Recenzija
16.06.2016

6 baltas kārbas un viens kronis visam

Komentē
0
Saglabā

"Apejot ap stūri pilsētas dārza virzienā "Jaunajā Hanzas pilsētā", skatam paveras jaunais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs," [1] – tā sākas apraksts vienai no arhitektūras metu konkursa vīzijām par jaunā muzeja izstrādi Skanstes apkaimē. Muzejam atvēlētajam gruntsgabalam tuvumā pagaidām gan nav neviena stūra, ko apiet, – Pulkveža Brieža un vēl neizbūvētās Mihaila Tāla ielas ieskautais plānotais būvlaukums skatam paveras kā pamests, vārgu zāli apaudzis, plašs lauks ar diezgan neiedvesmojošu kontekstu, taču tieši šī vieta izvēlēta par topošo mājvietu Latvijas laikmetīgajai mākslai. Par novietnes izvēli pārsteigumu ir paudis ne viens vien no starptautiski pazīstamajiem arhitektu birojiem, kuri bija uzaicināti piedalīties metu konkursā par jaunā muzeja realizāciju. [2] Laikmetīgās mākslas muzeju neceļ katru dienu, tā ir gadsimta celtne, un tās perifēro novietni skraja lauka vidū ir grūti pamatot. Ir izskanējuši argumenti, ka arī Bulvāru loka apbūve reiz ir šķitusi putekļaina perifērija un 50 gadu laikā tā itin veiksmīgi ir ieaugusi pilsētas audumā un kļuvusi par tās neatņemamu sastāvdaļu [3], taču šodienas urbanizācijas un populācijas pieauguma tempi ne tuvu nav salīdzināmi ar 19. gadsmita Rīgu, kad veidojās vēsturiskais centrs. [4] "Jaunās Hanzas pilsētas" attīstības plānā paredzēts bijušo dzelzceļa preču stacijas teritoriju pārvēst finanšu darījumu kvartālā ar A klases biroju ēkām un dzīvojamiem namiem, rēķinoties, ka prāva daļa lietotāju būs nerezidenti un ārvalstu nomnieki. [5] Par to, vai šāds scenārijs realizēsies, šaubās ne tikai arhitektūras konkursa dalībnieki, bet arī teritorijas attīstītājs un pārvaldītājs "Pillar", norādot, ka pašreizējā uzturēšanās atļauju izsniegšanas politikas un tirgus situācijas dzīvokļu pārdošana ievilksies ilgāk, nekā plānots. [6] Pat ja izsapņotais scenārijs par veiksmīgu biznesa kvartālu bijušās industriālās teritorijas vietā īstenosies, kā iecerēts, joprojām māc šaubas par to, vai tiešām tā ir labākā vieta Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Zemo muzeja ēku plānotajā daudzstāvu būvju ielenkumā iztēloties ir tikpat grūti, cik klajas nekurienes vidū.

Lai nu kā, tas, kurš maksā, liek mūziku – muzeja celtniecību finansē Teterevu fonds un "ABLV Charitable Foundation", kam pieder "Jaunās Hanzas pilsētas" attīstības plānā esošā zeme. Muzejs iecerēts kā enkurobjekts, ap kuru laika gaitā izaugs pārējais kvartāls; ēkai pirmām kārtām ir jākalpo kā magnētam degradētas teritorijas iedzīvināšanai un tikai pēc tam – muzeja saturam un publikai, kas to patērēs. Fonda "Mākslai vajag telpu" piedāvātā vīzija Laikmetīgās mākslas muzeju izvietot Rīgas Tehniskās Universitātes ēkā Kaļķu ielā 1 noteikti ir daudz veiksmīgāka, un nepieciešamā rekonstrukcija arī izmaksātu apmēram tikpat vai arī mazāk nekā plānotā jaunbūve Skanstes apkārtnē, taču par šādu mūziku neviens maksāt negrib. [7] Tā vietā ir sanācis tāds lokāls mēģinājums Bilbao efektā pēc principa "mēs uzbūvēsim, viņi atnāks". [8] Tas, ka muzejs tiks būvēts, protams, ir lieliski un apsveicami, tāpat kā mazā Spānijas pilsēta Bilbao nenoliedzami ieguva no Gugenheima muzeja celtniecības, kļūstot par veiksmes stāstu vienas nakts laikā, tomēr garām paslīd fakts, ka Bilbao galvenais ieguvums ir ekonomisks, nevis kulturāls, jo nedz internacionāls mākslas muzejs rūpējas par vietējo kultūru, nedz kāds no tā to sagaida. Cilvēki tagad zina, kur atrodas Bilbao, taču ne jau basku kultūru viņi brauc skatīties – tur viesojoties, galamērķis ir Frenka Gērija ekstravagantā arhitektūra. [9]

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs nav ne tuvu tik liels un nozīmīgs, lai to nopietni salīdzinātu ar Gugenheima muzeju Bilbao, taču zināmas sakarības ir novērojamas. Jaunajam muzejam būs jākļūst par vietzīmi, identitātes veidotāju un atpazīstamu objektu, kas daļēji ir arī iemesls, kāpēc slēgtajā arhitektūras metu konkursā netika uzaicināts neviens latviešu birojs. Latvijas profesionāļi tika piesaistīti tikai kā sadarbības partneri starptautiskajiem arhitektu birojiem, un šis fakts vietējos cunftes pārstāvjus ne pa jokam sadusmoja [10], jo šķietami norādīja uz pašmāju arhitektūras kuslumu un nespējību. Pārspīlētā goda sargāšana un nedrošība par savu varēšanu, kad privāta investora rīkotā konkursā vietējie arhitekti atstāti otrā plāna lomā, ir atsevišķa raksta cienīgas, taču nedomāju, ka latviešu arhitekti nav spējīgi uzprojektēt labu muzeju vai ka tā ir šķitis pasūtītājam. Latviešu arhitekti noteikti arī var paši, taču zīmološana caur atpazīstamu vārdu gan labāk padodas uzaicinātajām ārzemju komandām – tīri tāpēc, ka tās ir atpazīstamas.

Lūk, šādā sarežģītā, kapitālisma rēgu mocītā kontekstā norisinājās arhitektūras metu konkurss, kura atklātā prezentācija notika 6. jūnijā un kurš šobrīd gaida žūrijas novērtējumu. Izaicinājumu konkursantiem netrūka – nepateicīgā novietne pieprasīja gan konceptuāli, gan telpiski atjautīgus risinājumus, kuru piedāvāto vīziju klāstā netrūka. Konkursa pieteikumi kā kopums arī uzskatāmi ieskicē pēdējo desmitgažu izmaiņas attiecībās starp arhitektiem un muzejniekiem, muzeja ēku un tās saturu. Ja deviņdesmitajos standarta atbilde uz muzeja programmu bija baltas kastes (white cube), kas ļāva mākslas darbiem uz to fona izcelties, un sliktākais pārmetums bija arhitektam norādīt uz patmīlību, projektējot savam ego, nevis muzeja funkcijai, tad tagad lomas ir apgrieztas. Muzeju pasūtītājiem arvien aug interese par nekonvencionāliem un spilgtiem vizuāliem tēliem, un arhitekti tagad ir tie, kas norāda, ka muzejam ar krāšņu ārieni vien ir par maz: primāro lomu vajadzētu ieņemt muzeja krājumam un mijiedarbībai starp to un muzeja apmeklētājiem. [11]

Vai muzejam ir jābūt ikonai vai konteineram un neitrālam uztvērējam – tāds bija lielais jautājums, uz kuru konkursa dalībniekiem bija jāatbild, un komandas ar lielāku vai mazāku skaidrību to arī ir izdarījušas. Jāsaka, ka kopumā atbildes bija izturētas un ļoti laikmetīgas, demonstrējot pilnīgu izpratni par pašreizējo muzeja tipoloģijas diskursu. Piedāvātā arhitektūra nav pašmērķīga un godu atdod funkcijai, apmeklētāju pieredzei, interaktivitātei, fleksibilitātei, demokrātiskai un sociālai telpai. Daļa projektu ir atklāti atturīgi, rotaļājoties ar tīrām modernisma formām un līnijām, ko tauta šur tur jau ierindojusi "kluču likšanas mākslā" (sveiciens interneta komentētājiem), taču neseno Okupācijas muzejam veltīto strīdu un diskusiju gaismā ir ļoti vērtīgi redzēt, ka arī citur modernisms joprojām tiek novērtēts un nebūt nav miris, it sevišķi, ja to pauž arhitektūras autoritātes – šoreiz pat nav svarīgi, vai īstas vai šķietamas.

"Sauerbruch Hutton" un Ingurds Lazdiņš

Vienu atbilžu klāsta skalas ekstrēmu iezīmē "Sauerbruch Hutton" un Ingurda Lazdiņa piedāvājums par neikonisko muzeju. Apzināti atsakoties no sāncensības par krāšņāko vizuālo tēlu, vāciešu komanda ir ja ne gluži radikāla, tad drosmīga gan. Šajā vīzijā muzejs tiek pielīdzināts noliktavai jeb mākslas šķūnim un uz gaidāmās biroju ēku apbūves fona izceļas tieši ar savu vienkāršību un pirmsšķietami pat ar triviālu naivumu. Toties ēkas iekštelpas risinājums, kas sastāv no šķūņa apjomā izvietotām atsevišķām kārbām galerijām un pasākumiem, ir gan praktisks un funkcionāls, gan interesants un netradicionāls, par spīti nepārprotami tradicionālajai formai. Ēkas introvertums un iekšpusvērstība gan attiecībās ar apkārtējo kontekstu, gan veidojamo parku ir atsvaidzinoša un neparasta pārmaiņa parasti tik rožaini utopiskajās vīzijās par publiskām ēkām, kas apmeklētājus sagaida ar atplestām rokām. Šajā muzejā atradīsies vieta arī kontemplācijai, ne tikai izklaidei, par ko māksla neizbēgami kļūst arvien vairāk un biežāk.

"Caruso St John Architects" un arhitektu birojs "Jaunromāns un Ābele"

Otrā skalas galā ierindojas britu komanda "Caruso St John Architects" sadarbībā ar arhitektu biroju "Jaunromāns un Ābele", kuru nekautrā interpretācija par muzeju kā nepārprotamu vietzīmi ir viegli ironizējoša un pat jautra. Arī postmodernisms vēl nav miris, un veselīgi kariķējošais ēkas tēls caur sakāpinātu jūtību pret apšaubāmo novietni it kā saka: "Gribējāt enkurobjektu – būs jums te kronis visam!" Savā idealizētā muzeja vīzijā pieeja nepateicīgajai novietnei ir risināta ne mazāk radikāli kā "Sauerbruch Hutton" redzējums. Kamēr pārējie konkursa dalībnieki pauda šaubas par tik atklātu un bezkontekstuālu gruntsgabalu, "Caruso St John Architects" to drosmīgi aprakstīja kā "svaigu un atvērtu" (fresh and open). Tajā pašā laikā, par spīti "ar mēli vaigā" (tongue in cheek) paustajām un implicītajām atsaucēm, šis projekts savā būtībā arī ir vienkāršs, skaidri nolasāms un savā sadrumstalotajā plānojumā funkcionāls.

Šorīt tika paziņoti konkursa uzvarētāji – "Adjaye Associates" no Lielbritānijas sadarbībā ar pašmāju arhitektiem no AB3D. Šī vīzija no visām piedāvātajām bija visnopietnākā, ar visskaidrāk izteiktu profesionalitātes piesitienu un visteatrālāko un dramatiskāko telpu horeogrāfiju, un, iespējams, tas bija tas, ko žūrija gaidīja, ieraudzīja un novērtēja. "Adjaye" izpildījumā Latvijas Laikmetīgās Mākslas Muzejs būs kārtīga, pamatīga un autoritāra institūcija. Bet tikpat ticama ir iespēja, ka galveno balvu vienkārši piešķīra visatpazīstamākajam vārdam – lielām zivīm lieli kumosi.

 

[1] Ar muzeja konkursa pieteikumiem var iepazīties virtuālā izstādē.

[2] Šeit lasāmas intervijas ar konkursa dalībniekiem: Pīters Sentdžons no "Caruso St John Architects" par novietni izsakās šādi: "Otrs izaicinājums bija novietne, kas ir bez konteksta, klajā laukā, ko tikai nākotnē ir paredzēts attīstīt. Tas ir fundamentālā pretrunā ierastai praksei – muzeja novietnēm, kas ideālā gadījumā ir pilsētas aizņemtākajā daļā. Šī novietne šķita nedaudz par tālu." Mārtiņš Jaunromāns gruntsgabalu nosauc par "šobrīd emocionāli tukšu vietu".

[3] Skatīt Venta Vīnberga rakstu "Kultūras Dienā".

[4] Ar datiem par Latvijas demogrāfiju vēsturiskā griezumā var iepazīties šeit.

[5] Ar "Jaunās Hanzas pilsētas" attīstības plāniem var iepazīties šeit.

[6] Atsauce uz interviju ar "Pillar" izpilddirektori Ievu Valteri.

[7] "Satori" diskusija par šo ieceri lasāma šeit.

[8] Gan apraksts, gan kritika par šo ievērojamo projektu un tā vārdā nosaukto efektu lasāma projekta Vikipēdijas šķirklī.

[9] Atsauce uz brīnišķīgu un izsmeļošu rakstu tiem, kas vēl nešaubās par Bilbao efekta leģitimitāti.

[10] Strīdi lasāmi šeit.

[11] Par to vairāk lasāms intervijā ar vienu no Vācijas ietekmīgākajiem muzeju arhitektiem.

Tēmas

Elīna Lībiete

Arhitekte ar interesi par pilsētām, cilvēkiem un to mijiedarbību.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!