Redzējumi
08.03.2016

Mīlestības darbs

Komentē
12
Saglabā

They say it is love. We say it is unwaged work. [1]

Silvija Federiči, "Wages against Housework", 1975

Man patīk 8. marts. Man patīk redzēt vīriešus ziedu bodītē, rindā pēc kūkām un izvēlamies dāvanu papīru pie meitenēm lielveikalā. Man tas patīk, jo lielākajā daļā pārējo gada dienu ziedi, kūkas, apsveikumu kartītes, dāvanas un to iesaiņošana ir "sieviešu padarīšana". Šajā dienā vīrieši ir spiesti darīt šo "sieviešu darbu", un tā ir atsvaidzinoša aina.

Latvijas sabiedrība, pat ja to vēl nav pieņēmusi, vismaz ir dzirdējusi, ka rūpes par bērniem un mājas soli neproporcionāli smagi gulstas uz sieviešu pleciem. Taču zvans izlaiduma dienā vīra trešās pakāpes māsīcai ir sievas atbildība, un tas parasti neraisa nedz pārdomas, nedz strīdus. Viņas atrod Ziemassvētku dāvanas. Viņas atceras jubilejas un uztur kontaktu ar attāliem radiniekiem. Viņas domā par to, ko vakariņās celt galdā. Viņas brauc uz Linezeru pie slimās tantes. Viņas zina, kuram no draugiem ir alerģija pret riekstiem un kurš ir kļuvis par vegānu. Viņas izplāno iepirkumu sarakstu un to, kurš bērnus aizvedīs uz treniņu. Viņas sūta savus vīrus pie ārsta. Ja viņu partneri ir gana apgaismoti, lai piedalītos mājas solī, viņas ir tās, kuras atbild uz jautājumu: "Es izdarīšu, ko tu man liksi, bet kas jādara?"

Rūpes un gādība tiek uzskatīti par sievišķīgiem atribūtiem ne tikai paaudzē, kas padomju laiku Sieviešu dienas tulpju maršu redzēja savām acīm. Arī modernās milleniāļu paaudzes meitenes nes emocionālā darba nastu, klusējot un bez iebildumiem. Viņas pacietīgi klausās stāstus par to, cik slikta diena draugam bija darbā. Viņas piedāvā sapratni un atbalstu, nevis problēmas risinājumu, jo viņas zina, cik svarīgi ir vajadzīgajā brīdī saņemt mierinājumu. Viņas maigā, mīļā balsī izstāsta, kas ir priekšspēle un kāda ir tās jēga. Viņas paskaidro, kāpēc arī dāmas vajadzētu sveicināt, bet ļoti uzmanīgi, lai neaizskartu vīrieša pašapziņu. Viņas bārā melo, ka viņām jau ir draugs, citādi iedzērušais kungs pie letes apvainosies. Dažkārt viņas uz saucienu "Smuka pakaļa!" atbild ar samocītu smaidu, jo tas ir vieglāk nekā iejūtīgi izskaidrot, ka publiskā telpa, piedodiet, atvainojiet, pieder arī viņām. Viņas izstāsta, kāpēc Rīgas domes plakāti ar uzrakstu "Tu Rīgai esi visskaistākā!" pilnīgi noteikti nav piemērots sveiciens Starptautiskajā sieviešu dienā, taču viņas to dara draudzīgā tonī. Ja viņas runā par feminismu, tad tikai pēc 15 minūšu gara ievada, kurā tiek atrunāts, ka, jā, vīriešiem arī ir problēmas, jā, ne visi vīrieši ir šovinisti, jā, arī sievietēm ir seksistiski uzskati, un vai jūs, mīļie vīrieši, varētu šo, lūdzu, neuztvert personīgi?

Emocionālā darba (emotional labor [2]) tēma akadēmiskajās aprindās nav nekāds jaunums [3], taču populārajā kultūrā un liberālajos anglosakšu medijos par to kā par nākamo feminisma frontes līniju tiek runāts tikai pēdējā gada laikā [4]. Šī ideja tik lēni iesūcas kolektīvajā apziņā galvenokārt tādēļ, ka pārliecība par sievietes "iedzimto dabu" ir viens no noturīgākajiem stereotipiem, ko cilvēce ir radījusi. Sabiedrība nenogurusi turpina apgalvot, ka divas vienādas hromosomas nepieciešami nāk komplektā ar iedzimtu pacietību, rūpēm, mīļumu un mātišķo instinktu. Nākamā loģikas kļūda, kas seko šim apgalvojumam, ir uzskats, ka sievietēm šīs lietas ne tikai labi izdodas, bet arī sagādā lielu prieku. Mēs esam gatavi ticēt, ka visi šie tik nepieciešamie, taču nogurdinošie sīkumi, par kuriem vīrieši nereti rauc degunus, pilnīgi noteikti sievietēm sniedz piepildījumu. Vīriešiem tas ir arī ērts attaisnojums turpināt būt neizdarīgam un (šķietami) bezpalīdzīgam emocionālā darba jomā. Tikmēr, kamēr emocionālo inteliģenci uzskatīs par šūpulī liktu, nevis par prasmi, ko var izkopt dzīves laikā, sievietes turpinās darīt nepamanītu, nenovērtētu un neatalgotu mīlestības darbu.

Situācija, kurā man kāds draugs teiktu, ka man labāk padodas mazgāt traukus un tāpēc man to turpmāk vajadzētu darīt viņa vietā, man ir neiedomājama. (Lai arī pietiekami daudzām sievietēm šāda situācija ir ikdienas realitāte izslavētajā tradicionālajā ģimenes modelī.) Tomēr, kad mana mamma man gādīgi atgādina, lai piezvanu Pēteronkulim, jo viņš pats nevienam nezvana, es to izdaru. Daudzi iebildīs, ka šis zvans jau nav nekāds īsts darbs un nevienam īsti nav vajadzīgs, taču aicinu apsvērt scenāriju, kurā sievietes Pēteronkuļa dzīvē pārtrauc pildīt sociālās līmes funkciju. Šajā scenārijā Pēteronkulis ir ļoti vientuļš un psihisku saslimšanu, pašnāvības un pāragras nāves riska grupā, jo viņam nav atbalsta attiecību un nav arī nepieciešamo sociālo iemaņu, lai tādas radītu [5]. Mēs visi zinām, ka lielākā daļa zemu atalgotu, taču emocionāli noslogotu darbinieku – klientu servisa apakalpojošais personāls, sociālie darbinieki, sekretāres, medmāsas, kopējas, skolotājas un bērnudārza audzinātājas – ir sievietes. Taču mēs neesam gatavi ieraudzīt, ka pārāk bieži sievietes pilda šīs lomas arī no darba brīvajā laikā – bez atalgojuma, aiz mīlestības, no savu labo siržu dziļumiem.

2013. gada filma "Her" ļāva skatītājiem iztēloties nākotni, kurā sirsnīgu vēstuļu un apsveikumu rakstīšana ir labi apmaksāta profesija. Kaut kas tāds man šķita iespējams tikai ļoti tālā nākotnē, jo kādam ir jāveic milzīgs skaidrojošais darbs un jāpārliecina sabiedrība, ka laipni vārdi nozīmīgu notikumu dienās un emocionālais atbalsts, kādu filmā Skārletas Johansones saprotošajā un uzmundrinošajā balsī sniedza operētājsistēma Samanta, prasa piepūli. (Uzminiet, kurš veiks šo skaidrojošo darbu.) Taču varbūt tā nav nemaz tik tāla nākotne. Piemēram, Ņujorkā ir iespējams noīrēt mammu par 40 dolāriem stundā. [6] Vai arī nopirkt 30 minūšu ilgu iejūtīgu īsziņu saraksti par 20 dolāriem. Te, Dievzemītē, ir labs cilvēkresursu potenciāls šādam profesionālo mammu biznesam.

Es, protams, neaicinu mātes un sievas pieprasīt samaksu par to, ka atgādināt saviem mīļajiem pierakstīties pie kardiologa un ka uzklausāt kārtējo nelaimīgo mīlasstāstu vai neveiksmi darbā, paijājot muguriņu un runājot mierinošus vārdus. Jūs darāt brīnišķīgu darbu, un mēs esam (vai – mums vajadzētu būt) bezgala pateicīgi. Taču, mīļās dāmas, ja jūs nesaņemat līdzvērtīgu emocionālo atdevi no saviem vīriem un dēliem, varat būt drošas, ka tas nav ne taisnīgi, ne pašsaprotami, ne "dabīgi".

 

[1] Viņi to sauc par mīlestību. Mēs to saucam par neatalgotu darbu.

[2] Skatīt  šo Vikipēdijas šķirkli.

[3] Ārlijas R. Hohšildas (Arlie Russel Hochschield) pirmā grāmata "The Managed Heart", kas iepazīstināja publiku ar emocionālo darbu kā konceptu tika izdota jau 1979. gadā. Viņas pētījumi turpinājās darbos "The Second Shift, The Commercialization of Intimate Life" un "So How's the Family? And Other Essays".

[4] Skatīt "The Guardian" rakstu "Women are just better at this stuff: is emotional labor feminism's next frontier", "The Toast" rakstu "Where’s My Cut?: On Unpaid Emotional Labor": un tā izraisīto interneta foruma "MetaFilter" diskusiju, kuras brīnišķīgie stāsti ir pieejami PDF kompilācijā.

[5] Skatīt Fēliksa M. Berardo (Felix M. Berardo) pētījumu "Survivorship and Social Isolation: The Case of the Aged Widower", kā arī Hārvarda Medicīnas skolas rakstu "Marriage and Men’s Health". Šajos pētījumos tiek konstatēta korelācija starp sievas nāvi vai šķiršanos un veselības problēmām, kas piemeklē nu vientuļos vīriešus un atraitņus.

[6] Skatīt "The Guardian" rakstu "Mom for Rent: $40 buys you an hour of motherly care and judgment-free advice". Pasūtīt mammas pakalpojumus varat šajā vietnē.

 

Elīna Lībiete

Arhitekte ar interesi par pilsētām, cilvēkiem un to mijiedarbību.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!