.

*

Uz ielas mamma stumj mazu skrejriteni, uz tā stāv viņas dēls, kurš braucot raud. Stāv viņš stabili, mamma klusi grūž viņu uz priekšu. Bērns ar sarkanu seju vienādā toņkārtā pīkst, viņi attālinās, raudas atbalsojas no vienas mājas, atsitas pret citu, tad parausta trolejbusa vadus.

*

Nesen man uzdāvināja uztura bagātinātāju, kas uzlabo smadzeņu darbību, un es, daudz nedomādams, to iedzēru. Pēc aptuveni pusstundas savilkās domu mākoņi, sāka smidzināt pelēks lietus. Aizgāju uz darbu, kolēģe izstāstīja, ka viņa savulaik draudzējusies ar vienu hokejistu, kuram bijis milzīgs dzīvoklis Tērbatas ielā, un naktī tur bijis ļoti, ļoti tumšs. Atceļā no tualetes viņa reiz ieslīdējusi nepareizajā istabā un neīstajā gultā, kurā gulējusi hokejista mamma, kas sākusi skaļi saukt: "Ko jums no manis vajag?! Ko jums no manis vajag?!" Un es prasīju to pašu, vērodams savas paplašinātās acu zīlītes spogulī. Visu dienu jaucu komatus un punktus, domas pinās murskuļos, bet galvā uz riņķi skanēja viena dziesma. Vārdu sakot, ir skaidrs kā diena, ka manu smadzeņu darbību uzlabot nevajag.

*

Saņēmu spama vēstuli, kas sākās ar tekstu: "Čau, skaistais eņģelīt!" No šī mirkļa jums ir pienākums ikvienu uzrunāt tikai tādā veidā: skaistie eņģelīši. Uz ielas nepazīstams vīrelis man ar nodomu uzgrūdās virsū un tad agresīvi iebļāvās: "I love you!"

*

Pirms laika atskārtu, ka man besī ļoti daudzas lietas, un nolēmu apzināti nebesīties. Ja bērns izskrien uz trotuāra un esmu spiests pielietot iekšējo avārijas bremzēšanu, lai izvairītos no sadursmes, un nevis pasmaidu par to, ka ķipars pēta pasauli, bet sajūtu vēlmi nelabiem vārdiem lamāties un uzkāpt viņam virsū, tad pats sevi tagad pie tā pieķeru. Es pat izdomāju jaunu terminu – tizluma vainags. Kāds pensionārs pie bankomāta manā priekšā nevis paņem naudu un iet prom, bet ievieto aparātā karti vismaz piecas reizes. Es stāvu un saku sev: "Šobrīd viņam ir tizluma vainags." Vainags ceļo, tas apmeklē mājas un dzīvokļus, reizēm pat kāpņutelpas, pilsētas un veselas valstis. Kad es par to besos, vainags apmeklējis mani.

*

Kopš vairs nebesos, vieglāk nepaliek. Vismaz nebesos. Bet mākoņi vairs nenāk pa vienam, varbūt nekad arī nav nākuši. Mākonis tagad ir viens un liels, to atstumj uz Rīgu, tas reizēm pačurā man uz galvas, bet visumā tas pat nav mākonis – tas ir kupols kā planetārijā. Zvaigznes ir caurumi tajā kupolā, kāds tos izdūris ar mazu adatu – un paldies viņam par to.

*

Klepus neatkāpjas, it sevišķi no rītiem. Un es pukojos: "Tu, kāses grāvēj, es taču neesmu teātrī!" Pēc tam visu dienu kluss, bet tad pēkšņi atkal sākas. Aizgāju pie ārsta, sajaucu datumu, gāju divreiz. Ārste saka, lai eju uz 212. kabinetu. Izrādās, tas neatrodas otrajā stāvā, bet gan pirmajā. Uz durvīm rakstīts: "Stingri aizliegts ienākt bez iepriekšēja pieraksta." Pagriezos un gāju prom. Pierakstiet mani, lūdzu, visur. Un aizvediet.

*

Nobriedu nedarīt neko. Taisnību sakot, ne es pats, vienkārši sajutu, ka ķermenis neko negrib. Bet ķermenis jau nav nekāds es, citādi tas nekad nežagotos un komiski neslīdētu uz peļķu ledus. Visu dienu pavadīju, kaut ko darot, bet iekšēji nedarīju neko. Luksoforu signālus ievēroju, pat nopirku žāvētas plūmes, bet neiesaistījos. Ja es būtu ģitāras stīga, tad atskaņojusies un ļengana, taču arī tādas skan.

*

Apnicis ir pilnīgi viss. Gandrīz jebkas, kas priecēja, sāk krist uz nerviem. Un nevis krīt, bet sāk krist, tā ir svarīga atšķirība, kas mudina rīkoties. Nolēmu braukt uz laukiem, kuru man nav. Drauga māju apciemo stirnu bari, viņš sūta man bildes, kas uzņemtas caur logu. Kad aizbraucu turp, stirnu nekad nav, kā par spīti. Sals ieplakā ap māju liek sniegam gurkstēt, pārvērš elpu par tvaiku un skursteņa dūmus ceļ debesīs taisni kā akas virvi. No rīta stirnas mierīgi zviln netālu no mājas un visu laiku kaut ko košļā. Ja es pagriezīšu atslēgu slēdzenē pārāk strauji vai skaļi, dzīvnieki uzreiz metīsies projām. Un tā sākas medības bez upura, ja neņem vērā neveiksmīgo mani. Durvis padodas, es veru tās vaļā centimetru pa centimetram. Pa spraudziņu novērotās stirnas neko nenojauš. Nākamais etaps ir iznākt ārā pašam, arī tas jādara pakāpeniski, ignorējot ķermeņa vajadzības. Kad objektīvu beidzot nekas neaizsedz un no stirnām to šķir pārdesmit metru, es spiežu slēdža pogu un dzīvnieki saausās. Viņu ausis grozās kā lokatori, bet stirnas mani vēl neredz. Varbūt tā ir sērsna, kas padarījusi dzīvniekus tik kūtrus un nepiesardzīgus. Es redzu viņas kameras stikliņā, nav laika padomāt par laimi, to apjautīšu tikai vēlāk.

Naktī stirnas nāca ēst ābolus, es stāvēju uz sliekšņa un vēroju viņu netālu degošās acis, dzirdēju, kā viņas rušina sniegu. Un mēģināju aprast ar domu, ka šie organismi, katrs viņu sars radīts mežā bez mazākās manas līdzdalības, viņiem ir sava dzīve un vajadzības, un šī ir mūsu tikšanās, kuru novērtēju tikai es.

*

Braucu uz mežu, somā man stāv cūkas galva no tirgus. Satuntuļojušies cilvēki autobusā to nenojauš, tāpēc brauc ar rievām pierēs, apaļi un domīgi. Galvu piesēju mežā pie koka blakus slēpnim, tagad būs jāļauj putniem gaļu uziet, un tad pēc tam pa tumsu jāzogas turp, citādi viņu tramīgumu uzvarēt nevar. Līdzi jāņem pilnīgi viss iespējamais un tad vairākas stundas jāgaida. Varbūtība, ka peļu klijāns atlidos, ir mērāma optimisma mērauklā, bet krauklis gan ir reāla perspektīva. Un es brienu pa sniegu un domāju, cik tas viss ir jocīgi. Arī no cūkas viedokļa.

*

Iesēdos svešā taksī, šoferis neiebilda. Pēc mirkļa tomēr pateica: "Jūs neesat Anna." Vismaz to es zinu droši, tagad arī no citiem.

*

Šodien visu dienu snigs, es konstatēju. Putniem tagad ir grūti laiki, bet man nav laika aizbraukt un papildināt barotavas kapos. Ļoti neapdomīgi, taču ņēmu un uzvilku kājās kurpes, tiesa, tās ir biezas un masīvas kā divi kuģi. Apavu remontā tās pat nosauca par kara kurpēm. Un katrā solī nudien notika cīņa – sniega gabals uzkrita uz kurpes malas tieši pie Ahileja cīpslas, un ne velti. Tad tas kādu brīdi balansēja virs bezdibeņa, bet tad krita iekšā kurpē, kur kusa uz zeķes kā sviests uz pannas. Sniegam ļoti patika tā darīt, tas bija vienojies ar pārējo sniegu, kāja arvien vairāk samirka, bet es turpināju steberēt pa kupenām. Un klausījos Core ‘ngrato, kā arī visu dienu nevarēju saprast – nepateicīgs esmu es vai sniegs.

*

Rīgā ieradās ūdensstrazds. Nekas pavisam neparasts tas nav, ūdensstrazdi ziemo pie mums katru gadu, vienīgi viņi ierasti paliek ap nelielām upītēm, cilvēka tuvuma tie nekad nav alkuši. Feisbukā putnu grupās visi lielās ar ūdensstrazda bildēm, taču manā gadījumā tas nav par sāncensību, jo es nesaprotu sacīkstes, bet tik ļoti gribējās to putnu nobildēt, ka braucu meklēt četras reizes, kaut paveicās tikai piektajā. Vienā reizē lija, otrā bija migla, tad kailsals, bet ne reizi nebija saules. Visbeidzot ūdensstrazds iemiesoja sauli, stāvot uz ledus izciļņa pie straumes, no kura viņš mērķtiecīgi lēca ūdenī, tad pēc dažām sekundēm izspurdza no tā ārā. Viņš ir ļoti labi pielāgojies šim barības ieguves veidam, lai arī nemaz nav ūdensputns. Pirms ieniršanas viņš hermetizējas – acis, nāsis un ausis aizkrīt ciet, putns izpleš spārnus, un ūdens viņu piespiež pie upes dibena. Kad viņš ir atradis ko ēdamu, ūdensstrazds sakļauj spārnus un straume viņu izspļauj pati. Un vēl viņš visu laiku mīņājas, it kā pietuptos. Redzu viņa vienaldzīgo attieksmi pret mani, viņa pilnīgo klusēšanu un sfērisko ķermeņa uzbūvi un ļoti priecājos, ka viņš mums te tāds uz brīdi ir.

*

Uz siera paciņas stāv rakstīts: "50% tauku saturs sausnā." Kas tā sausna vispār ir? Varbūt tāds vārds nemaz nepastāv, siera ražotāji satikās, vienojās, paķiķināja, un radās sausna. Ja neņem vērā, ka tikpat labi tas var būt arī dvēseles stāvoklis, tad 50% vēl ir labi.

*

Kad vairāki pieauguši cilvēki nolemj taisīt mākslu, viņi sanāk kopā un daudz runā. Viņu skatieni ir tāli, acis stiklainas, bet rokas zīmē gaisā visādas figūras. Viens saka: "Tu atceries šampūnu pīlēna formā?" Otrs kliedz: "Jā!" Visi viņi ir aizbēguši no derīguma termiņiem un plauktiņa, kas jālabo. No tā visa beigās sakausēsies neticama lava, kas aprij mūsu laiku, kuru nemaz nežēlojām. Un tā es sēdēju starp viņiem un pēkšņi sapratu, ka to nevar paskaidrot tam, kurš nesaprot, ka to nevar definēt, un tā ir tīra laime.