Par Lauras Vinogradovas grāmatu "Tētis un suns" ("Zvaigzne ABC", 2021)
Šīgada sākumā, ziemas pēdējā mēnesī, manās rokās recenzijas rakstīšanai nonāca gan pēc izskata, gan tematiski vasarīga grāmata – Lauras Vinogradovas bērnu stāsts "Tētis un suns". Kā jau tas mēdz notikt, recenzijas veidošana aizkavējās, un tagad, kad caur logu plūst silts gaiss un kokus maigi zaļā tonī iekrāso tikko uzplaukušās lapas, ir arī pēdējais laiks to pabeigt.
Stāsta galvenā varone Magda ir maza meitene ar pelēkām bizēm, lielas ģimenes vidējais bērns, kam ir vecāks brālis un māsa, kā arī divi jaunāki brāļi. Lielie bērni laiku pavada kopā un Magdu savās nodarbēs neiesaista. Noprotams, ka arī ar jaunākajiem brāļiem Magda neatrod daudz kopīga, jo viņi ir pavisam mazi, vēl neiet skolā, bet Magda jau ir liela, jo tikko pabeigusi pirmo klasi. Šajā ģimenē viņa visvairāk pieķērusies savam tētim, un ar to arī ir saistīts stāsta galvenais lūzums – pēc pirmās klases pabeigšanas Magda uzzina, ka tētis, kuram viņa ir "pieķērusies kā dadzītis", vasarā divus mēnešus pavadīs darbā Zviedrijā.
Sekojot stāstam, piedzīvojam Magdas pirmo vasaras brīvlaiku un uzzinām, ka, lai arī meitenei patīk citi bērni, visvairāk viņai patīk pavadīt laiku vienai un vērot. Piemēram, Magdai patīk vērot dilles. Šī kontemplējošā noskaņa ļoti piestāv vasaras stāstam, un to pārtver un papildina mākslinieces Ievas Maurītes ilustrācijas. Pludinātās akvareļu krāsas laukumi atgādina pie dabas pavadītas gaismas pielietas vasaras dienas. Mēs redzam Magdu – meiteni dilles augstumā – laiski un sapņaini vērojam dabu, augus un vasarīgās debesis. Vietām ilustrācijās parādās arī kāds kontrastējošs, melns laukums, kāds cits kluss un piesardzīgs vērotājs – liels, melns, pieklīdis suns, kurš tēta prombūtnes laikā pakāpeniski kļūst par Magdas draugu un sabiedroto.
Lasot grāmatu savam jaunākajam dēlam Simonam, novērtēju, ka šoreiz galvenā varone ir meitene. Šī ir grāmata par meiteni un meitenes pasauli vislabākajā nozīmē. Tai ir cits temps un rakurss nekā tipiskiem piedzīvojumu meklētāju stāstiem. Magda nav espresīva un skaļa kā, piemēram, Pepija Garzeķe, bet gan mierīga un savā ziņā noslēgta, kā jau daudzi pieaugušie un bērni īstajā dzīvē. Bet tas nenozīmē, ka stāsts nav interesants vai ievelkošs – ir ļoti patīkami pavadīt laiku Magdas vienpatīgajā pasaulē un siltajā, gandrīz izretinātajā vasaras gaisā.
Iepriekš Simons ir izrādījis vecumam raksturīgu "dženderisku" noliegumu pret meiteņu lietām, piemēram, turējis aizdomās kādu apģērba gabalu, ko viņš nevarot vilkt, jo tas esot meiteņu un "visi dārziņā smiesies", vai arī nav vēlējies piedalīties kopīgās rotaļās ar meitenēm. Bet Magdas stāstam viņš sekoja līdzi ar interesi un, iespējams, arī saskatīja tajā kaut ko sev pazīstamu, vienkārši normālu, cilvēcīgu, "nedženderizētu".
Gatavojot recenziju un pāršķirstot grāmatu, vēl vairāk pamanīju to, cik parasta un brīva no dažādām ekstravagantām iezīmēm ir grāmatas galvenā varone. Arī viņas domas un rotaļas pēc būtības ir parastas, tomēr Laura Vinogradova ar īpašu rūpību niansēti apraksta bērna skatījumu, kurā šīm it kā nenozīmīgajām lietām ir pavisam cits svars pārnestā un reizēm arī tiešā nozīmē. Magda no mammas iekoptās dobes izkašņā zemenes stādiņu, paņem divus mazus gurķu stādus un ar mizas gabalu izrok bedrītes pie šķūņa. Parasta bērnu niekošanās, bet lasītājs caur visām mazajām detaļām un ar notiekošo saistītajiem pārdzīvojumiem var noprast, ka Magdai tie nav nieki, tas ir sākums viņas pašas dārzam, ko viņa turēs noslēpumā. Var teikt, ka lasītājs visam notiekošajam seko līdzi no astoņgadīgas meitenes perspektīvas, un no šī skatpunkta arī labi redzams, cik plaša un pašpietiekama var būt bērna iekšējā pasaule un cik daudz bērnam var nozīmēt vienatnē izspēlētas un iztēlotas rotaļas.
Man šķiet, ka grāmata it kā norāda uz to, kā mazā meitenē attīstās atbildības izjūta, vēlme saudzēt, rūpēties par pasauli un apkārtējiem, ieklausīties savās sajūtās. Tās ir īpašības, kuras mēdz uzskatīt par sievietei dabiski piemītošām. Vai kas tiek pieminētas, piemēram, teoretizējot par to, kāda būtu pasaule, ja tajā nevaldītu patriarhāts un to būtu iekārtojušas sievietes.
Lasīju šo grāmatu sešgadīgajam Simonam, un man atmiņā dzīvi atausa sajūta, kāda bija bērnībā, ilgu laiku pavadot rotaļās, kuras no malas varētu nešķist nekas īpašs, bet no bērna perspektīvas bija aizraujošas un paša izdomātas mitoloģijas apvītas. Ir bērni, kas spēlē kariņus, ir bērni, kas ceļ štābiņus un būdas, kam patīk mašīnas vai kam patīk ķemmēt matus – intereses var atšķirties, bet es pieļauju, ka visi šie bērni atpazīst grāmatā aprakstīto sajūtu, kad tu piesardzīgi un savā nodabā atklāj pasauli, kurā pats esi tik tikko lielāks par smilgu.
Simons man nav radījis iespaidu, ka viņš būtu īpaši noslēgts vai kautrīgs. Bet grāmata arī nav mērķēta īpaši introvertiem. Lasot grāmatu, atgādināju Simonam to, kā vēl samērā nesen man divi vasaras mēneši bija jāpavada darbā Kiprā, lai nopelnītu naudu ziemai gluži kā Magdas tētim. Jautāju Simonam, kā tas viņam licis justies, bet dēls teica, ka juties labi. Jāatzīst, ka es arī toreiz jutos labi. Nav pamata pieņemt, ka vecāku komandējumus, darbu ārzemēs un ar to saistīto prombūtni – pieredzi, kas pazīstama daudziem – bērni vienmēr pārdzīvo kā traģēdiju. Tā nav traģēdija, tomēr… tās ir satraucošas pārmaiņas, kas Magdai, iespējams, pirmo reizi liek saprast, ka pasaule nespēlējas tikai pēc viņas noteikumiem un pat tuvākās un stabilākās lietas tajā mēdz mainīties. Tas ir nopietns pārbaudījums, kam vēlāk seko citi, bet tas savā ziņā ir arī pamudinājums spert pirmos patstāvīgos soļus.
Simonu uzjautrināja Magdas dusmas par mīļākā ģimenes locekļa prombūtni, kas viņas vecuma bērnam, iespējams, šķiet neaptverami ilgs laiks, un tas, ka viņa šīs dusmas pauda, pie sevis sakot: "Tētis un tā stulbā Zviedrija." Simons smējās tik ļoti, ka tajā dienā knapi varēju pabeigt nodaļas lasīšanu. Iespējams, tas bija smieklīgi, jo Simons atceras, ka ir bijis Zviedrijā, bet neko stulbu tur nav redzējis. Bet es pieļauju, ka aiz šīs gardās smiešanās slēpās arī kādas sajūtas, kuras negribas atcerēties vai izrādīt, jo viņš ļoti cenšas būt brašs. Smieklīgi, ka mēs arī mājās viņu mēdzam saukt par dadzi, jo viņš mēdz lēkt mums virsū un apķerties ar visām četrām.
Man patīk, cik uzmanīgi un harmoniski šajā Vinogradovas tēlainajā stāstā ienāk notikumi – kā starp mazajiem atklājumiem un lielajiem pārdzīvojumiem nav novilkta kaut kāda hierarhiju nosakoša robeža: notikumi atplūst kā lielāki vai mazāki mākoņi un nomaina cits citu. Un man patīk tas, ka savā veidā šoreiz tieši tētis ir tā "siltā saulīte" vai "stabilā pamatne", kura bieži vien bērnu pasaulē tiek tradicionāli atvēlēta mātēm. Tā var būt arī mamma, un arī mamma meitenei ir svarīga, bet ne mazāk svarīgs ir otrs vecāks – vai kāds cits svarīgs tuvinieks.
Lai arī Simonam patika stāsts par Magdas vasaru bez tēta (toties ar suni), nojaušu, ka grāmata būs interesantāka Magdas vienaudžiem (8 gadi), kuri jau brīvi lasa un var lietainā dienā paslēpties dārza būdā vai bēniņos, lai paši atklātu vienatnes burvību. Un ar šo grāmatu tas būs vērtīgi pavadīts laiks. Tas, ka lielie sižetiskie notikumi stāstā ieņem otršķirīgu vietu, un tas, cik liels uzsvars ir tieši galvenās varones vērojumam, domām un iekšējai pasaulei, manuprāt, nāk par labu empātijas un vērīguma treniņam, kā arī cieņai un iejūtībai pret dabu un visu dzīvo.
1