Man reiz gadījās tāda lieta – manā sociālajā burbulī viens draugs nodarīja pāri otram, un es nonācu blakusstāvētāja, līdzcilvēka, netiešā liecinieka pozīcijā seksuālas uzmākšanās gadījumā. Tā nebūt nebija pirmā reize, kad uzzināju par seksuāla rakstura pārkāpumiem vai pat noziegumiem savos sociālajos lokos, taču pirmā, kad upuris par to atklāti runāja, padarot ierasto paslaucīšanu zem paklāja neiespējamu. Caur Hārvija Vainstīna tiesas prāvu ASV un žurnāla "Punctum" rakstu sēriju #EsArī, kas bija #MeToo kustības aizsākums Latvijā, esam nonākuši līdz Mūzikas akadēmijas studenšu liecībām par daudziem jau labi zināmu, sistēmisku problēmu. Seksuālās vardarbības upuri lēnām atrod savu balsi, taču blakusstāvētāji – tie, kas ir līdzās brīdī, kad upuris sadūšojas publiski vai vismaz draugu lokā dalīties ar pāridarījumu, ko pret viņu veicis kāds no paša kopienas – ir vientuļā, neērtā un stulbā pozīcijā, jo par šo pieredzi neviens nerunā. Šis raksts ir viņiem un manai pagātnes sev.
Ciešanas
Šī epizode manā draugu lokā lika daudz domāt par vidusskolas filozofijas stundās apspriesto domu eksperimentu – vai tu upurētu savu ģimenes locekli, lai izglābtu piecus svešiniekus? Vai upurētu brālēnu, draugu, attālu paziņu? Pret cik dzīvībām tu iemainītu savējo? Ar draugiem vienoties par to, ka negribam skatīties, piemēram, Polaņska filmas, varam trīs minūtēs. Par attāli pazīstamiem svešiniekiem ar uzvedības problēmām mēs sačukstamies bārā, taču nekādu aktīvu darbību, šķiet, šīs zināšanas nepieprasa. Taču, kad #MeToo brīdis notika mūsu pašu kopienā, lēmums ieņemt atbalstošu vai nosodošu, vai, patiesībā, jebkādu pozīciju nāca caur sāpēm un grūtībām.
Man bija grūti savietot cilvēku, ko domāju pazīstam, ar uzvedību, par ko uzzināju. Es ticēju upurim, taču mocījos ar šīs informācijas integrēšanu savā pasaules skatījumā. Tas, ka notikušais bija nonācis manas kopienas iekšējā diskursā, nozīmēja, ka man nebija, kur paslēpties no šīs kognitīvās disonanses, nebija iespējams to nostumt kādā prāta nostūrī un censties nedomāt, ko tas liecina par varmāku, mani un manu sociālo burbuli. Vēl jo vairāk – tas uzplēsa atmiņas par citiem varmākām un citām reizēm, kad esmu redzējusi vai dzirdējusi par neētisku un vardarbīgu seksuālu uzvedību savos sociālajos lokos, taču notikušais ticis noklusēts, nokušināts un aizmirsts. Man bija jādomā par tiem gadījumiem, kurus esmu piedzīvojusi pati, taču noslēpusi gan no citiem, gan sevis. Man bija sajūta, ka esmu gadiem ilgi slaucījusi nepatīkamas lietas zem paklāja, līdz paklājapakša ir samilzusi tik liela un paklājs izdilis tik plāns, ka viss netīrais un neglītais pēkšņi nonācis manas dzīvojamās istabas vidū. Un tur tas vairojas – uzpeld jauni stāsti, jaunas atmiņas un jaunas atskārsmes, ka tas, pie kā esam pieraduši, ne tuvu nav tik normāls, kā izliekamies.
Es empatizēju arī ar visām pārējām blakusstāvētāja ciešanu formām. Šīs ciešanas ir īstas un mulsinošas, jo abi iesaistītie tomēr ir tavi draugi. Vai arī kolēģi, kursabiedri, ģimenes locekļi, jo lietas būtību tas nemaina – ja esi uzzinājis par pāridarījumu sev tuvu cilvēku lokā, notikušo apstrādāt, saprast un pieņemt lēmumus nāksies arī tev.
Varbūt tu domā, ka tas ir pretīgi. Varbūt šausminies, ka tā varēji būt tu, kuras tiesības uz drošību un autonomiju tika pārkāptas. Varbūt pieredzi sēras vai nodevības sajūtu un nezini, pie kā ar šīm sajūtām vērsties. Iespējams, tev jāveic ļoti nepatīkams aprēķins par to, vai jebkādas nostājas ieņemšana ir tā vērta, lai sabojātu senas un tuvas attiecības. Varbūt tev jādomā, vai iesi upurim līdzi uz policiju, lai rakstītu iesniegumu par savu bērnības draugu. Varbūt uztraucies, ka upura asā reakcija uz šo notikumu nozīmē, ka arī tu esi slikts cilvēks, jo izdarīji ko līdzīgu pirms viena, pieciem, desmit gadiem. Varbūt tu domā, ka tā bija kļūda, izolēts gadījums, kas neko vairāk nenozīmē. Tu pilnīgi noteikti saskati šī notikuma īpašo, individuālo raksturu ar savu kontekstu, vēsturi, iesaistīto personībām un savstarpējām attiecībām. Tas nav kaut kāds abstrakts režisors, kura "kancelēšana" neko nemaksā; tas ir tavs draugs, ar ko esi dalījies priekos un bēdās.
Es spekulēju par to, kas notiek citu blakusstāvētāju galvās, taču rīcība šīm pārdomām seko reti, arī manā gadījumā. Lai vai kādi būtu iekšējie aprēķini, visbiežāk impulss pēc iespējas ātrāk atgriezties iepriekšējā līdzsvarā un pasaulē, kurā nav jādomā tādas smagas domas, pārtrumpo sirdsapziņas pieprasījumu kaut ko darīt. Vai nu draudzības saites un vēlme saglabāt cilvēcību, vai arī bailes, savtība un vienaldzība – situācijas, kad esi tiešā, personīgā veidā iesaistīts notikušajā, liek būt pielaidīgākam nekā pret hipotētisko varmāku – svešinieku.
Taču tieši no šādiem individuāliem, šķietami īpašiem gadījumiem sastāv sociālā kultūra, kurā dzīvojam, ūdens, kurā peldam. No šādiem atsevišķiem gadījumiem sastāv izvarošanas kultūra, kas, kā izrādās, pastāv ne tikai ASV universitāšu pilsētiņās un "Degpunkta" ziņās. Tas ir vēl viens blakusstāvētāja ciešanu avots – skaudrā apziņa, ka seksuālā vardarbība nenotiek kaut kur "tur ārā", bet gan tavā bārā, tavās ballītēs, tavās mājās, starp taviem draugiem.
Atbildība
Lai arī mēs neesam tiešā veidā atbildīgi par citu cilvēku uzvedību, mēs esam līdzatbildīgi par sociālo vidi, ko radām un uzturam. Tik nopietns pārkāpums kā seksuāla uzmākšanās vai varmācība uzliek pienākumu rīkoties arī blakusstāvētājiem, jo, lai gan klusēšana var šķist kā neitralitātes ieturēšana, tā ir pāridarījuma normalizēšana un minimizēšana – un tam ir sekas.
Varmākas seksuālos noziegumus parasti pastrādā pret kādu, ko pazīst, un vairumā gadījumu viņiem ir vairāk nekā viens upuris. Viens no klusēšanas, acu pievēršanas un notikušā attaisnošanas efektiem – var gadīties, ka tavs draugs šādi rīkosies atkal. Varmācīgas, uzmācīgas uzvedības normalizēšana un no tā izrietošā nesodāmības sajūta nav laba augsne izmaiņām uzvedībā. Taču otrs, manuprāt, daudz biedējošāks efekts – nākamreiz saskaroties ar seksuālu varmācību, sievietes tavā sociālajā burbulī to noklusēs. Vai arī tās, kuras seksuālo vardarbību jau ir pieredzējušas, turpinās klusēt, jo būs guvušas apliecinājumu, ka atklātībai nav nekādas jēgas. Iespējams, sievietes vienkārši lēnām aizslīdēs no tava draugu loka, jo jutīsies nedroši. Tu būsi pielicis roku tam, lai kultūra, kurā seksuāla vardarbība pret sievieti ir ja ne normāla, tad vismaz noklusējama un slēpjama lieta, turpinātos un plauktu tavā kopienā.
Patiesībā blakusstāvētāji atrodas pozīcijā, no kuras visvieglāk mainīt esošo, sievietēm nedrošo sabiedrību. Uzlikt visu pārmaiņu nastu uz upuriem ir nežēlīgi, bet sagaidīt spontānus uzlabojumus no varmākām – bezcerīgi. Taču sociālam spiedienam un grupas nosodījumam ir milzu spēks, un tas, manuprāt, ir visreālistiskākais pārmaiņu katalizators.
Mani pašu var vainot pasivitātē un bezdarbībā, saskaroties ar seksuālu varmācību tuvu cilvēku lokā. Es zinu, ka cena, kas jāmaksā par aizrādīšanu un nosodīšanu, par rīcību, nevis izlikšanos, ka nekas nav noticis, var šķist augsta. Un tomēr es atceros visus tos stāstus, ko man ir izstāstījuši gan upuri, gan varmākas, un es nožēloju, ka neko nedarīju un neko neteicu, jo man šie stāsti jānēsā līdzi, apzinoties, ka mana klusēšana bija implicīta piekrišana un notikušā attaisnošana. Šī cena tomēr ir augstāka nekā metaforiskā paklāja izpurināšanai.
Tāpēc pagātnes sev es teiktu – tici drosmīgajai draudzenei, kas riskējusi un tev pastāstījusi par notikušo. Ņem viņas stāstu nopietni, pat ja tā nebija vardarbīga izvarošana, pat ja tā nebija izvarošana, pat ja tā bija "tikai" uzmākšanās, pat ja cietusī nav paraugupuris ar ideālu uzvedību. Kad centies saņemt dūšu rīkoties, atceries, ka tu neesi viena – visticamāk, arī citiem notikušais šķiet nepieņemams, taču ir bail par to runāt. Neliec samiernieciskumu un izvairīšanos no "drāmas" augstāk par sev tuvo cilvēku drošību un labklājību. Neieņem neitrālu pozīciju, jo tā tu apliecini, ka nav noticis nekas nepareizs. Dari visu iespējamo, lai risks, ko upuris ar savu atklātību uzņēmies, atmaksājas – esi iejūtīga savā atbalstā, skaidra savā nostājā. Palīdzi sievietēm pārstāt klusēt, nesodi viņas par uzdrošināšanos runāt, nebaidies par to runāt pati. Tas nav ne tavs, ne upura gods, ko tu aizsargā, cenšoties notikušo noklusēt. Tici, ka varmāka ar sevi tiks galā pats, necenties upuri iežēlināt un apelēt pie senās draudzības. Uzturi vērtības, kam tici, savā kopienā – tas būs iedarbīgāk nekā piketēt pie Saeimas vai rakstīt dusmīgas recenzijas par seksistiskām filmām. Zini, ka tas neizbēgami tev kaut ko maksās, tas būs neērti un sāpīgi, un grūti, bet tā ir iespēja iedzīvināt savus teorētiskos principus praksē. Iestājies par savām vērtībām ne tikai vārdos, bet arī darbos. Neatstāj lēmumu par to, kurš no iesaistītajiem nāks uz Jāņiem, bet kurš – uz Ziemassvētkiem, upura un varmākas ziņā. Neliec upurim zaudēt vairāk, nekā jau ir zaudēts, uzņem varmāku atpakaļ grupā tikai tad, ja upuris ir tam gatavs. Prioritizē upura vajadzības pār savu komfortu. Padari savu sociālo burbuli nedrošu seksuāliem varmākām, nevis savām draudzenēm. Un, ja kāds tomēr ir jāupurē – upurē to, kurš šo situāciju ir izraisījis.
0