Arhitektūra
11.05.2021

Kuratora dienasgrāmata

Komentē
2
Saglabā

Maija beigās sāksies Venēcijas biennāles 17. Starptautiskās arhitektūras izstāde – Latviju tajā pārstāv arhitektu birojs NRJA ar ekspozīciju "It’s not for you! It’s for the building." ("Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai."). Ekspozīcijas sastāvdaļa ir tāda paša nosaukuma grāmata – izdevums, kurā caur esejām, īsstāstiem un ekspertu komentāriem pētīta cilvēka pretestība tehnoloģijai. Grāmatas autori apskata ērmīgu "tehnonejēdzību" piemērus, izceļot cilvēcīga skatījuma nozīmi arhitektūrā un palīdzot sadzīvot ar mūsdienu gudrajām iekārtām. "Satori" publicēti trīs grāmatas raksti; šeit publicējam Elīnas Lībietes – ekspozīcijas kuratores – dienasgrāmatu, biennālei gatavojoties.

Idejas aizmetnis Venēcijas arhitektūras biennālei sākās ar kādu tehnoloģiski pārsātinātu privātmājas projektu. Mūsdienīgākos un jaudīgākos inženiertehniskos risinājumus šajā ēkā mēs iekļāvām pēc klienta (retrospektīvi skatoties – diezgan pašmērķīgas) vēlēšanās. Par spīti labākajiem nodomiem, pēc būvniecības beigām palēnām atklājās, ka šīs tehnoloģijas ir kļuvušas par apgrūtinājumu, nevis ieguvumu. Mūsu klientu reportāžas par ikdienas dzīvi jaunajā miteklī no sīkumainības pamazām pārvērtās murgainās, Kafkas cienīgās ainiņās, kurās atklājās projektēto inženiertehnisko sistēmu nepraktiskais, absurdais un dažbrīd klaji ļaundabīgais raksturs. Lai neizplūstu tehniskās detaļās un pasargātu šo klientu identitāti un mūsu pašu godu viņu acīs, paliksim pie tā, ka šajā mājā tehnoloģiju pārbagātība sāka līdzināties cimperlīgam, neparedzamam iemītniekam, ar kura kaprīzēm mūsu klientiem nācās mācīties sadzīvot. Un kā lai sadzīvo ar mašīnu? Mūsu inženieri plātīja rokas un uzgrūda vainu programmētājiem, ražotājiem vai viens otram.

***

"Nu, vismaz arhitektūru uztaisījām labu," mēs beigās nospriežam. Taču šī nebūt nav ne mūsu pašu, ne citu tuvu arhitektu vienīgā pieredze ar nekontrolējamām tehnoloģijām arhitektūrā. Mūsu redzeslokā līdzīgi stāsti nonāk arvien biežāk. Un sāk šķist, ka arvien biežāk šīm tehnonejēdzībām kājas aug (ne līdz galam patiesos) centienos celt ēku energoefektivitāti. Likumsakarīgi, jo klimata pārmaiņas un pūles tās novērst ienes arhitektūrā jaunus tehnoloģiskus risinājumus un regulējumus, kuru ieviešana dzīvē ne vienmēr norit gludi. Kad cīņa pret globālo sasilšanu caur birokrātijas, attīstības plānu, atbalsta fondu un regulējumu mudžekli nonāk līdz vienkāršam pasūtītājam, sākotnējā ideja ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tas, cik bieži energoefektivitātes celšana notiek formāli, nevis pēc būtības, vismaz postpadomju telpā ir ieguvis jau anekdotisku pieskaņu. Mēs patiesībā sildām ekonomiku, nevis siltinām ēkas. Redzeslokā paturēt kopainu nav viegli, it sevišķi, ja kopaina nav nemaz tik skaidra. Vairākus mēnešus spraigi diskutējot un gaužoties par savām nedienām ar tehnoloģijām arhitektūrā, šis ir sakarīgākais skaidrojums, pie kā nonākam. Un, kamēr iegrožojošo birokrātisko aparātu varam turēt kā galveno grēkāzi, mūsu pašu profesionālā atbildība šajā situācijā aizslīd otrajā plānā. Ja piemiedz aci, skabargas izskatās gandrīz kā baļķi.

***

Mēs gūstam pārliecību, ka galvenā problēma visā šajā tehnonejēdzību sāgā ir kompleksa, visaptveroša skatījuma trūkums. Vai tiešām var būt tā, ka tūkstošiem kilometrus noceļojušas un sarežģīti saražojamas ierīces ir videi draudzīgākas nekā vecie, labie low tech risinājumi? Ja inženieri darītu ko vairāk par ciparu bīdīšanu tabulās, viņi būtu aizdomājušies par to, vai enerģiju rijošas ventilācijas sistēmas no Ķīnas ir racionālāks risinājums par epizodisku logu atvēršanu, ne tā? Mēs dažiem energoauditoriem caur puķēm pajautājam, vai viņi paši tic saviem novērtējumiem. Viņi daudznozīmīgi smaida.

***

Savstarpējos strīdos un dedzīgā vēlmē pēc fiksa risinājuma mums rodas ģeniāla ideja. Katram projektam jāpiešķir atbilstoša CO₂ kvota un jāļauj arhitektiem un inženieriem tā aizpildīt pēc saviem ieskatiem. Bez skatīšanās pār plecu. Bez mūžīgi nīstajiem obligātajiem vējtveriem. Savu argumentāciju balstām intuitīvā sajūtā, ka ražošanas CO₂ pēda pārsniedz oglekļa dioksīda apmēru, ko energoefektivitātes tehnoloģijas ietaupa sava dzīves cikla laikā. Ja gūglē ieraksta "manufacturing CO exceeds life-cycle CO₂" ("ražošanas CO₂ pārsniedz dzīves cikla CO₂"), izlec apstiprinoši raksti. Vēl apstiprinošāki tie ir, ja meklē pēc frāzes "CO reducing technologies useless" ("CO₂ samazinošas tehnoloģijas bezjēdzīgas"). Šajā loģikas ķēdītē zināmu lomu spēlē mūsu implicītā, bet kvēlā pārliecība, ka 21. gadsimts arhitektūrai ir sasējis rokas.

***

Savai idejai par CO₂ kvotu mēs ticam gandrīz 3 nedēļas. Tās ir ļoti labas nedēļas – viss beidzot ir sastājies savās vietās. Lai gūtu apstiprinājumu savai acīmredzamajai attapībai, mēs uzaicinām uz sarunām vairākus energoefektivitātes un vides ekspertus. Viņi, kurš nu pieklājīgāk, kurš norādot uz folijas cepurītēm un velkot paralēles ar plakanās Zemes piekritējiem, pilnībā sagrauj mūsu ilūzijas. Fakti ir skaudri un nepielūdzami – salīdzinājumā ar iegūto CO₂ samazinājumu ražošanas CO₂ pēda ir niecīga. Šis attiecas uz PVC paneļiem, ventilācijas sistēmām, elektromobiļiem, prefabricētām ēkām un gandrīz visu citu, kas ierakstāms šāda salīdzinājuma kategorijā. Mūsu izpratne par "kopainu" piedzīvo krasas, taču neizbēgamas korekcijas.

***

Mēs esam vīlušies, dusmīgi un degradējamies līdz nebeidzamiem iekšējiem strīdiem. Ikrīta sapulcēs valda haoss. Kādu dienu mēs nonākam līdz strīdam par to, vai globālo sasilšanu tomēr neizraisa vulkāni un govju atraugas, nevis cilvēku darbības. Daudz vēlāk, kad apspriežam šo tekstu, vilcināmies, domājot par to, vai iekļaut šo epizodi savā grēksūdzē. Izlemjam: kas bijis – bijis.

***

Lai kaut kā uzlabotu savu noskaņojumu, izdomājam vairākas video etīdes, kas ilustrē (daļēji iztēloto, daļēji īsto) tehnoloģiju nejēdzību un mūsu pašu psiholoģisko stāvokli. Vienā uz Roomba robota uzstutēta tautumeita sijā auzas un pati tās sasūc. Citā fēns pūš vēju Latvijas karogā. Diezgan ilgi ņirgājamies par kamīnā iemontētu sprinkleru sistēmu, līdz sastrīdamies par to, vai etīde, kurā gudrās durvis nereaģē uz sava iedzērušā saimnieka šļupstošo balss komandu, nav pārāk līdzīga alus reklāmai. Laikam esam nedaudz novirzījušies no sava mērķa.

***

Mēs turpinām tikties ar dažādiem ekspertiem. Viens no viņiem iesaka kādu citu ekspertu, kurš ir uzrakstījis zinātnisku publikāciju par riskiem, ko slimnīcu ventilācijas sistēmās dzīvojošas baktērijas rada pacientu veselībai. Es to, protams, izlasu, un man patīk tas, ko redzu. Ventilācijas sistēmas ir izdevīgas bīstamiem, parazītiskiem mikroorganismiem, nevis cilvēkiem. Tas nav tev, tas ir kaut kādiem mikrobiem! Darbadienas beigās esmu par to pārliecinājusi arī visus savus kolēģus. Tā kā esmu pilnībā pārņemta ar šo tēmu, laimīgā kārtā  itin drīz kāds pacietīgs draugs pie bāra letes uzved mani uz pareizā ceļa. Paskaidro, ka šī teorija robežojas labākajā gadījumā – ar urbāno mītu, sliktākajā – ar sazvērestības teoriju. Norāda man uz citām publikācijām, kas šo teoriju apstrīd, un pilnīgi lieki atgādina, ka, pirms uzticēties autoritātēm, jāpārbauda to leģitimitāte. Mani pārņem nepatīkama un trauksmaina sajūta, ka jau kādu laiku turu rokā āmuru un redzu tikai naglas.

***

Pēc gariem strīdiem un vairākiem izlocīšanās mēģinājumiem mums nākas sev pašiem atzīt, ka esam bijuši intelektuāli negodīgi. Ar savu CO₂ kvotu esam mēģinājuši izbraukt sveikā ar tīrām biksēm – noraidīt tehnoloģijas, būt pietiekami progresīvi 21. gadsimtam un, to darot, vēl piedevām izskatīties dumpinieciski. Protams, kāršu namiņi, kas būvēti uz vēlamiem secinājumiem, sabrūk ātri. Mūsu gadījumā vēlamais secinājums bija – tehnoloģijas ir nevēlamas; tās pārņem pārāk lielu dzīves telpas daļu. Izejot no šāda sākumpunkta, ir iespējams izpildīt dažnedažādas loģikas kļūdas, lai pēc tam atkal nonāktu atpakaļ pie vēlamā secinājuma.

Atšķirībā no cirkulāriem argumentiem godīgums gandrīz vienmēr ir laba pozīcija, uz kuru atkrist atpakaļ. Strauja jaunu tehnoloģiju un risinājumu ienākšana arhitektūrā rada nepatīkamu pieredzi gan ēku lietotājiem, gan arhitektiem. Taču nepatīkama pieredze nenozīmē, ka attiecīgie risinājumi būtu jāatmet kā nederīgi. Kā paši to pieredzējām, saikne starp klimata pārmaiņām, energoefektivitāti un konkrētiem arhitektoniski tehniskiem risinājumiem nav acīmredzama, it sevišķi, ja jāņem vērā arī šo aspektu mijiedarbība ar pārvaldības sistēmām, resursu plūsmu, ekonomiskiem ierobežojumiem un cilvēku psiholoģiju. Un šai problēmai nav nekādu ātro risinājumu.

***

Tehnoloģiskā progresa laikmetā, kad starp problēmu un ierīci, kas to risina, ir tik daudz vienkāršam vērotājam neizprotamu soļu, pietiekami attīstītas tehnoloģijas nav iespējams atšķirt no maģijas [1]. Līdzīgi ir arī ar daudzajiem soļiem un mehānismiem, kuri saista klimata pārmaiņas ar tehnoloģijām, kas tās cenšas novērst. Taču, ja mērķis, ko šīs tehnoloģijas tiecas sasniegt, ir neskaidrs, apgrūtinājumi un kļūmes, kas rodas šī procesa rezultātā, sāk izskatīties pēc lāsta un, gluži saprotami, ēkas lietotājā rada spītīgu pretestību.

Mēs sākam pievērsties šim cilvēciskās pieredzes aspektam. Izjautājam savus kolēģus, draugus un klientus un viņu stāstos uztaustām kopīgu pavedienu – neizpratni par to, kā un kāpēc šīs tehnonejēdzības eksistē. Savās anekdotēs viņi nereti ievelk arī digitālās tehnoloģijas, kas savas necaurspīdības, sarežģītības un dažkārt klaji manipulatīvā dizaina dēļ nevieš savos lietotājos uzticību un apvērš tradicionālo izpratni par to, kurš kuram kalpo – ierīce cilvēkam vai cilvēks ierīcei.

***

Velkot paralēles ar mūsu pašu pieredzi un centieniem saprast, kāpēc tehnoloģijas šķietami rada vairāk problēmu, nekā atrisina, mēs ar šiem stāstiem atgriežamies pie ekspertiem. Viņi dod izsmeļošus, sarežģītus un nebūt ne intuitīvus skaidrojumus, atklājot un izgaismojot mērķus un labos nodomus, kas dzen tehnoloģisko progresu. Viņi norāda uz šo tehnoloģiju lietotāju un projektētāju trūkumiem, izvairīšanos no atbildības un dažkārt – uz slinkumu. Viņi atzīst, ka birokrātiskā sistēma, kuras kontekstā notiek sadursme starp cilvēkiem un tehnoloģijām, nebūt nav ideāla, taču šobrīd ir labākais, uz ko kā sabiedrība esam spējīgi. Viņi apliecina, ka ekonomiskās intereses bieži pārtrumpo augstākus mērķus. Viņi atkal un atkal atkārto, ka sabiedrībai trūkst izpratnes par fundamentāliem globāliem procesiem un ar tiem saistītajām tehnoloģijām, un atgādina, ka atbilde ir izglītībā un komunikācijā starp iesaistītajām pusēm – lietotājiem, dizaineriem, tehnologiem, ierēdņiem un stratēģiem.

***

Es atceros savu tehnoloģiju un vides zinātnes profesoru Stratklaidas universitātē, kurš ar apokaliptisku degsmi savos studentos mēģināja viest vismaz rudimentāru izpratni par klimata pārmaiņu nopietnību, neizbēgamību un mūsu kā arhitektu atbildību to priekšā. Tas bija vērtīgs, fascinējošs un dziļi nepatīkams kurss. Kurš gan grib reizi nedēļā klausīties tajā, ka pasaules bojāeja jau ir sākusies, ka mēs kā indivīdi un sabiedrība darām pārāk maz un, ja mēs tūlīt radikāli nemainīsim savu attieksmi pret planētu, pastāv pamats fatālam pesimismam. Iekšēji saviebjos, kad atceros, kā parakstos zem studentu petīcijas, kas dekānam lūdz, Dieva dēļ, piešķirt mums citu profesoru, jo šis viss vienkārši ir pārāk nepatīkami un pārāk daudz. Saceru savam profesoram pazemīgu e-pastu, kurā lūdzu sniegt komentāru par kādu konkrētu tehnonejēdzību stāstu. Viņš atbild, ka priecājas par manu dalību šādā projektā, taču ir pārāk aizņemts, attīstot solārās krāsnis. Tās varētu 2.4 miljardiem planētas iedzīvotāju, kas savas maltītes joprojām gatavo uz uguns, šo darbu atvieglot un arī palīdzēt samazināt oglekļa dioksīda izmešus. Es viņam novēlu veiksmi un nospriežu, ka šī ir karmiska ironija.

***

Grāmatas "Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai" struktūra un saturs daudzējādā ziņā atspoguļo mūsu pašu pieredzi un maldus, divu gadu garumā domājot par tehnoloģijām arhitektūrā. Pirmkārt, kļūdīties un apmulst ir cilvēcīgi. Taču tieši process jeb šādi līkloču ceļi ir tas, caur ko var izveidoties īsta izpratne. Pasaule mainās ātrāk, nekā spēj pielāgoties mūsu smadzenes, kas joprojām vislabāk uztver lokālus maza mēroga procesus. Lai arī 21. gadsimta arhitektūra risina globālas, atsevišķam indivīdam grūti aptveramas problēmas, dizainam un tehnoloģijām joprojām ir jāreaģē uz vienkārša lietotāja cilvēcīgo pieredzi.

Otrkārt, viedokļu daudzveidība ir neizbēgama. Mēs joprojām neesam vienisprātis par to, kā interpretēt sadursmi starp cilvēku un tehnoloģiju. Taču gribam cerēt, ka, tieši savedot kopā atšķirīgas perspektīvas, iespējams no fragmentiem uzbūvēt kopainu. Pat ja tas reizēm līdzinās aklo baram, kas tausta ziloni.

Treškārt, cilvēki spēj mainīties. Kad pasauli pārņēma pandēmija, mēs gaidījām saasinājumu sabiedrības neapmierinātībā ar arhitektūras tehnoloģijām. Galu galā, būtu tikai likumsakarīgi, ja, pavadot tik daudz laika iekštelpās, izgaismotos tehnoloģiju trūkumi un aspekti, kas var likt domāt, ka tās drīzāk paredzētas ēkai, nevis cilvēkam. Taču notika gluži pretējais. Vajadzības spiesta, sabiedrība pielāgojās un pieņēma digitālās tehnoloģijas vēl nepieredzētā tempā. Kad pārmaiņas ir straujas, cilvēki uztver to nopietnību un spēj attiecīgi mainīties. Diemžēl pārmaiņas, kas šobrīd arhitektūrā ienes arvien vairāk tehnoloģiju, ir pakāpeniskas, gandrīz nemanāmas. Ja vien mēs spētu mainīties un pielāgoties, pirms sākuši liesmot mūsu pašu rudzu lauki.

 

[1] Šis ir viens no trim Klarka likumiem, ko sešdesmitajos noformulēja zinātniskās fantastikas autors Artūrs Č. Klarks: "Any sufficiently advanced technology is indistinguishable from magic."

Elīna Lībiete

Arhitekte ar interesi par pilsētām, cilvēkiem un to mijiedarbību.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!